Savās mājās Sanfrancisko 99 gadu vecumā mūžības slieksni ir pārkāpis izcilais latviešu izcelsmes amerikāņu gleznotājs un dramaturgs Raimonds Staprāns. Viņš ir ievērojams ar savām "tīri kaliforniskajām" klusajām dabām un ainavām. Tās uzrunā ar dzīvīgu, piesātinātu kolorītu, spožu gaismu un ģeometrizētām formām, kurām piemīt noteiktas kontūras.
Par Kalifornijas dabu gleznotājs rakstīja: "Atgriežoties Kalifornijā pēc Eiropā pavadīta mēneša, man apžilbst acis. Lidmašīnai nolaižoties, lejā pieaug kontrasti, līnijas asas kā ar irbuli iezīmētas. Pazuduši ir Eiropas maigie zaļie lauki, virs kuriem karājas rozīgas vasaras mākoņu plēnes. To vietā ceļotāju žilbina ienākošais, miglā tītais okeāna krasts, kontrastējot ar tumšo, neatšķaidīto ultramarīna jūras zilgmi. Vasarā zeme izdegusi koši brūni oranža, kontrastējot ar ēnām, kas šķiet esam dziļi melnas. Pasteļi neeksistē, ir tikai primārkrāsas – zils, balts, oranžs un melns." (Latvju Māksla, Nr. 24, 1998). Māksliniekam patika kritiķa Toma Olbraita apgalvojums, ka Staprāna "gleznas izskatās tā, it kā tās būtu gleznotas no Van Goga Airlines". Raimondu Staprānu, tāpat kā gleznotājus Ričardu Dībenkornu un Veinu Tibo, pieskaita ASV Austrumu krasta t. s. Līča (Bay Area) figurālistu grupai.
Optiskie enkuri
Raimonds Staprāns piedzima 1926. gadā Teodora un Elvīras Staprānu ģimenē Rīgā. Tēvs bija sociāldemokrātiski noskaņots ārsts, praktizējošs ķirurgs, māte bija studējusi vācu filoloģiju un strādāja par skolotāju. Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā Raimonds apguva klasiskās valodas un pieļāva domu, ka profesijas izvēlē varētu sekot tēva paraugam. Taču 1944. gadā Staprāni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Dzīvojot pārvietoto personu nometnē, Raimonds mācījās Štutgartes piepilsētas Eslingenes latviešu mākslas skolā (1946–1947) pie Jāņa Kugas un Ludolfa Liberta un apguva akadēmiskās mākslas pamatus, ieskaitot dzīvā modeļa atveidošanu. Šī nodarbošanās viņu aizrāva.
1947. gadā Staprāni kopā ar dēliem Raimondu un Armandu, kurš vēlāk kļuva par inženierzinātņu doktoru, emigrēja uz ASV. Pārcelšanos apmaksāja Amerikas tēvocis. Angļu valodu Raimonds apguva, skatoties filmas un lasot grāmatas. Kad vajadzēja pieņemt lēmumu, ko studēt, tēvs, kas pārprofilējās par psihiatru, ieteica pievērsties savam aicinājumam: "Medicīna ir patiešām garlaicīga profesija, un, ja tev nekas nav pretī būt nabadzīgam visu savu dzīvi, es ieteiktu mākslu. (..) Ikviens var kļūt par ārstu, bet tikai daži cilvēki var kļūt par māksliniekiem. Kāpēc tu nepamēģinātu iet šo ceļu? Es tevi atbalstīšu." Raimonds Staprāns ieguva bakalaura grādu mākslā Vašingtonas Universitātē Sietlā (1948–1952). No saviem pedagogiem viņš izcēla tēlnieku Aleksandru Arhipenko, kurš aizrāva ar pārliecību par mākslas svarīgumu, un gleznotāju Marku Tobiju. Kā papildu kursu viņš izvēlējās dramaturģiju. Maģistra grādu (1954) Raimonds Staprāns ieguva Kalifornijas Universitātē Bērkli, kur studēja pie gleznotāja Hansa Hofmana.
Raimondam Staprānam paveicās nokļūt uz abstraktā ekspresionisma viļņa, kas Amerikas mākslu izvirzīja pasaules avangardā. Viņš izmantoja šīs kustības atradumus, intensīvi meklējot savu individuālo izteiksmi. Bezpriekšmetiskums nesaistīja, viņam bija vajadzīgi optiski "enkuri": krēsli, augļi, piekrastes laivas, ēkas un citi ikdienišķi elementi, kuru esamība gleznā liecina par vientulību un minimālismu. Raimonda Staprāna izkāpinātā baiļu un nepārejošas trauksmes sajūta koncentrējās varas tēmā – seksualitātē un politiskajā vēsturē.
1961. gadā Raimonds Staprāns apprecējās ar bioloģijas doktori, zinātnieci Ilonu Peiču. Viņu ģimenē piedzima meitas Alda un Mareta.
Gleznas tuvu grīdai
Absolūta nodošanās mākslai (pa dienu – glezniecība, vakaros – lugu rakstīšana) rezultējās ar panākumiem. Popularitāti veicināja arī ekstrēmie 70. gadu sieviešu plikņi, gleznoti kā jēlas gaļas gabali. Par tiem teica – "Insult to the womanhood"/"Sievišķības apvainojums". Šīs gleznas esot pirkuši vīri, bet sievas nesušas atpakaļ uz galeriju. Arī pret sevi mākslinieks bija nesaudzīgs, ilgākā laika periodā gleznojot neglaimojošu doriangrejisku pašportretu Kāds, kuru mēs visi zinām (1981).
Kad PSRS uzņēma kursu uz "tuvināšanos ar Rietumiem" – un tas notika Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja Jurija Andropova laikā –, Raimonds Staprāns bija pirmais ASV gleznotājs, kuru Džemma Skulme un Ojārs Ābols jau 1969. gadā aicināja sarīkot izstādi Rīgā, solot Mākslinieku nama telpas, iespiestu katalogu un ielūgumus. Raimondu Staprānu pārstāvēja Sanfrancisko galerija Maxwell. Atsaucoties aicinājumam, 1972. gada beigās mākslinieks ieradās Rīgā. Apsolīto telpu vietā bija "zāle ar nelāga apgaismojumu Kultūras namā (Gorkija, resp., Valdemāra ielā)". (Laiks, Nr. 20, 10.03.1973.) Padomju Latvijas Kultūras sakaru komitejas mēbelētajā istabā izliktās divpadsmit gleznas redzēja speciāli uzaicinātie viesi. Izstāde ilga vienu dienu.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas lielākās personālizstādes notika Mākslas muzejā Arsenāls (1991) un Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (2006). Skatītājus intriģēja gleznu novietojums tuvu grīdai. Mākslinieks skaidroja, ka ilgstoši var vērot darbu ar dabiski lejupslīdošu skatienu, nesasprindzinot kakla muskulatūru. Visas gleznas no 80 gadu jubilejas izstādes palika Latvijā, vairākas atrada cienītājus, nonākot LNMM krājumā un privātkolekcijās. Jāpiebilst, ka Raimonda Staprāna darbi glabājas daudzos ASV muzejos – Sanfrancisko, Oklendā, Santabarbarā, Hjūstonā, Losandželosā un Portlendā.
Kultūru tuvināšana
Par aktīvu Raimonda Staprāna darbības jomu izvērtās dramaturģija. Studiju laikā Raimonds Staprāns rakstīja angliski, un viņa radikālismu publika uztvēra ar neizpratni, pat noraidoši. Viņš pārgāja uz latviešu valodu. Tapa Sasalšana par sievietes un vīrieša atsvešinātību, par alkām spēlēt teātri vēsta Pēdējā izrāde un Aktieri. Pēc Gunta Zariņa eksistenciālā romāna Mieles radās tāda paša nosaukuma luga, savukārt lugā Anšlavs un Veronika Raimonds Staprāns balstījās atmiņās, jo Anšlavs Eglītis un Veronika Janelsiņa, ieceļojot Amerikā, kādu laiku dzīvoja pie Staprāniem.
Svarīgas autora daiļradē ir dokumentālās lugas Četras dienas jūnijā, Briedis–Peterss, Gūsteknis pilī un Dr. Paula Kalniņa tiesāšana. Apgāds Elpa ir izdevis dramaturga krājumu Četras dienas jūnijā un citas lugas (1998). Par atsevišķas lugas vērtu konfliktu Raimonds Staprāns uzskatīja pārmetumu plaģiātā, kuru izraisīja luga Postītājs. Raimonds Staprāns skaidroja dramaturģijas pamatus un pārmetumus noraidīja.
Augstākajam valsts apbalvojumam Raimondu Staprānu izvirzīja Nacionālais teātris, Dailes teātris un Laimoņa Siliņa vadītais Sanfrancisko Mazais teātris. Tajā Raimonds Staprāns bija darbojies arī kā scenogrāfs. Arī centieni kultūru tuvināšanā un nopelni glezniecībā tika pieminēti, godinot mākslinieku ar Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka pakāpi. Raimonds Staprāns uzskatīja, ka nepastāv dalījums starp emigrāciju un trimdu, latviešiem un nelatviešiem. Viņa radošā pieeja un pa saules vienotības centieni to pilnā mērā apliecina.