Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Bikibuku paaudze

Piecos gados piedzimis 101 Bikibuks. Tie stāv pītos grozos, kurpju kastēs, Eižena trīs plauktos un visur, kur vien tādas mazas grāmatiņas var iegrozīties

Rīgas Grāmatu svētkos 21. oktobrī Kongresu namā notika pirmais Bikibuku festivāls. Par godu priecīgajam, bet nedaudz arī skumjajam notikumam, ka līdz ar 100. Bikibuku – Jāņa Blanka ilustrēto Artūra Gobas Zemes vēzi – sērija ir noslēgta, notika arī diskusija Bikibuks manā dzīvē. Maiņas punktā brīdi pirms diskusijas gāja karsti – pa gaisu īstā kolekcionāru azartā lidoja frāzes: vai tev jau ir numur tāds un tāds? Uz diskusiju svarīgi saradās mazi cilvēciņi ar koferīšiem un somiņām rokās. No tiem drīz vien tika vilkti ārā mīļākie Bikibuki.

Nedaudz par Bikibuku fenomena vēsturi. 2012. gadā izdevniecības Liels un mazs vadītāja Inese Zandere kopā ar dizaineriem Rūtu un Arti Briežiem izdomāja radīt viena dzejoļa grāmatu sēriju, kurā mūsdienu mākslinieki zīmētu visu paaudžu iemīļotos dzejoļus – no Rūdolfa Blaumaņa līdz Kārlim Vērdiņam. Katram dzejolim izlasē Bikibuks atvēlēta atsevišķa grāmatiņa, ko vieno mākslinieku Rūtas Briedes un Arta Brieža veidotais dizains – mazam bērnam ērts formāts un īpašais sērijas logo – marciņa. Tajā redzams pats Bikibuks – jautrs, ziņkārīgs un spītīgs ragainis, līdzīgs atvērtai grāmatiņai. Šis nosaukums un tēls radies, lasot Jāņa Baltvilka skaitāmpantu Biki - buki, ar kuru 2012. gadā tika aizsākta sērija. Grāmatas logo norādīts katra dzejoļa tapšanas laiks: līdz 1940. gadam, no 1940. līdz 1990. gadam, pēc 1990. gada. Katru gada ceturksni sērijā iznāca seši jauni Bikibuki, latviešu mākslinieku vidē radot īstu jaunrades sprādzienu. Sērijas izskaņā Inese Zandere un Rūta Briede Bikibuku draugiem uzdāvināja vēl pārsteigumu – Bikibuku nr. 101 – abu kopdarbu Ja Bikibukam būtu divritenis. Sērijas korektore Guna Kalniņa pavelk uz zoba māksliniekus – pareizi pārrakstīt dzejoli spējis tikai retais.

Daudziem bērniem šo piecu gadu laikā Bikibuki ir bijuši ābeces vietā. Tētis Alvis, kuru pašu visvairāk sajūsminājis Bikibuks nr. 88 – Hardija Lediņa, Jura Boiko Caurā tumba ar Andra Brežes ilustrācijām –, apzinās, ka tagad ir izšķirīgs brīdis: "Redzēs, vai viņi tālāk lasīs paši." Diskusiju kopā ar dēlu Augustu un meitiņu Paulu Alvis uzmanīgi noklausās, sēžot uz grīdas un turot klēpī kastīti ar savas ģimenes Bikibuku kolekciju.

Nebūtu pārspīlējums teikt, ka Bikibuku sērija nav mazāk nozīmīga, savu dzīvi dzīvojoša un apsveicama kā Dienas grāmatas vēstures romānu sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts. Tāpēc KDi sniedz nelielu ieskatu diskusijā Bikibuks manā dzīvē. Tajā piedalījās Baltvilka balvas ieguvēja māksliniece Elīna Brasliņa, Cēsu Jaunās sākumskolas skolotājs Lauris Bokišs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra pārstāve Ilze Marga. Diskusiju vadīja kultūras žurnāliste Santa Remere ar dēlu Eiženu. Abi kopā ir recenzējuši visus simt Bikibukus.

Santa Remere. Kā Bikibuki ienāca jūsu dzīvē?

Lauris Bokišs. Manā dzīvē Bikibuks ienāca pirms trim gadiem kopā ar Leo, un tad arī sākās mans ceļš ar Bikibukiem. Sāku atkal strādāt skolā, strādāju ar bērniem līdz pat 5. klasei, un mēs visādā veidā esam satikušies ar Bikibukiem.

Ilze Marga. Manā dzīvē Bikibuki ir ikdiena. Šī sērija bibliotēkā ir ļoti iemīļota – bērni lasa, šķirsta, vēro.

Elīna Brasliņa. Bikibuks manā dzīvē ir svarīgs iedvesmas avots. Tas man stāv plauktiņā vienmēr pa ķērienam. Man liekas, ka ļoti laba īpašība ir tā, ka vienu nemaz nevar paņemt, ir jāņem vairākas grāmatiņas uzreiz. Jāatrod tas, ko tu meklē, un meklējot noklīsti neceļos, kas dažkārt radošajam procesam ir ļoti svarīgi.

S. R. Kā jums Bikibuki stāv? Kā izvēlaties, un kā viņus vajadzētu lietot vai izvēlēties?

Eižens. Man Bikibuki stāv trīs plauktos.

I. M. Bibliotēkā ir ierasta kārtība, kādā šīm grāmatām ir jāstāv. Bet formāta un apjoma dēļ Bikibuki bibliotēkās ir izvirzījušies priekšplānā. Viņus nevar ielikt plauktā pie autora, noteikti pazudīs starp daudzajām grāmatām.

L. B. Mums Bikibuki mājās stāv kurpju kastē. Ļoti labā kurpju kastē. Līdz milimetram vajadzīgajā augstumā. Šorīt saskaitīju, cik mums ir. Mazāk nekā puse, 37 Bikibuki. Tur ir vieta vēl līdz sešdesmit. Tad, iespējams, Leo jau būs paaugusies kāja. Būs jāmeklē cita perfekta vieta, kur glabāt.

S. R. Kā jūs izvēlējāties savus trīsdesmit septiņus? Vai tas biji tu vai Leo? Un kurš izvēlas, kuru paņemt no kastes palasīt vai pažļembāt, vai panēsāt apkārt?

L. B. Vienīgais Bikibuks, kurš ir nomainīts pret jaunu, jo ir cietis visnežēlīgāk, ir pirmais Bikibuks. Otrs vairāk cietušais ir Viļa Plūdoņa Zaķīšu pirtiņa (nr. 49; ilustrēts ar mākslinieka Andra Eglīša oriģinālgleznām!), kas jau ir kļuvis par bibliogrāfisku retumu. Tam ir nograuzti divi stūri, kā pelītes grauž. Leo kādu izvēlas un saka man: "Palasi!", un es arī palasu. Mīļākie ir jālasa daudzas reizes.

S. R. Kādi novērojumi ir bibliotēkā? Kurus Bikibukus bērni paķer pirmos? Kā viņi atrod savējos?

I. M. Man šķiet, ka pirmais ir vizuālais iespaids, tikai pēc tam nāk dzejolis. Domāju, katram bērnam ir sava neapzinātā interese, kas viņu konkrētajā brīdī uzrunā. Es arī savai kolekcijai izvēlos vizuālā iespaida dēļ.

E. B. Man sanāk līdzīgi kā Ilzei. Es pērku Bikibukus sev. Man labā nozīmē ir Pokemonu drudzis – vajag tomēr savākt visus! Un, ja vēl pazīsti mākslinieku, vajag arī parakstiņu. Sanāk Latvijas ilustratoru kataloga sastādīšana.

S. R. Pastāstīšu, kā mēs izvēlamies Bikibukus. Man ir divi bērni. Jaunākais ir orientēts uz kulināriju. Viņš izvēlas tos Bikibukus, kur virsū ir kāda končiņa vai kaut kas cits ēdams. Eižens savukārt bija spiests izlasīt pilnīgi visus Bikibukus. Apskatījām pilnīgi visus un mēģinājām atklāt, kas patīk katrā no tiem. Reizēm, kad Eižens bija pavisam mazs, no tumšākiem un drūmākiem viņš baidījās, bet tagad viņš vispirms izvēlas tieši tos, no kuriem viņam visvairāk ir bail.

Eižen, kurš ir pirmais Bikibuks, kuru tu atceries?

Eižens. Bikibukibuks. Tas arī ir pats pirmais (nr. 1 Jānis Baltvilks Biki – buki. Mākslinieks Reinis Pētersons – red.). Tas mums ir jāsalīmē, jo ir ļoti nolietots.

S. R. Šonedēļ biju radio Ģimenes studijā, kur bija jautājums, kā ievilināt bērnus lasīšanā. Mani šis "ievilināt" mazliet satrauc. Meklējot sinonīmus, es ātri vien atrastu – kā piespiest bērnus lasīt. Man uz to bija grūti atbildēt, bet par to domāju vairākas dienas, kāpēc mēs gribam, lai bērni lasa. Varbūt Laurim kā skolotājam ir atbilde uz šo jautājumu?

L. B. Bikibuki, manuprāt, ļoti labi ievilina lasīšanā. Bērniem patīk risināt dažādas tēmas, pirms vēl viņi ir iemācījušies lasīt. Bikibuki piedāvā ļoti plašu un krāšņu tēmu loku. Kā novērots, tie no sākuma ievilina vairāk ilustrācijās, pēc tam arī burtu atpazīšanā, ķepinot kopā vārdus. Tieši vizualitāte, ka teksta vienā lapā nav par daudz, ir superforši! Redzu – bērnudārza vecākās grupas bērniem, kad viņiem noliek priekšā grāmatu, viņi «uzkaras» pie pirmās lapas. Bikibuki ļoti labi palīdz tikt pāri pirmajam lasīšanas drudzim.

S. R. Pajautāsim bibliotēkas pārstāvei – kāpēc mēs, pieaugušie, tik ļoti gribam, lai bērni lasa?

I. M. Pirmkārt, tāpēc, ka miers mājās. Bērns ir bibliotēkā, mēs zinām, kur viņš ir. Pirmkārt, tā ir mūsu pašu pieredze. Mēs zinām, ka tā ir ārkārtīgi jauka pasaule, kas spēj mums daudz dot, un mēs saviem bērniem gribam dot to labāko. Atceros savu pirmo izlasīto grāmatu un to, cik jutos svarīga, ka pati esmu izlasījusi vienu grāmatu! Arī Bikibuki bērnam dod pārliecību par sevi – es esmu izlasījis…

S. R. ... simt grāmatas.

I. M. Jā, kad es sāku iet pirmajā klasītē, nevarēju skolotājai teikt – es esmu izlasījusi jau 100 grāmatu. Bikibuku paaudze to noteikti var darīt, es domāju, ka viņiem pašapziņa ir krietni augstāka.

S. R. Elīna, kā tu strādā pie ilustrācijām, un kāda bija atšķirība, strādājot pie apbalvotā Bikibuka par mežacūku (Nr. 34. Māris Čaklais. Gaidītāja meža cūka. Māksliniece Elīna Brasliņa – red.)?

E. B. Tā bija mana otrā izdotā grāmata. Bikibuks tapa Jura Petraškeviča nodarbībās Mākslas akadēmijā. Ja jūs varētu taisīt savu Bikibuku – ko jūs darītu? Pirmajā dienā sataisīju kaut ko, likās, ka tās būs tikai skices, bet, kad atnesu, Juris teica – eu, bet te jau gandrīz viss ir izdarīts! Nevajag visu pārcakināt, jo man šausmīgi patīk detaļas. Dažkārt tas ir lieki, pietiek ar pirmo svaigumu, netīro melnrakstu. Otra atklāsme, pateicoties Jurim, ka ļoti nozīmīgs iedvesmas avots var būt pašu bērnu zīmējumi. Meža cūkā centos skatīties, kā bērni strādā, un daļēji pārnest to sajūtu. Ir ļoti pieauguši Bikibuki – kā Anita Kreituse, tā neviens nekad nevarētu uzzīmēt, bet, skatoties Meža cūku, var ienākt prātā – ai, es taču arī šitā varētu! Un tad viņš tik ilgi skatās, kamēr kādā brīdī sāk zīmēt. Bikibuks bija iedvesmas avots manām turpmākajām ilustrācijām.

S. R. Kā īsti skolā notiek darbs ar Bikibukiem?

L. B. Bikibuki ir superīgākais veids, kā bērni var iet pētniecības un zinātnes laukā. Bikibuki piedāvā pētīt gan tekstu, gan vizuālo materiālu. Var skaitīt, cik daudz ir dažādu sauļu, cik – dažādu koku, cik kaķiem ir zobu. Cik dažādi var būt guļoši bērni. Un kādi tik nemēdz būt burvji! Izpētes lauks ir neizsmeļams, sākot ar bērniem, kuri vēl nelasa, beidzot ar tiem, kuri jau sāk analizēt dzeju, kā pienākas.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja