Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Gerda klusē, puiši runā

Kinorepertuāra loterija šonedēļ noliek blakus divas atšķirīgas, bet vienā sakņu sistēmā balstītas filmas – Ko zina Klusā Gerda un Kino un mēs.

Nu jau droši vien drīz būs pavisam bezgaumīgi katra raksta ievadā atsaukties uz īpašajiem apstākļiem, kādus rada pandēmijas ierobežojumi, – tā tagad uz kādu laiku ir jaunā realitāte, un nav ko tur daudz pukstēt. Tomēr gadās šajā vienmuļajā refrēnā arī interesantāki pavērsieni, piemēram, Latvijas kinoteātru repertuārā šobrīd vērojama aina, kādas pavisam noteikti nebūtu, ja nebūtu vīrusa un visu to perturbāciju, kuras tas atnesa kultūras un sabiedriskajai dzīvei. Pie skatītājiem vienlaikus nonākušas divas Latvijas filmas, pirmajā acu uzmetienā totāli atšķirīgas, un arī vīrusa ietekme uz tām iedarbojusies atšķirīgā intensitātē – Jevgeņija Paškēviča spēlfilmai Ko zina Klusā Gerda pavasara karantīna izjauca pirmizrādes plānus un lika no aprīļa pārcelties uz oktobri, bet Matīsa Kažas un triju aktieru eksperimentālā improvizācija Kino un mēs, atļaušos apgalvot (vai atkārtot režisora un aktieru intervijās teikto), varbūt nemaz nebūtu piedzimusi, ja vīruss pavasarī nebūtu nolicis uz bremzēm visus parastos procesus filmu nozarē, teātrī un visās citās nozarēs.

Tomēr paradoksālā kārtā šīm filmām ir arī kāds vienojošs elements, kas slēpjas dziļi zem ekrānā redzamajām norisēm, un šī elementa kodētais nosaukums ir Rīgas kinostudija. Ne tajā mūsdienu nožēlojamajā izpratnē, kur ar šo leģendāro vārdu savienojumu mēģina spekulēt, sārtinot vaigus Šmerlī aizmirstam zombijam, bet tajā jēdzieniski ietilpīgajā un arī vēsturiskajā nozīmē, kur Rīgas kinostudija simbolizē, pirmkārt, konkrētu, ārkārtīgi būtisku un piesātinātu periodu Latvijas kultūrvēsturē, un, otrkārt, – neapstrīdamu profesionalitāti, māksliniecisko kvalitāti un uzmanību pret kinoveidošanu kā amatu šā vārda vispamatīgākajā nozīmē.

 

Meistarības uguņošana

Bet, protams, par visu pēc kārtas, lai gan loģiskāk tagad iznāk sākt "no otra gala" – ar filmu Kino un mēs. Režisors Matīss Kaža un viņa izvēlētā aktieru trijotne – Andris Keišs, Jānis Skutelis un Egons Dombrovskis – nemaz neslēpj, ka Rīgas kinostudija ir viņu kopīgā darba atslēgas vārds, viņi ir ņēmuši trīs konkrētas šajā studijā tapušas filmas no dažādiem laikiem (sešdesmitie, septiņdesmitie un astoņdesmitie gadi), lasījuši konkrētus dokumentus no Mākslas padomes sēdēm, analizējuši konkrētas epizodes un attēlojuši (reizēm arī kariķējuši) konkrētus cilvēkus, kuriem katram ir vārds un uzvārds, kas Rīgas kinostudijas vēsturē ierakstīts.

Ja pavisam godīgi, man joprojām ir grūti saprast šī kinematogrāfiskā eksperimenta lielo jēgu – kāpēc viņi vispār pēta šīs filmas un epizodes, ko viņi sev vai skatītājam noskaidro, izspēlējot tās vēlreiz pēc daudziem gadu desmitiem. Tomēr nenoliedzams ir spēles prieks, kas staro no šī piedzīvojuma – to pat nevar pavisam droši iešķirot vienā konkrētā lauciņā, nosaukt par spēlfilmu vai par dokumentālo filmu, un šajos laikos jau tas arī nemaz nav būtiski.

Spilgtākais visā šajā "garajā kadrā" (filma esot uzņemta bez montāžas, vienā piegājienā no sākuma līdz beigām, saka autori) ir aktiermeistarības uguņošana – ne jau velti Nacionālās kino balvas vēsturē pirmo reizi kategorijā par labāko aktierdarbu ir nominēti visi trīs aktieri kā ansamblis. Ģeniāls šajā kompānijā man šķiet Andris Keišs, kurš var tikai saraukt uzacis un uzreiz kļūt par Gunāru Cilinski, tāpat viņš ar vienu teikumu un lūpu kustību spilgti nospēlē Kārli Sebri, patiešām precīzi parodē Juri Pļaviņu, un tā vēl nebūt nav augstākā pilotāža. Jo populārus aktierus, protams, var izpētīt fotogrāfijās un filmas kadros, iestudēt kustības vai žestus un tādējādi iedarboties uz skatītāju, kurš arī visu to pašu ir redzējis, bet Andrim Keišam ir izdevies nelielā epizodē perfekti nospēlēt arī filmas Mērnieku laiki operatoru Jāni Briedi, kurš man izskatās pēc precīzi vispārināta tolaiku operatora tēla (kinooperatori vienmēr ir bijuši īpaša kasta filmēšanas grupā), bet Brieža meita Kristīne saka – nu, protams, ir, tas ir mans fāters! – pat kostīma detaļās un raksturā.

