Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Ģēnijs, ko atzīst pašu mājās

Jevgeņijs Zolotko ir viens no tiem igauņu tēlniekiem, kas iemantojis vienprātīgu kritiķu atzinību

Ik reizi, kad dzirdam par kaimiņvalstīs atzītiem māksliniekiem, varam būt droši, ka viņi vismaz reizi ir parādījušies arī Latvijā. Jevgeņijs Zolotko, ar kuru šoreiz iepazīstina dedzīgais igauņu mākslas popularizētājs Indreks Grigors, nav izņēmums. Tiesa, viņa darbu no izstādes Pazudis arhīvā (2016) varētu būt iegaumējuši tikai sevišķi acīgi skatītāji. Iespējams, mēs drīzumā dzirdēsim par Zolotko atkal – šoreiz jau skaļi apsolītajā Rīgas starptautiskajā biennālē. Tomēr, lai nenāktos katrreiz no jauna atklāt jau atklāto, vitāli nepieciešams atmiņu organizators būtu nevis vienreizējas izstādes vai raksti, bet Laikmetīgās mākslas muzejs – tāds, kurš, lai arī nestu Latvijas vārdu, pastāvīgas ekspozīcijas vai jebkurā citā formā reģistrētu ne tikai latviešu mākslinieku, bet arī Latviju ar vizītēm pagodinājušo citvalstu ģēniju aktivitātes. 

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

 

Jēdziens "igauņu laikmetīgā māksla" lielā mērā ir sinonīms vārdam "fotogrāfija". Tas nozīmē, ka laikmetīgo mākslu rada mākslinieki, kas studējuši Igaunijas Mākslas akadēmijas Fotogrāfijas nodaļā. Šo situāciju varētu salīdzināt ar Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas apakšnodaļas beidzējiem, tikai viņu igauņu kolēģiem ir bijusi vēl lielāka teikšana un ietekme uz nacionālo mākslas ainu. Regulāri Kultūras Dienas lasītāji, iespējams, atceras, ka šajā rubrikā jau lasījuši par Flo Kasearu, Paulu Kuimetu un Timo Totsu, – un visi šie mākslinieki ir studējuši Fotogrāfijas nodaļā. Kaut arī igauņu laikmetīgā māksla ir gandrīz tas pats, kas fotogrāfija, ģeniālā mākslinieka kults Igaunijā tomēr saistīts ar tēlniekiem. Kā mēdz sacīt, pašu mājās ģēniju neatzīst. Piemēram, Rīgā igauņu leģendārais mākslas kolekcionārs Mati Miliuss, šķiet, tiek uzskatīts par ekscentrisku avangardistu, nevis kaitinošu muļķi kā Tartu. Bet, kā parasti, tas ir izņēmums, kas apstiprina likumsakarību. Par nelaimi (vai varbūt par laimi), tēlnieku loku, pie kura pieder arī Jevgeņijs Zolotko, ar kuru jūs tūlīt iepazīstināšu, pazīst un visai akli ciena pirmām kārtām Igaunijā.

 

Aklā balva

Sakot "akli", es arī domāju "akli". Vienam no Zolotko kulta darbiem dots vienkāršs nosaukums – Lietas (2012). Tā ir sešdaļīga instalācija, kas vairāk nekā pusgadu tika izstādīta Tartu Mākslas nama bēniņos. Tā kā pats strādāju par Mākslas nama galerijas vadītāju, varu apgalvot, ka vismaz vienu izstādes daļu redzējuši aptuveni 100 cilvēku un varbūt 10 skatītāju tiešām apskatījuši visas sešas instalācijas epizodes. Par Lietām Zolotko tika piešķirta Kultūrkapitāla fonda ikgadējā balva, kaut gan esmu drošs, ka neviens no žūrijas locekļiem izstādi vispār nebija redzējis. Ģēniji taču nekļūdās.

Tikai nepārprotiet mani – šādai uzticībai ir iemesls. Visprestižākā mākslas balva Igaunijā ir Kēlera balva. To iedibināja Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejs, kas savukārt daļēji radās kā izstāžu telpa, kurā izstādīt iepriekšminētās Fotogrāfijas nodaļas studentu darbus. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka piecu balvai nominēto mākslinieku izstādē vienmēr ir kāds fotomākslinieks. Taču, ja vien izstādē piedalās tēlnieks, balvu iegūst viņš – ja ne galveno, tad vismaz skatītāju simpātiju balvu. 2011. gadā muzejs izvēlēja Jevgeņiju Zolotko par vienu no pirmās Kēlera balvas izstādes dalībniekiem, un... uzminējāt! Balvu ieguva viņa darbs Viena diena valsts arhivāra dzīvē. Pagāja daži gadi, un Igaunijas Mākslas muzejs šo darbu iegādājās. 2016. gadā tas bija apskatāms arī Rīgas mākslas telpā izstādē Pazudis arhīvā, kuru organizēja Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs.

Bet, kā jau teicu, Zolotko nav vienīgais balvu ieguvušais tēlnieks. Vēl ir Jass Kaselāns. Par darbu Leļļu laukums, kas 2015. gadā bija skatāms LNMM izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā, viņš ieguva Kēlera balvu gadu iepriekš; Edīte Karlsone saņēma skatītāju simpātiju balvu 2015. gadā, Arts Allmegi – 2016. gadā. Vienīgā ar šo grupu saistītā māksliniece, kura Kēlera balvu vēl nav saņēmusi, ir Eike Eplika. Vienīgais iemesls ir tas, ka viņa līdz šim nav tikusi nominēta.

 

Viena paaudze

Kas vai kurš tad veido šo ģēniju loku? Visizplatītākā definīcija, par kuru gan visi nav vienisprātis, ir tā, ka viņi visi kopā studējuši Tartu Mākslas koledžas Tēlniecības nodaļā un tad turpinājuši studijas Igaunijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā. Vienīgais izņēmums ir Edīte Karlsone, kura ar grupas sākotnējiem locekļiem satuvinājās tikai maģistra studiju laikā, daļēji tāpēc, ka gadiem bijusi kopā ar Kaselānu. Kā parasti, nav īstas skaidrības, kā un kāpēc šī grupa izveidojās, bet acīmredzot sava loma bija gadiem, kas plecu pie pleca pavadīti, intensīvi strādājot tā sauktajā akmens namā – vecā koka ēkā, kura atrodas krietnu gabalu no skolas galvenās ēkas Tartu. Kad 2011. gadā intervēju pirmo Kēlera balvu ieguvušo Zolotko un viņa kolēģi Kaselānu, kuram nupat bija piešķirts vienīgais igauņu tēlniecības apbalvojums – Antona Starkopfa balva –, lūdzu pastāstīt kādus atgadījumus no skolas laika. Zolotko atcerējās nodaļā valdošo atmosfēru un ziemas rītus, kad ieradās kurinātājs, lai iekurtu vecās ēkas krāsnis. Telpai iesilstot, studenti, kas iepriekšējā vakarā bija jutušies pārāk noguruši un aizrāvušies ar darbu, lai dotos mājās, sāka lēnām rāpties lejā no skulptūru plauktiem, uz kuriem bija pārlaiduši nakti.

Tā kā nav nekāda manifesta, pat ne grupas izstādes, kas ļautu šos māksliniekus oficiāli uzskatīt par vienotu kopu, nav īsti skaidrs, kā viņus dēvēt. Nereti viņi saukti par jaunajiem vai daudzsološajiem tēlniekiem. Bet, tā kā gadi iet un grupas pārstāvji jau no sākta gala tikuši atzinīgi novērtēti, šis apzīmējums sāk izklausīties savādi. Tāpēc šad un tad viņi saistīti ar piederību noteiktai paaudzei. Un tas izklausās gluži loģiski, jo tagad ir skaidrs, ka neviens cits viņu paaudzes pārstāvis grupai vairs nepievienosies. Taču es teiktu, ka vispareizāk būtu dēvēt viņus par draugu loku. Tas gan neizklausās pēc smalka, mākslas vēsturei piederīga apzīmējuma, bet nebūtu jau pirmais šāds gadījums Igaunijā. No 60. gadiem ir arī mākslinieku grupa, kas mākslas vēsturē tiek dēvēta par Tartu loku.

Vēl viens stāsts, kuru Zolotko intervijā atklāja par savu studiju laiku, bet kuru es diemžēl neierakstīju, bija par derībām, ko viņš noslēdzis ar Kaselānu. Zolotko esot apņēmies savos darbos turpmāk neizmantot nevienu citu krāsu kā tikai pelēko. Neatceros, kas notiktu, ja Zolotko derības zaudētu, bet līdz šim viņš ir palicis uzticīgs savam solījumam. Pirmā instalācija, ar kuru Zolotko tika pamanīts, bija Pelēkais signāls, kas 2009. gadā tika izstādīta Tallinas galerijā Vaal. Lielāko daļu galerijas aizņēma viņa pseidozinātniskā laboratorija, un šo instalāciju papildināja Tomasa Mika fotogrāfijas. Preses relīzē Miks bija nodēvēts par arhivāru, un tas ir viss, ko par viņu zinu. Izstādes augstākais punkts bija Jāna Lusi lekcija. Jāns Lusi ir izbijis ogļracis, kurš pensijas gados sācis interesēties par pozitīvisma filozofiju. Viņu izvēlējās izstādes kurators Kiwa, kurš tolaik atradās karjeras virsotnē un ar savas harismas spēku vien leģitimēja visdīvainākos tipus, turklāt ne tikai nenoliedza, bet pat uzsvēra Endija Vorhola ietekmi uz savu darbu.

 

Romāns par Ponciju Pilātu

Jau pieminētais Zolotko kolēģis Jass Kaselāns, kuram ceru reiz veltīt atsevišķu rakstu, pabeidza Tartu Mākslas koledžu ar visai raibu abstraktu kompozīciju Mīlestība (2006). Pēc dažiem gadiem, absolvējis Igaunijas Mākslas akadēmijas maģistrantūru, viņš pēkšņi izveidoja vairākas izstādes par nāves tēmu: Gulbja dziesma (2009), Atgriezieties, cilvēka bērni (2010) un Dvēseļu pārceļošana (2011). Kad Kaselāns iekārtoja pēdējo izstādi Tartu Mākslas namā, jautāju, kāpēc viņš rada darbus par nāvi. Viņš atbildēja: "Nāve ir laikmetīgajai mākslai piemērots temats." 

Zolotko diplomdarbs, beidzot Tartu Mākslas koledžu, bija par nemirstību. Ar šo pašu tēmu bija saistīta arī viņa instalācija Pelēkais signāls. Abās instalācijās ietverta atsauce uz XIX gadsimta krievu pareizticīgo filozofu Viktoru Fjodorovu, kurš ticēja ne vien tam, ka cilvēce varētu kļūt nemirstīga, bet arī tam, ka iespējams augšāmcelt mirušos. Kaut arī Zolotko darbam bija visai plašas interpretācijas, visupirms tika novērtēta viņa instalāciju fascinējošā daba. 2012. gadā, piedaloties otrajā Artishok biennālē – visai īpatnā izstādes formātā, kurā desmit kritiķu rakstīja par mākslinieku darbu –, Zolotko radīja darbu, kas pauda neslēptu apvainojumu visiem desmit kritiķiem. Visu izteica jau nosaukums – Laiks nonest griestus. Darbs desmit kritiķiem. Viņš aizklāja trīs metrus augstos Tartu Mākslas nama logus ar sapresētu makulatūru, tā ka tie izskatījās pēc milzīgiem vertikāliem kapiem. Platoniskais vēstījums bija skaidrs – jūs, stulbie kritiķi, radāt tik daudz vārdu, ka pasaule vairs nav saredzama! Taču pats darbs bija tik fascinējošs, ka kritiķiem nācās atzīt sakāvi.

Uz kritiķu radīto teksta blāķi Zolotko ir atsaucies arī pirms un pēc Artishok biennāles. Tas kļuva par izejmateriālu arī arhīva grāmatām, kas bija aplūkojamas Rīgas mākslas telpas izstādē Pazudis arhīvā. Man gan jāatzīstas, ka pagāja krietns laiks, līdz sapratu, ko visas šīs grāmatas simbolizē.

2014. gadā Tartu Mākslas muzejā bija skatāma Zolotko instalācija Remdens (prologs) (2014), kurā bija četras izlietnes ar audioinstrukciju, kā pareizi mazgāt rokas. Atceros, kādā ballītē pa pusei nejauši noklausījos Zolotko sarunu ar kādu, kurš nebija sapratis, ka šī roku mazgāšana ir atsauce uz Ponciju Pilātu. Zolotko par šo neizpratni bija burtiski šokā, tāpēc pasaudzēju viņu un neatzinos, ka arī es šo simbolismu netiku uztvēris. Jo – būsim godīgi – nāve ir laikmetīgajai mākslai piemērots temats, bet Dievs nu gan ne! Katrā ziņā, kad galerijas Noorus pagrabā tika atklāta otra, paplašināta izstāde Remdens, likās, ka tā ir atklāsme – runāt nevis par sazin kādām eksistenciālām atsaucēm, bet par reliģiskiem simboliem.

Varētu teikt, ka, kopš Zolotko kļuvis par tēvu, aplis ir noslēdzies. Viņa agrīnie darbi atbilst Vecās Derības garam. "No pīšļiem tu esi nācis, par pīšļiem tev jāpaliek," – šos vārdus varētu attiecināt uz instalāciju Lietas Tartu Mākslas nama bēniņos, kur mākslinieks kādā brīdī pavisam burtiski sijāja zemi. Taču viņa jaunākā instalācija Bāze (I) (2016) jau runāja Jaunās Derības valodā – galerijas rietumu galā, kas bija pārvērsts bazilikā, triptiha centrā tronī sēdēja Dieva Dēls. Un stāsts bija nevis par visa pārvēršanos pīšļos, bet gan par to, kā izvirtusī pasaule samaitā nevainīgu bērnu šķīstās dvēseles.

 

Meistars

Tāpat kā Meistars Mihaila Bulgakova romānā Meistars un Margarita atsakās nodarbināt prātu ar ko citu kā vien savu romānu, arī Zolotko ir nolemts kalpot mākslai. Viņš ir viens no tiem māksliniekiem, kas uzaicināts piedalīties 2018. gada Rīgas starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē. Viņam pasūtītas vairākas lielapjoma instalācijas. Acīmredzot viena no vietām, kurā Zolotko strādās, ir pamestā Spilves lidosta. Klīst runas, ka, apmeklējis izstādes norises vietu, viņš kuratorei Katerinai Gregai apvaicājies: "Vai tur būs tikai mans darbs?" 

Varu tikai cerēt, ka Rīgas biennāle nesīs Zolotko atzinību, kas ļaus viņam nodoties brīvmākslinieka karjerai, vai ka viņš darba uzstādīšanas laikā pazudīs tāpat kā putnus zīmējošais vīrs no instalācijas Viena diena valsts arhivāra dzīvē. Lai kas arī notiktu, viņš ir to pelnījis.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja