Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Eposs apgriežas otrādi. Valodas virsniekam – dzejniekam un atdzejotājam Uldim Bērziņam (17.05.1944.–24.03.2021.)

Ulža Bērziņa vārdā nosauktais kontinents. Pārspīlējums? Nebūt ne – kā citādi lai nodēvē Ulža Bērziņa apmēram pusgadsimta laikā sadarīto. Ar ierasto bibliogrāfiju vai darbu uzskaitījumu šai gadījumā nav iespējams izlīdzēties, runa ir par ko plašāku – kultūrslāņiem vai kontinentiem.

Rodas iespaids, ka Uldis Bērziņš visu mūžu raksta vienu gigantisku tekstu, ar katru jauntapušo dzejoli pievienodams tam klāt vēl kādu fragmentu, kas atkarots klusumam, – 2017. gadā Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas lēmumu cildināt Uldi Bērziņu par mūža devumu pamatoja literatūrkritiķis Guntis Berelis. "Saskaroties ar Ulža Bērziņa dzeju un atdzeju, nudien parādās sajūta, ka, strādājot ar valodu, viņš rada vai vismaz pārkārto pasauli. Uldim Bērziņam vārds nav tikai skaņa vai komunikācijas līdzeklis, ko lieto, lai cilvēki cits citu saprastu. Vārds ir bezmaz maģiska darbība, kas spēj satricināt un transformēt pasauli. Gan ar vienu, toties ārkārtīgi svarīgu noteikumu. Proti, savulaik Bērziņš izteicās, ka rakstīt – tas ir "izelpot vārdu". Vārdam ir jābūt izelpotam, izlaistam caur dieszina kādiem apziņas un aizapziņas gaņģiem, lai tas patiesi spētu pārtapināt pasauli. Turklāt visus šos gadu desmitus Uldis Bērziņš apbrīnojamā stūrgalvībā sien kopā laikmetus un kultūras. Pateicoties viņa poliglota spējām, nu ir latviskotas daudzas pasaules kultūras fundamentālās vērtības, ieskaitot Eddas dziesmas, atsevišķas Vecās derības grāmatas, Korānu, Teiku par Igora karagaitu u. c."

"Es rakstu faktiski sev un vecmāmiņai debesīs," – pats dzejnieks neļima no savas izredzētības, ka raksta mūžībai vai kultūras kanonam. "Es neticu, ka es varētu vadīt ļaudis kādā milzīgā sabiedriskā kustībā. Nav tāds laikmets, un es neesmu tāds kadrs." Vēl vairāk – Uldis Bērziņš ne vien nelielījās ar savu varēšanu, bet paškritiski atzinās nedrošības sajūtā, tuvojoties senajiem tekstiem: "Es jūtu, ka esmu tāds lācīgs lācis un nevaru izdziedāt lakstīgalai līdzi" (no Liegas Piešiņas vadītā pasākuma Valoda kā pašvērtība. Uldis Bērziņš izkāpj no Latvijas kultūras kanona 2018. gada 18. oktobrī Salacgrīvas bibliotēkā).

24. martā Uldis Bērziņš rima izelpot vārdus…

Un tad atklājās, cik dziļi šis "kadrs" tomēr ir vadījis ļaudis. Un ne jau sabiedriskā kustībā. Daudz būtiskāk – viņu gara kustībā.

Vairāki Bērziņam tuvi laikabiedri, draugi bija pārāk satriekti, lai lietotu vārdus. "Par lielu", "visa mana dzīve", "nespēju" – tā viņi atvainojās par atteikumu. Milzīgs paldies tiem, kas spēja. Totāls klusuma brīdis Uldim Bērziņam – cilvēkam, kurš izelpoja vārdus, – tomēr nepiestāvētu.

 

Pirmoreiz sapratu, kas ir ģeniāls cilvēks
Teksts Jānis Rokpelnis

Juceklīgas domas un izjūtas, nekādiem prātiem neaptverams pasaules gabals ir atlauzts. Centīšos savākties… Lai arī tās būs vien drumslas.

Uldis bija mans draugs, tuvs draugs 52 gadu garumā. Mēs iedraudzējāmies Pēterpilī, kur es studēju psiholoģiju un filozofiju, bet Uldis pēc atgriešanās no armijas – Austrumu valodas. Es piedzīvoju, kā pakāpeniski veidojās Ulža dzejnieka absolūtā savdabība. Sākumā bija skaidra Čaka un Ādamsona ietekme, bet jau kaut kas savs, suģestējošs: "Atvilktne zaļā/ir debesīs vaļā." Atdzejoja Alenu Ginsbergu, citus. Noritēja Prāgas pavasaris. Publiskajā bibliotēkā bija dabūjami preses izdevumi čehu un slovāku valodā. Politiskos rakstus no tiem Uldis iztulkoja man. Kādreiz viņš man teica: "Es valodas sāku mācīties politisku iemeslu dēļ. Kad 1956. gada notika ungāru sacelšanās pret komunistisko režīmu, iemācījos ungāru valodu." Ulža titāniskā temperamenta pietika gan literatūrai, gan politiskajai darbībai, viņš bija ar lielām organizatoriskām spējām apveltīts. Bet kā dzejnieks Uldis strauji progresēja, un ap 1970. gadu izveidojās bērziņiskais ģeniāla mākslinieka stils. Dažreiz strīdas – kas ir ģēnijs, kurš ir ģēnijs. Čupojoties ar Uldi, es pirmoreiz sapratu, kas ir ģeniāls cilvēks. Visu mūžu es lūkojos uz viņu ar paceltām acīm. Un Uldim piemita patiesi liela cilvēka vienkāršība, māksliniekiem ne visai raksturīgs, spilgti izteikts altruisms.

Atgriezāmies Latvijā. Mūs abus apciemoja nesen no lēģera iznākušais Knuts Skujenieks; tā mēs sadraudzējamies, domubiedri būdami. Knuts ar Uldi skoloja Leonu Briedi. Ar laiku izveidojās neformāla dzejnieku un mākslinieku grupa, kas pulcējās pie izcilā dzejnieka un atdzejotāja Egila Plauža viņa vārda un dzimšanas dienās. Biruta Baumane, Māra Rikmane, Valdis Bisenieks, Inta Čaklā, Anda Kubuliņa, jauniņais Klāvs Elsbergs un citi.

Mūsu septiņdesmito gadu dzejnieku paaudzes teorētiķis Osvalds Kravalis kādā rakstā jokodamies nosauca Uldi, Leonu Briedi un mani par "trim latvju ozoliem". Liels bija mans izbrīns, ka daži sešdesmito gadu dzejas grandi ne pa jokam par šo jaunās dzejas paaudzes paslavēšanu visā nopietnībā satraucās. Par "ozolu" virsaiti uzskatīja Skujenieku. Pat Imants Ziedonis bažījās, ka jaunie grib noslaucīt no literārajiem plašumiem viņa paaudzi (vēlāk Ziedonis žurnālā Družba narodov uzrakstīja analītisku un ļoti cildinošu rakstu tieši par šiem odiozajiem "ozoliem").

Kā Uldis dzimtenē pelnīja dienišķo maizīti? Kopš Staļina laikiem bija ieviesies paradums – tiem dzejniekiem, kam aizliegts publicēties, ļaut pelnīt ar atdzejojumiem. Uldis gan strādāja par naktssargu (pārmaiņus ar savu māti) viesnīcas Latvija būvlaukumā. Ar lielu suni pie kājām mācījās valodas, rakstīja, piemēram, episko Bermontiādi. Kad reiz ieminējos, ka viņam nav neviena mīlestības dzejoļa, Uldis negaidīti satraukti atteica: "Varbūt vēl uzrakstīšu." Bērziņš bija izteikti episks dzejnieks, un viņam īpaši nerūpēja, vai visi viņa dzeju saprot. Taču Uldis Bērziņš ir unikāls dzejnieks visā pasaules mūsdienu literatūrā. Jo – savos darbos viņš samiksē alūzijas, asociācijas no Rietumu un Austrumu rakstu mākslām, vissenākajām un visjaunākajām, kuras dziļi apguvis oriģinālvalodās.

Mūsu literatūras milža Ulža Bērziņa vārds ir iemūžināms valsts līmenī.

 

Un paceļas spārnos kaut kur
Teksts Edvīns Raups

Taisnība tiem, kas tagad Uldi salīdzina ar lielu kalnu, eposu vai milzīgu aisbergu, kas pēc nāves apgriezies otrādi, un viss apslēptais koloss, par ko mēs it kā zinājām, nu ir vienīgais, ko redzam. Pirms laba laika, kad Uldis tulkoja Veco Eddu, viņš man atsūtīja elektronisku vēstulīti ar topošā tulkojuma paraugiem, dažiem jautājumiem. Aizsākās neliela sarakste, kurā, tēlaini izsakoties, viņš vairāk runāja par ciešamo kārtu latviešu valodā, bet es par ciešanu mistiku. Galu galā, būdams liels šī valodas virsnieka, cilvēka, kurš atrodas virs un valda, cienītājs, nosūtīju Uldim veltījuma dzejoli. Dzejolis ir apzināti piesātināts ar dažādiem svešvārdiem un atsaucēm, kas cieši saistīti ar Ulža darbiem un dabu, kādu es to pazinu. Viņš saprata.

* Pār Finnsburgu izslējis bārzdu
no kuras vēl medalus ris kā Laikneša rūnas

Šis darāmo kārtu satver un ceļo uz
kontinentu kur svelme sviedrē ticīgā
pautus kā dievišķu ērkšķu krūmu

Nonācis Gulistānā šis tveras pie
ciešamās kārtas un rauj to no
Divupes cirkšņa ārā kā pasaules galu –
 

Ieaudzis pats savā ādā tik dziļi
ka izstūmis telpu no sirds

Nu ārdās kā atskaņas gazelē
līdz trāpa ar visu augumu ollamam
virsū no tālās ziemeļu jūras
kurš patvēries vertikālē jeb mūžzaļā Osī kā rotaļā pārtver Indijas sūtras
 

Pēdējiem spēkiem tie abi nu
turas pie grēka Mēs tuvāki Tam
nekā Viņa miegadzīsla! un skaļi
dzimtenes paģiras lāpa ar
viskozu jēgu ko izsūc no Fātihas sūras

Vēl brīdi draudzīgi tērzē
tie lemozīnā un Vulgātu šķirsta

Tad atvadas pamāj Gouharai
un paceļas spārnos kaut kur
virs Ultima Thule

 

Nekam un nevienam nepieder
Teksts Ilona Brūvere

Nespēju un negribu atvadīties. Tas ir ārpus manas darbības programmas dvēseles spēkiem. Es, cilvēks robots, cilvēks mašīna, cilvēks funkcionētājs. Esmu zaudējusi tik daudz tuvu cilvēku, kas man nozīmē Dzīvi, un viņi turpina manī būt, uzdot jautājumus, stāstīt par sevi, strīdēties, domāt un darīt tālāk. Viņi turpina būt šeit, blakus, kur Laiks notiek reizē, tā saka Uldis. Mēs esam miruši, pirms vēl esam piedzimuši, nākot no nebūtības, un tad mēs tur atgriežamies. Viss, it viss ir reizē, – pagātne, tas, kas ir bijis, kas ir tagad un kas vēl tikai būs. Tikai pēc tam, kad ķermenis atstāj šo pasauli, viņam vairs nevar pieskarties. To sajust var bildēs un skaņās, kas ierakstītas sirds atmiņas smadzeņu puslodēs.

Uldis vienmēr saka, ko domā, viņš var būt ietiepīgs un niķīgs kā mazs bērns, vieds kā simtgadīgs vecis un tik ļoti mīlestības izsalcis kā mūždien iemīlējies jauneklis. Viņš saka, ko domā. Vai klusē. Negrib neko teikt. Un spītīgā klusēšana nozīmē vairāk nekā teiktais. Viņa pasaule kliedz, dun, dārd, apgalvo, strīdas, meklē un nedod miera. Uldis Bērziņš. Viņš pieder pie paaudzes, kādas otras mums nav un nekad vairs nebūs. Brīvību viņš atrod sevī un vienmēr ir iemīlējies pasaulē, cilvēkos, vārdos un grāmatās, nevis lietās. Uldis jūt sirdī un valodā, pieradis pieprasīt dzīvei solītos sapņus.

Uldis ir Laiks – bez karogiem, politiskiem saukļiem un skaistām frāzēm par neko. Laiks ar esības prieku, kas pilsoniskās brīvības apziņu vērtē visaugstāk. Dzejnieks Uldis Bērziņš nekam un nevienam nepieder. Un vēl viņā mīt laba un cēla sirds, viņš ir viens no retajiem pēdējiem mohikāņiem. Intelektuālis – domātājs.

Uldis. Viņš raksta dzejoļus balsī. Un pēkšņi vārdu vairs nav. Tie izbeidzas un paliek ar mums kā vienīgā liecība, zinātne un noslēpums valodu labirintos.

Ko nu es, viņš vēl noburkšķ un skaļi nodārdina vārdus no prāta un dvēseles valodas spēlēm. Un tie ir tik stipri kā akmens, trausli un maigi kā zīds un paliekoši savā kosmiskajā bezgalībā.

Uldis. Bērziņš. Dzejnieks klausās un nosmejas – ko tu tur muldi! Un aiziet zvaigznes lasīt kā sēnes. Pirms pieskaras mīļotās sievietes rokai, uzsit uz pleca čomiem. Notrauc asaras kā pērles un paliek mūžībā.

 

Spara pārņemts, izvilku Ulža dzeju
Teksts Raimonds Ķirķis

Ir 1977. gads, tieši divi gadsimti pēc Ķikuļu Jēkaba nāves cietumā Rīgā. Manai mammai ir deviņi gadi, un Blomes tautas nama priekšā tiek atklāts piemiņas akmens pirmajam latviešu laicīgās dzejas autoram. Runas saka augsti vīri, un izspūrušiem matiem dzejas lasa viegli iereibušais Uldis Bērziņš. Šādu pirmo atmiņu par dzīvu dzejnieku man mamma atstāsta, kad pamatskolas laikos ieminos, ka lasu viņa dzeju.

Jau dažus gadus vēlāk pēc ieilgušas pasēdēšanas pie kāda drauga Marijas ielā izkāpu darbaļaužu piedrūzmētā rītā uz balkona un raudzījos, kā mutuļo dzīvība. Tās spara pārņemts, izvilku Ulža dzeju un centos to pārkliegt, lasīdams ciklu Piecpadsmit. Protams, velti – zeme griezās.

Kā jau ar prāvu daļu dižo dzejnieku, viņa teksts atklājas palēnām, tā ietekmei briestot arvien lielākai gan iekšējās, gan plašākās kopsakarībās. Starp visiem latviešu dzejniekiem tieši Uldis ir vēstures dzejnieks – katrs tās mirklis ir līdzdalīgs, noredzams, pastāvošs. Tās varoņi ir nevis daži izredzētie, bet tautas, valodas un nesavtīgs darbs.

Uldis gan dzejā, gan tulkojumos ir parādījis, cik daudz patiesībā apjauš valoda. Viņa lokanā mēle ir vārdnīcu vārdnīca, kura glabā neizmērojamas zināšanas. Tā ir sprigana kalpotāja, kas nezina zemošanos. Un skolotāja, kas iedrošina.

 

Tūkstoš gadus gaidīt varam
Kur mēs pelnu lauku arām
Melni zirgi rikšo garām
Vārds no saknes līdz pat skarām
Klusēs mums (ne zemes varām!)
Iemiedz puiši zelta piešus
Aizauļo un neatgriežas

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Viss par Žoriku(1)

Jau drīz mākslīgā intelekta sistēma katram piemeklēs tādu izrādi, kuras laikā nebūs garlaikoti jāsūkā ledenes un jāpēta nagu augšanas ātrums.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja