20. gadsimta 60. gadu sākumā popārts kļūst par starptautisku kustību dažādās tā izpausmēs, Britu grupas dalībnieki, kas joprojām ir dzīvi, tai skaitā mākslinieks Entonijs Donaldsons, šobrīd ir cienījamā vecumā, turpinot aktīvi strādāt. Mākslinieks atgriežas pie savu agrīno darbu tēmām un tēliem, atceroties jaunības kaislības, daudzos ceļojumus, laiku, kas pavadīts Reno, Nevadā. Esmu pateicīga māksliniekam par iespēju ciemoties viņa mājā un darbnīcā Francijas dienvidos lai atvestu uz Latviju nelielu viņa pēdējo gadu laikā radīto darbu kolekciju.
“Manas glezniecības pamatā vienmēr ir bijis kustības un vēlmju impulss — brīdis, kurā attēls pārtop simbolā, nezaudējot savu dzīvīgumu un esamību. Kopš 20. gadsimta 60. gadiem, kad pirmoreiz izveidoju skaidrībā un enerģijā balstītu vizuālo valodu, mani ir interesējis pretnostatījums starp fotogrāfijas mirkli un glezniecības klātbūtnes spēku.
Sievietes figūra, automašīnu vilinājums, kino kadrā sasaldētā kustība — šie motīvi ienāca manos darbos kā kopējās vizuālās apziņas attēli. Tie kļuva par veidu, kā pārbaudīt, kā attēli kustas, kā tie iedarbojas un kā vēlmes kļūst redzamas. Šī pieeja veidoja manu agrīno popārta skatījumu un joprojām nosaka mana darba virzienu.
Mana karjera attīstījusies Londonā, Parīzē, citur Eiropā un ASV, kur būtiski bija pavadītie gadi Losandželosā — pilsētas arhitektūra, kino vide un urbānā kultūra paplašināja manu izpratni, kā glezniecība sarunājas ar pasauli. Darbs Take Five (1962), ko vēlāk iegādājās Tate galerija, iezīmēja īpašu brīdi manā dailradē un nostiprināja manu vietu britu popārta vidē.
Pēdējos gados mani arvien vairāk interesē, kā laiks pārveido attēlu — kā digitālās kultūras straujais ritms pārveido mūsu skatpunktu un kā to savienot ar manu agrīno vizuālo domāšanu. Manos jaunākos darbos atgriežas krāsu kontrasti, gaismas un siluetu spēles, bet skatās uz tiem notiek caur mūslaiku prizmu. Mani neinteresē nostalģija — mani interesē nepārtrauktība: veids, kā attēls turpina nest enerģiju, nezaudējot daudzslāņainību.
Dažas izstādes, kas īpaši skaidri iezīmē šo ceļu:
Of Memory and Oblivion (2015, The Mayor Gallery, Londona) — atgriešanās pie 60. gadu ikonogrāfijas, to interpretējot ar mūsdienīgu krāsu, ritma un virsmas izjūtu, pētot atmiņas rezonansi vizuālajā atkārtojumā.
Paperwork from 1960 to 2019 (2020, The Mayor Gallery, Londona) — grafikas, zīmējumu un etīžu retrospektīva, kas atklāj strukturālo domāšanu un ideju virzību, kuras esmu izmantojis savā praksi vairāk nekā sešas desmitgades.
A Painter’s Journey (2024, Strouk Gallery, Parīze) — izstāde, kas aptver agrīnos popārta darbus līdz jaunākajai sērijai Japanese Landscapes, skatot glezniecību kā nepārtrauktu kustību, nevis atgriešanos.
Gan šajās izstādēs, gan visā radošajā darbībā mani interesē dialoga uzturēšana starp pagātni un tagadni — starp attēlu un vēlmēm, starp virsmu un nozīmi. Glezniecība man ir vieta, kur laiks uz brīdi apstājas, lai mēs spētu ieraudzīt ne tikai to, ko skatāmies, bet arī to, kāpēc mēs uz to skatāmies."