Jāpiebilst gan, ka brīžam, varbūt tikai vienreiz filmas autoru dauzīšanās bīstami nozvārojas uz neētiskas kariķēšanas robežas – nevaru noliegt, ka Egons Dombrovskis precīzi atdarina kinozinātnieka Ābrama Kleckina balsi, tomēr šī ir diezgan netaktiska "izpildīšanās". Un vēl pavisam dīvains šķiet fināla patoss, kurā šie tomēr diezgan jaunie puiši uz īsu brīdi sazin kāpēc iegrimst kaut kādās neadekvāti vecišķās žēlabās par "vecajiem laikiem" un Rīgas kinostudijas "bijušo godību, kuru neatsaukt", – it kā nesaprastu, ka dabiski aizgājušus laikmetus nav iespējams reanimēt. Labākais, ko var izdarīt, – stāstīt par tiem nākamajām paaudzēm, piemēram, izveidojot šādu, brīžiem jautru, brīžiem mazliet smeldzīgu veltījumu kā filma Kino un mēs.

 

Ko zina Paškēvičs

Jevgeņija Paškēviča spēlfilmai Ko zina Klusā Gerda, kas Latvijas pirmizrādi piedzīvoja oktobrī Rīgas Starptautiskā kinofestivāla konkursa programmā, nav tik uzskatāmas saistības ar Rīgas kinostudiju, vismaz virspusē nav. Toties zemstrāvās ir, un pamatīga – ar to amata meistarību, kas kinostudijā tika izkopta un uzpulēta līdz spožumam, ar to pamatīgumu un inscenējuma vērienu, kas raksturīgs nepārtrauktas kinoražošanas laikmetam, kad režisors un visa filmas radošā grupa var atļauties un, galvenais, arī uzskata par nepieciešamu neatkāpties ne soli no saviem mākslinieciskajiem nodomiem. Tieši no šī laikmeta nāk režisors Paškēvičs, kurš Rīgas kinostudijā sāka strādāt 70. gadu sākumā un līdz šim ir uzņēmis tikai divas pilnmetrāžas spēlfilmas, Klusā Gerda ir trešā – tas arī kaut ko liecina gan par režisora nepiekāpību, pamatīgumu un vērienu, gan arī par tiem citiem laikmetiem, kas pa šo laiku aizritējuši.

Tomēr interesanti, ka šajā garajā un droši vien diezgan nogurdinošajā ceļā Jevgeņijs Paškēvičs nav kļuvis ne nīgrs, ne dusmīgs, ne dzīves noguris, – pārsteigti vēroju, ka filma Ko zina Klusā Gerda ir, ja var atļauties tā teikt, jautrākais un vieglākais no viņa līdzšinējiem darbiem. Protams, tāpat jau skatītājam ir mazliet jāpiepūlas, līdzi domājot un režisora domas pavedienu meklējot, tāpat neviens neko uz paplātes nepienes, un skatītājam mierīgi var gadīties iznākt no kinozāles ar klasisko jautājumu: "Kas tur vispār notika?" 

Tomēr režisors jau iepriekš ir atbrīvojis skatītāju no nepieciešamības raukt pieri grūtās pārdomās un uztraukties, ja ko nesaprot, jo piespraudis filmai žanra apzīmējumu "burleska" – un tālāk katrs var ņemt no filmas to, ko redz un sajūt. Es (gandrīz vai netīšām) esmu paņēmusi vienu kadru, kas ik pa laikam uzpeld atmiņā pēc filmas noskatīšanās, – saules pielieta baltu kolonnu zāle pilī, grīda noklāta salmiem, un pa tiem lēni un cienīgi staigā visādi skaisti un gaiši mājputni, klusi gāginot un pēkšķinot. Un gan jau kāds fazāns tur arī bija.

Vispār spilgtākais kopiespaids no filmas ir tāda dzīve ārpus laika, nenosakāmā gadsimtā, kur nu vēl desmitgadē, – kalpotāju attiecības kā no viduslaikiem, tveice un pilnmēness spiež vienlīdz stipri, apbrīnojams operatora un mākslinieka darbs (Andrejs Rudzāts un Jurģis Krāsons)… un pēkšņi cauri istabai izairē divi aziāti kanoe laiviņā. Tāda laimīga viegluma režisora iepriekšējās filmās nebija. Tātad ir kaut kas tāds, ko zina ne tikai Klusā Gerda, bet arī Jevgeņijs Paškēvičs. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja