Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Atomu kustība mākslinieku komūnā

Ļoti nedaudzi mākslinieki ne tikai no Latvijas, bet arī visa Baltijas reģiona guvuši tādu starptautisku atzinību kā Daiga Grantiņa. Viņa dzīvo Parīzē, un viņas darbi ir skatāmi Eiropas nozīmīgākajās mākslas telpās

Latviešu māksliniece Daiga Grantiņa dzīvo Parīzē un veido telpai pielāgotas (sitespecific) instalācijas un skulptūras. Viņas darbi ir dzīviem organismiem līdzīgi objekti, kuros kopā ar sintētisku un dabisku materiālu savienojumiem ciešā saistībā ir kultūras un dabas vēstures atsauces un mitoloģiski stāsti. Mākslinieces atbildes uz tādiem mūsdienās aktuāliem jautājumiem kā klimata pārmaiņas un iespējas realizēt utopiskus vienlīdzīgas līdzāspastāvēšanas modeļus tiek atsegtas trīsdimensiju objektos, nevis plaknēs vai lineāros naratīvos. Daigas Grantiņas darbi izvairās no didaktikas un moralizēšanas par pašreizējo situāciju, tomēr tas nenorāda uz apolitiskumu – māksliniece drīzāk meklē un piedāvā jaunus veidus un pieejas, kā runāt par mūsdienu pasauli.

Ļoti nedaudzi mākslinieki ne tikai no Latvijas, bet arī visa Baltijas reģiona guvuši tādu starptautisku atzinību kā Daiga Grantiņa. Līdz 9. septembrim vienā no Eiropas nozīmīgākajām laikmetīgās mākslas institūcijām Palais de Tokyo Parīzē būs aplūkojama Daigas Grantiņas vērienīgā instalācija Toll. Pavisam nesen, 21. jūnijā, Daiga Grantiņa kopā ar citiem jaunās paaudzes Baltijas māksliniekiem – apvienībām Pakui Hardware un Young Girl Reading Group – piedalījās vienas dienas izstādē Saules ķermeņi/Solar Bodies Orsē muzejā Parīzē. Šis projekts, kura ideja bija saistīta ar saulgriežiem, pavadīja vērienīgo Latvijas simtgades programmas skati Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs Orsē muzejā.

Latvijā Daigas Grantiņas darbus ir bijis iespējams redzēt šogad notikušajā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotajā izstādē Pārnēsājamās ainavas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, pirms diviem gadiem – mākslinieces personālizstādē Laikmetīgās mākslas centrā kim?. Pašreiz viņas darbi ir iekļauti kuratora Vensāna Onorē veidotajā Baltijas triennālē (izstāde Viļņā turpināsies līdz 12. augustam, Tallinā – līdz 2. septembrim). Rīgā Baltijas triennāles ekspozīcija būs aplūkojama no 21. septembra līdz 18. novembrim.

Daiga Grantiņa ir dzimusi Rīgā 1985. gadā, studējusi Vīnes Mākslas akadēmijā un Hamburgas Mākslas augstskolā HFBK. Mākslinieces personālizstādes notikušas Hamburgas Kunstverein un Brēgencas Kunsthaus. Viņa ir piedalījusies 2017. gada Vīnes biennālē, kā arī grupas izstādēs Belgradas Modernās mākslas muzejā, Maincas Kunsthalle un Bergenas Kunsthall. Šogad Daigas Grantiņas darbi bijuši skatāmi ievērojamā franču kuratora un kritiķa Nikolā Burjo veidotajā izstādē Crash Test. Molekulārā revolūcija laikmetīgās mākslas centrā La Panacée Monpeljē. Daigu Grantiņu pārstāv Parīzes galerija Joseph Tang.

Tu kopā ar citiem jaunās paaudzes Baltijas māksliniekiem jūnijā piedalījies izstādē Saules ķermeņi, kas notika paralēli lielajai Baltijas simbolistu izstādei Orsē muzejā. Kādu tu redzi saistību starp savu darbu un simbolisma gleznotājiem, piemēram, Rūdolfu Pērli un Mikaloju Čurļoni, un kā šī saikne ietekmēja tavu izstādes darbu?

Gan Pērles, gan Čurļoņa darbos ir klātesošs paralēlo laiktelpu līdzāspastāvēšanas aspekts, kā arī zināma bezlaicība, tāpēc man bija viegli veidot dialogu ar viņu darbiem. Mani interesēja, cik būtiska loma šo mākslinieku iekšējās pasaules atainojumā ir gaismai un krāsu laukumiem. Viņu radīto tēlu silueti gleznās teju vibrē, un krāsa palīdz saturēt kopā to formu. Tas man sasaucās arī ar to brīdi, kad mākslinieks Pauls Klē, eksperimentējot ar kompozīciju, pārtrauca zīmēt objektu kontūras un strādāja tikai ar dažādu krāsu akvareļu laukumiem. Manā gadījumā lielākais laukums ir Orsē muzeja Balles zāle, kurā notika izstāde Saules ķermeņi, tā ir ārkārtīgi intensīva rokoko stila telpa. Manās skulptūrās parādās tie dažādie laukumi, kas pārklājas gan savstarpēji, gan reaģējot ar telpu.

Nesen tu veidoji darbu, kas bija redzams gan mākslas telpā Villa Vassilieff Parīzē, gan izstādē Pārnēsājamās ainavas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Darbs Tintes viļņi maizes klaipi atsaucās uz latviešu dejotāju un publicisti Aiju Bertrāni, kura XX gadsimta sākumā devās uz Parīzi, tur iepazinās ar Raimondu Dunkanu un kļuva par viņa dzīvesbiedri un partneri. Vairāk nekā 50 gadu viņi kopā vadīja alternatīvās izglītības iestādi Akadēmija. Kā tu atradi savu pieeju, strādājot ar šo vēsturisko materiālu?

Kad izstādes Pārnēsājamās ainavas kuratores Inga Lāce un Solvita Krese dalījās ar materiālu par Akadēmiju, es uzreiz iedomājos par DOC – mākslinieku komūnu Parīzes centrā, kurā esmu viena no dalībniecēm. Kā ir radīt tādu salu jeb pašfunkcionējošu mākslinieku komūnu metropolē toreiz un tagad? Daudz domāju arī par grāmatu izdošanu un alternatīvās izglītības iestādes jeb skolas veidošanu un pastāvīgu pārveidošanu, ar ko nodarbojās Akadēmija. Šīs idejas par telpu rakstīšanai, lasīšanai, sarunām un ideju apmaiņai joprojām ir ārkārtīgi aktuālas. Savukārt tajā laikā modernās sandales, ko ražoja Akadēmijā un kas bija daļa no tās identitātes, man atgādināja citātu no sengrieķu dzejnieces Sapfo dzejoļa: "Sandales, smalkas, lidiešu veidotas, varavīksnes krāsotas, saitētas ap viņas kājām." (Sandals, of fine Lydian make, rainbow-dyed, strapped around her feet.)

Būtībā mana darbība ļoti tieši rezonē ar šo projektu. Vēl procesā bija svarīgas mūsu sarunas par laikmetīgo folkloru, par to, kā dažādos laikos tiek aktualizēts latviskais – kas tas bija Aijai Bertrānei XX gadsimta sākumā, kad Latvija vēl pat nebija dibināta, un kas tas ir šobrīd.

Kādus projektus tu pašlaik īsteno?

Esmu iesaistīta radošajā darbnīcā, kas saistīta ar romiešu dzejnieku un filosofu Lukrēciju, kurš ir darba Par lietu dabu autors. Šis darbs ievērojami ietekmējis renesanses laika filosofiskās domas attīstību, tajā Lukrēcijs pauž savam laikam ļoti progresīvus zinātniskus uzskatus, piemēram, ka daba sastāv no atomiem. Kopā ar divpadsmit radošu cilvēku grupu mēs pārbaudām ideju par grupas izstādi kā atomu kustību. Atomiem nav lineāra ceļa, tie ir pastāvīgā kustībā un tāpēc bieži saduras.

Mūs interesē, kā mēs varam izmantot šo salīdzinājumu par atomu dinamiku, runājot par jebkuru sanākšanu kopā, kas ir svarīga, veidojot daudzu dalībnieku izstādes un projektus. Izstādes pamatā būs sadarbības, mākslas mediācijas un performances elementi. Esmu priecīga par šo projektu un to, ka tas notiek mākslinieku skvota DOC ietvaros Parīzē, atsedzot jau iepriekš minētos jautājumus par komūnas veidošanu.

Ir redzams, ka dažādos darbos un periodos tu esi strādājusi ar dažādām krāsām. Pieļauju, ka tas lielā mērā ir saistīts arī ar materiālu. Vai vari nedaudz pastāstīt par krāsu izvēli un nozīmi savos darbos?

Krāsa ir tāda emocionāla stīgu teorija… Tas ir tāds pats jautājums kā horoskopi vai hormoni. Esmu sapratusi, ka ar krāsas palīdzību varu virzīt sava darba reprezentatīvo līmeni, joprojām tieši nepasakot, kas mans darbs ir vai kas tas nav. Krāsa sniedz tūlītējas asociācijas, un ir interesanti, ka tā joprojām visbiežāk saistās ar dabisko pasauli, piemēram, puķēm, dzīvniekiem un mūsu pašu ķermeni. Man patīk, kā krāsa var radīt kompozīciju un kustību, kā tā var radīt apzinātu kontaktu. Tēlniecībā krāsa pievieno tekstūru. Tā pievieno navigāciju ar sajūtām, ko tā rada par lietām. Krāsas vēsture ir cieši saistīta ar tekstila vēsturi. Tagad plastmasa un citi mākslīgie materiāli sniedz iespējas strādāt ar ļoti intensīvu krāsu paleti, piemēram, fluorescējošām krāsām, kas atgādina dziļjūras radījumus.

Tavas skulptūras un instalācijas ir savā ziņā ļoti organiskas, taču tām piemīt arī arhitektoniskas īpašības. Vai ir kādas arhitektūras atsauces vai tēli, kas tevi ietekmējuši?

Studiju gados es redzēju Lekorbizjē projektētās kapelas Notre-Dame du Haut un Frenka Gērija privātmājas attēlus. Abos projektos ļoti īpašas ir sienas, un abi ir ārkārtīgi labi savietoti ar dienasgaismas kustību un apkārtējo vidi. Piemēram, Gērija veidotajā rezidencē klints ir kļuvusi par virtuves daļu. Savukārt Lekorbizjē bija mācījies pie arhitekta Ogista Perē, kurš uzsvēra betona dabisko izcelsmi.

Tu jau vairākas reizes esi pieminējusi, ka Parīzē darbojies mākslinieku kolektīvā DOC, kurā kopīgi veidojat arī izstādes un pasākumus. Kāda ir DOC loma Parīzes mākslas ainā?

DOC ir mākslinieku un amatnieku biedrība, kas ne tikai rūpējas par tajā iesaistītajiem biedriem, nodrošinot mākslinieku studiju telpas un vietu izstādēm, bet arī ir radījusi nozīmīgu rezonansi Parīzes kultūrtelpā. Šī biedrība ir kļuvusi par daļu no plašāka cilvēku loka, kas redz un cenšas parādīt un uzsvērt, ka kultūra ir būtiska un neatņemama sabiedrības daļa.

Tava darbība lielākoties notiek ārpus Latvijas un ir ļoti veiksmīga. Ko tev nozīmē būt māksliniecei no Latvijas?

Cilvēki ir ļoti ieinteresēti tajā, kas notiek Baltijas valstīs, viņi jautā par manu pieredzi, turklāt viņi redz Baltiju kā vienotu reģionu. Man ļoti patika pirms diviem gadiem veidotais Baltijas valstu arhitektūras paviljons Venēcijas biennālē, kas pētīja ģeoloģiskos būvniecības pamatus visplašākajā nozīmē, turklāt apvienoja visu triju valstu jaunos arhitektus vienā komandā.

Dzīves lielāko daļu esmu pavadījusi Vācijā, tāpēc varētu teikt, ka esmu tāda "jauktā" māksliniece no Latvijas. Tas man ir kopīgs ar daudziem jaunās paaudzes māksliniekiem, kuriem ir bijusi iespēja mācīties un ceļot ārpus savas dzimtās zemes. Savukārt maniem vecākiem atstāt valsti nebija tik viegli, vienīgā iespēja bija darbs. Taču vairākus gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma bija ļoti stingra robežkontrole, un es joprojām atceros nebeidzamās stundas, kad stāvējām rindā pie Polijas robežas. Pašlaik es dzīvoju Parīzē, kur lielākajai daļai cilvēku ir tā sauktā "migrācijas izcelsme"/migration background, kas mani te savā ziņā padara par Latvijas kultūras vēstnieci.


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai tavu izvēli vēlēšanās vēl kaut kas var mainīt?

Kopā nobalsojuši: 1447

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Losandželosā pasniegtas Emmy balvas(1)

Losandželosā notiekošās Emmy televīzijas balvu pasniegšanas ceremonijā kategorijā Labākais dramatiskais seriāls apbalvots fantāzijas seriāls Game of Thrones (Troņu spēle).

Filmas Homo Novus aizkadrā: 30. gadu bohēma Rīgā

Gaidot latviešu spēlfilmas Homo Novus pirmizrādi Latvijas kinoteātros, LMT Viedtelevīzija piedāvā video stāstu sēriju par filmas tapšanu un intervijas ar radošo komandu. Pirmajā no kopā trīs video st...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja