Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Kaligrāfs. Kas Jānis Pauļuks ir šodien?

Kas Jānis Pauļuks (1906–1984) ir šodien, varētu jautāt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādē Kentaurs. Jānis Pauļuks.

Ekspozīcijas Kentaurs. Jānis Pauļuks kuratore Ilze Putniņa akcentē mākslinieka dēmonisko divdabību un koncentrē uzmanību uz radošā rokraksta tapšanu Otrā pasaules kara situācijā, kad pastāvēja cenzūra, nebija nekādu pasūtījumu un Pilsētas mākslas muzejā tika sarīkotas tikai divas kopizstādes (1942, 1943). Nevienā no tām Pauļuks nepiedalījās. Vai viņš domāja par laikmetu, kurā izteica savu gribu un varēšanu?

Izstādē pirmo reizi vienkopus ir skatāmas četras lielgleznas: Gara verdzība (1942–1954), Fabrika "Provodņik" Rīgā. 1905. gads (1944–1945), Zvejnieku ģimene (1944–1945) un Uz liellaivām (1944–1949). Gara verdzībā Pauļuks ieglezno sevi ar zvērīgu skatienu un āmuru rokā. Viņš ir iespiests tumsas šaurībā, telpā ar zemiem griestiem, mazliet nomaļus no darbīgo vīru kamola. Baltums iemirdzas viņa acu ābolos, puskailās meitenes piena pudelē, vecākas sievietes lakatiņā un kādas zeltenes apkaklītē. Pārcilvēciskā piepūle iemieso glorificētu romantismu.

Te nu būtu vietā piesaukt Frīdriha Nīčes poēmu Tā runāja Zaratustra. Tās nodaļu Par trejādu pārvēršanos 1940. gadā kaligrāfiski pārrakstīja Pauļuks. Dzejnieka Viļa Plūdoņa tulkojumā lasām: "Trejādu gara pārvēršanos es jums minēšu: Kā gars top par kamieli, un kamielis par lauvu, un lauva pēdīgi par bērnu."Kaligrāfija tapusi 1940. gadā ar atsauci uz Latvijas Mākslas akadēmiju, un tā ir reproducēta mākslas zinātnieka Zigurda Konstanta izvērstajā monogrāfijā Jānis Pauļuks (2006).

 

Kamielis

Tuksneša kamielis ir nepieciešams, lai kaut ko sasniegtu. Kārļa Ulmaņa autoritārajā laikmetā izcēlās jaunsaimnieku tēlojumi Jēkaba Strazdiņa mākslā. Savukārt socreālisms, skarbo stilu ieskaitot, slavināja darbu partijas vadībā un kolektīvā. Vērsties pret kapitālisma ekspluatāciju varēja vēsturiskais žanrs. Un glezna Fabrika "Provodņik" Rīgā. 1905. gads, kura atsaucas uz reālu militāru sadursmi un kurā redzami sakropļoti cilvēki ar naidā pārgrieztām acīm, te iederas itin labi. Fabrikā Provodņik bija strādājusi Pauļuka māte.

Kristīts Rīgas Romas katoļu Sāpju Dievmātes baznīcā un konvertējies no lietuviešiem par latvieti, Pauļuks visam, ar ko sadūrās, piešķīra ekstātisku pārspīlējumu. 1941. gada 9. janvārī lūgumā LPSR Mākslas akadēmijas padomei atbrīvot viņu no mācību maksas un piešķirt stipendiju Pauļuks vēstīja: "Studējot kapitālisma jūga laikos, mani spēki ļoti pagura. Tā kā esmu nācis no strādnieka ģimenes, tad neiespējami bija idejiski un fiziski locīt savu muguru tās šķiras priekšā, kura domājās būt augstāka par strādniecību. Patreizējā iekārta un tās mērķi saietas ar manu pārliecību, kādēļ ar vislielāko uzmanību cenšos strādāt tā, kā mums tas pienākas. Mani materiālie apstākļi atkarīgi vienīgi pēc stipendijas un krāsu pabalstiem. Tēvs [čugunlietuves formeris – A. V.] miris rūpniecības darbā strādājot (caur nelaimes gadījumu). Māte darba nespējīga un ar lielu ticību gaida kādu atbalstu no saviem bērniem."

 

Lauva

Lauva ir gribas sasprindzinājums kaut kā jauna radīšanai. Izceļot ar sarkanu krāsu sev nozīmīgāko, Pauļuks citēja: "Bet vientuļākajā tuksnesī notiek otra pārvēršanās: par Lauvu še paliek gars, brīvību viņš grib sev iegūt, un kungs grib būt savā paša tuksnesī. Sava pēdējā kunga viņš še meklē: viņš grib nākt naidā ar viņu un savu pēdējo dievu, uzvaras dēļ viņš grib cīnīties ar lielo pūķi, kuru gars vairs negrib saukt par kungu."

Kā līdzību Pauļuka gleznai Gara verdzība no mūzikas aktualitātēm gribētos piesaukt Ludviga van Bēthovena politiski iedvesmoto operu Fidelio, kuru 1944. gada sākumā oriģinālvalodā iestudēja Rigaer Opernhaus/Rīgas opera. Tās finālā cietumniekiem plaši atveras vārti uz neaptveramo brīvību. Par komponistu Pauļuks rakstīja: "Es ticu, ka viņa ģēnijs izlauzās ārā pie viņa traucējuma, un viņš būtu arī tad komponējis, ja viņam pat noņemtu rokas." Šo un citas vēstules Felicitai Pauļukai lasām baltajā grāmatā Mīlu Tevi, kuru ir sagatavojusi mākslas zinātniece Ingrīda Burāne un izdevis apgāds Zinātne (2021). Grāmata trāpījusi tieši uz izstādi.

 

Bērns

1940. gada Pauļuka kaligrāfija apraujas pie Nīčes piesauktā bērna. Bērnus mākslinieks gleznoja kuplā skaitā. Mums būtu jāpatur prātā Nīčes dotā atslēga: "Nevainība ir bērns un aizmāršība, jauniesākums, rotāšanās, no sevis ritošs rats, pirmā kustība, svēta jā-sacīšana."

Lolot bērnu sevī ir mākslinieku dabā. Bet, lai tiktu pie bērna, nepieciešama sieviete. Sapņojumā Zvejnieku ģimene jaunā māte ir aplipusi ar četriem eņģelīšiem. "Skaistākais laiks ar Tevi, Felicita, bija tas, kad es strādāju uz kuģiem, kad es nebiju gleznotājs; bija tas, kad es strādāju, un Tu mani pusdienās gaidīji Esplanādes laukumā. (..) Tas bija neizdzēšams triumfs mūsu laulībā," lasām grāmatā Mīlu Tevi. Vēstule tapusi 1951. gadā, kad laulība bija jau sabrukusi.

Pauļuka kora kompozīcijām ir simbolisks uzslāņojums, kas saistāms ar izkāpinātu kaislību pasauli. Psihi uz robežas. Tā atklāsies divkāršam un trīskāršam skatītājam, kurš gribēs to redzēt. Vēlāk metafizisko gaismu aizstāj fiziskā saule, lai vienmēr būtu, un mistērija izšķīst ārējos efektos – dzirkstelēs, švīkās, apļojumos, šļakstos un pilinājumos. Šos vizuālos gājienus var izvirpināt jau no lielgleznām.

 

Dzimis gleznotājs

Būdams Zemes ierīcības departamenta Mērniecības daļas kartogrāfs un kaligrāfs, Jānis Pauļuks, sekojot brāļa, kaligrāfa un Latvijas Mākslas akadēmijas studenta, Pētera Pauļuka paraugam, iestājās akadēmijā (1938). Kā brīvklausītājs. Viņam bija 32 gadi. Vācu okupācijas laikā 1941. gadā Pauļuku par aktīvismu no studentu saraksta izslēdza. 1944. gadā viņu atkārtoti uzņēma Figurālās glezniecības meistardarbnīcā. Izcēlās konflikts, un 1945. gada 31. maija iesniegumā Valsts mākslas akadēmijas profesoru padomei Pauļuks raksta: "Un kas ir tie, kuri tagad mani apsūdz? Tie ir studenti, kuri atklāti pulgo akadēmijas mācību stilu un pazemo pasniedzēju un profesoru atklātības darbus izstādēs; tie ir tie, kuri griežas pie citu republiku pārstāvjiem ar lūgumu reorganizēt akadēmijas štatu; (..) runādami šādus vārdus: "akadēmijā nespēj mācīt sociālo reālismu, mēs prasām citus mācību spēkus"; tie ir tie studenti, kuri savas mēles mērcē sīrupā un alkoholā un plātās par mākslu, un pulgo citu sasniegumus, kaut gan paši vēl staigā netīrām sejām un tik pat nešķīstām sirdīm ilgojas pēc administratīviem posteņiem!"

Pēc šī iesnieguma Pauļuks no akadēmijas izstājās: "Esmu dzimis gleznotājs, bet ne grīdas lupata."

Pauļuka tematika plus/mīnus varētu būt pievilcīga padomju laikam. Tomēr bija kas tāds, kas kaitināja socreālisma neofītus un 50. gados arī akadēmiskā reālisma pārstāvjus Oto Skulmi un Kārli Miesnieku.

Pauļuks akadēmiskā zīmējuma, anatomijas prasmi aizstāja ar kompozīcijas uzbūvi, tonālo krāslaukumu ritmu, tumši gaišā attiecībām. Vīru muskulatūras, sešpaketes vietā ieraugām irdenus mākonīšus, maigus pauguriņus. Izteikti dekoratīvajā pievilcībā virmo faktūra un mozaīkveida krāsu laukumi, proti, formu rīmēšana, kas gleznas tuvina gobelēnam vai vitrāžai. Zīmējumu Pauļuks pakļāva kompozīcijas vajadzībām, formu veidoja ar špahteli, platiem un gariem krāsu klājieniem, tādējādi lecot ārā no akadēmiskā reālisma, kura pamatā ir kartona zīmējums un ar otiņu paveikta rūpīga detalizācija. Pauļuka neoekspresionisms jeb formālisms, kā vienā vārdā stilistiski daudzveidīgas parādības apzīmēja padomju laikā, ierakstās modernismā. Pauļuks iederētos arī "izvirtušās mākslas" jeb entartete Kunst izstādē, kuru 1937. gadā nacionālsociālisti sarīkoja Minhenē.

Mākslinieks zīmētneprasmi neuzskatīja par trūkumu. Viņš jutās izredzēts misionārs, sludinātājs. Pašportretā Jezuīts (ap 1958) mēs redzam vāju askētu klerikāli melnā apģērbā ar krustiņu un divām otiņām, aizstāvot savas gleznas. Jezuītu māksla ir izšķērdīgi krāšņa, seksuāla, jutekļiem tverama. Tā kalpo tikai un vienīgi Dieva slavai. Pauļuka gadījumā – glezniecības liturģijai un evaņģelizācijai. Nav iemesla apšaubīt Pauļuka šķīstību.

 

Meitenes

Mākslas zinātnieks Zigurds Konstants monogrāfijā raksta: "Meitenes! Jā, to Pauļuka mūžā bijis ļoti daudz. Tās bija viņa jūtu kvēlinātājas, prāta un domas asinātājas. Bez tām nebūtu viņa mākslas, dzīve satumstu, tuvie un tālie mērķi neraisītos no šaubu un meklējumu bezveida."

Tam varētu piekrist. Bet, ja uz skatuves ir seši Smiļģi, tad nav neviena Smiļģa; ja uz skatuves ir trīs Parsifāla mātes, tad ir tikai trīs rēgi; ja ir daudzas meitenes, tad nav nevienas meitenes. Nav īstās.

Jezuīts Pauļuks daudzajām meitenēm pat nepieskārās. Savās gleznās viņš svārstās no Vladimira Nabokova Lolitas līdz Bībelei, kur Salamana pamācībā (30:18- 19) lasām: "Trīs lietas man šķiet brīnumainas, un ceturto es nesaprotu:/ Ērgļa ceļš padebešos, čūskas ceļš pāri klintij, kuģa ceļš jūras vidū un vīra ceļš pie jaunavas."

Apgāda Zinātne izdotajos Zālamana sakāmvārdos (2021) Ulda Bērziņa tulkojumā pēdējā rinda skan šādi: "un vīra ceļu meičas skavās."

Kāpēc pastāv tik liela amplitūda – no jaunavas līdz meičai? Kā ir senebreju oriģinālā, vaicāju tulkotājam Ilmāram Zvirgzdam. Viņa atbildi kopā ar komentāru citēju pilnībā: "Sakāmvārdi jau ir sakāmvārdi tieši tālab, ka burtiskums pārvēršas tēlainā valodā. Senajam autoram (autoru kopai, "tautai") visgrūtākais ir tieši burtiskuma pārvarēšana, tēlainu izteiksmes līdzekļu iemācīšanās. Gudrībai, ko kāds grib nodot pēcnācējiem, jābūt tādai, ko viegli atcerēties, ielāgot, kas gandrīz kļūst par sakāmvārdu. To panāk ar ritmu, paralēlismiem (kur vienu domu vai tēlainu izteicienu atkārto citiem vārdiem), kontrastiem. Lai komentētu kaut vai aprakstoši, man šis senebreju teksts jāiztulko burtiski.

"Trīs ir tās, kas mani izbrīna,/ un četras es nesaprotu:/ ērgļa ceļu debesīs,/ čūskas ceļu pār klinti, / kuģa ceļu jūras sirdī/ un vīrieša ceļu pie meitenes."

Viss iesākas ar vārdu "izbrīna", kur lietots standarta "brīnumu" apzīmēšanas vārds, ar ko apzīmē gan saprotamas, gan nesaprotamas "pārsteidzošas" lietas. Grūtāk ir ar "saprašanu", jo tur pamatā vārda sakne "zināt", kas svārstās no nozīmes "saprast/prast" līdz nozīmei "atzīt" seksuālā ziņā (piem., "viņš viņu atzina" nozīmē seksuālu aktu). Lai gan "zināt" un "saprast" nav viens un tas pats, es teiktu, ka šajā sakāmvārdā ir runa par fenomenu "nesaprašanu", kur pirmie trīs – kā var lidot pa gaisu?! Kā čūska var pārvietoties pa sausu akmeni ar kājām?! Kā gan kuģis var atrasties virs dzelmes/sirds negrimdams? – ir trīs "nesaprašanas" paralēlismi (tehniski, tā saucamie "saturiskie" vai "sintētiskie" paralēlismi, kas apraksta līdzīgus fenomenus ne pēc to dabas, bet pēc līdzīgas nesaprotamības pakāpes), kas ievada īsto jautājumu, kas nekādi nav saprotams, – kā gan vīrietis ("gever" parasti būtu nobriedis vīrietis fertilā vecumā, precību gados utt., kā jau tā laika sabiedrība to paredzēja) var būt kopā ar (saiklis "be" burtiski nozīmē "ar"/"iekšā"/"uz"/"pie" utt.) meiteni (te lietots vārds "alma" – no tā laikam cēlies latviešu sieviešu vārds! –, kas parasti nozīmē jaunu meiteni fertilā vecumā, neprecējušos). Pieņemu, ka VIII– VII gadsimta p. m. ē. sabiedrība nosprauda normatīvus, kas regulēja viņas un iespējamo partneru seksualitāti un no tās izrietošās mantiskās attiecības, piemēram, precības izvarošanas gadījumā, precības ar miruša radinieka atraitni utt. Tomēr nav iespējams tikai pēc vārda "alma" lietojuma pateikt, vai tā ir "jaunuve"/"jaunava"/"meiča" utt., precīzāk būtu – "neprecējusies jauna sieviete", bet tas neder dzejai un sakāmvārdiem."Citāta beigas.

 

Māksla ir sieviete

Felicita Anna Renāte Jānke (1925–2014) derēja mākslai. Āriene tāda, ka grūti noslēpties. Vispirms Pauļuks ieraudzīja sevi viņas zīmētajā šaržā, ko Valsts mākslas akadēmijas komsorgs bija izlūdzies sienasavīzei. Pauļuks uzmeklēja piecpadsmitgadīgo meiteni. Viņa bija beigusi Rīgas 8. vācu pamatskolu un pārgājusi uz Viļa Olava komercskolu, kur droši vien latviešu valodas nezināšanas dēļ viņas sekmju līmenis tik strauji kritās, ka rudenī bija atkārtots pārbaudījums algebrā. Felicita to izturēja. Viņas māte, abažūru šuvēja Rozālija Jānke, dzimusi Michelson, novērtējot visus par un pret (vienīgais piecnieks kaligrāfijā), aizveda meitu uz akadēmiju.

1940. gadā Felicitu uzņēma brīvklausītājos kā zīmētāju ar absolūto redzi. 1941. gada vasarā, tāpat kā Pauļuks, arī Felicita bija izslēgto studentu sarakstā. Kadru uzskaites anketā viņa bija ierakstījusi: komjaunatnes šūnas aktīviste.

Rudenī Jānis un Felicita nejauši satikās Lazaretes ielā. Sekoja uzaicinājums apskatīt gleznas. "Jau pirmajās dienās Jānis lūdza zīmēt viņa akadēmijā nenobeigto Feliksu, kur pats sevi pie spoguļa nevarēja saskatīt," man stāstīja māksliniece (Sieviete, 1994, 5). Lazaretes ielas telpa pildījās ar gleznām.

Uzrunājot drīzāk pats sevi, nevis Felicitu, 1951. gada 9. februāra vēstulē Pauļuks raksta: "Tev māksla ir sieviete." Felicita īpaši nepozēja. Psiholoģisms Pauļuku neinteresēja. Meitenes ietekmē viņš radīja pats savas būtnes, izcēla jutekliskumā pietūkušu apakšlūpu, maigās krūtis, puspievērtus plakstiņus, pērļainu vai medaini zeltītu ādu, kāda varētu būt Sulamītei, brīvi krītošus melnus matus. Fantāzijas odaliskas viņš apveltīja ar košām vai sudrabotām tekstilijām, dzintara krellēm, augļiem, ziediem un koķetām cepurītēm. Tomēr erotiskais libidojums, lellīgums, kādu redzam rožainajā Gleznotājā (1945– 1946) vai neaizsniedzamās zelta dievietes Mijkrēslī (1946, Andra Freiberga īpašums), demonstrē atsvešinātību, atturīgumu un tādas kā skumjas. Līdzīga distance varētu būt Dantem pret Beatriči un Petrarkam pret Lauru. Felicita ierosināja tēlus, kuros nav nekā lipīga, uzbāzīga, vulgāra. Tēli tikai mainās, pielāgojoties krāsu flēram un muāram.

1942. gada 29. novembrī Felicitai piedzima veselīgs puisēns, kuram tēvs deva vārdu Olivers. 9. decembrī Olivers nomira. Felicita uzskatīja, ka nāves iemesls bija tuberkulozes pote. Sērās Pauļuks uzgleznoja divas ikonas. Felicita ar Oliveru kā Vissvētākā Jaunava Marija ar Kristus bērnu (1942–1943) izstādē nav redzama. Taču post mortem glezna Olivers (1942–1943), kuras centrā ir bērna seja un flangos tēvs un kailā māte, izstādes iekārtojumā ieņem kontrapunkta pozīciju. Katru gadu liktenīgajā datumā Pauļuks pie šīs gleznas iededzināja sveces.

Jānis bildināja Felicitu 1943. gada 9. maijā, kad viņai palika astoņpadsmit un kad vecāku atļauju vairs nevajadzēja. "Esmu ar mieru Tevi precēt. Es." (Mīlu Tevi.) Felicitas vecāki bija šķīrušies. Tēvs, Maikapara tabakas fabrikas vecākais grāmatvedis Kārlis Jānke, kopā ar otro sievu un dēlu 1939. gada 28. novembrī repatriējās uz Vāciju, noslēdzot alimentus ar "vienreizēju piekāpšanās izmaksu".

1945. gada februārī Felicitas klātbūtnē apcietināja māti. Daudzus gadus vēlāk viņa uzzināja, ka vācu tautības dēļ māte tika izsūtīta uz Komi apgabalu, Siktivkaru. Viņa mira 1946. gada 26. decembrī (Rita Šmagre. Mans liktenis, mana nolemtība// Literatūra. Māksla. Mēs. 11.05.1995.)

Jānis bija vienīgais Felicitai tuvais cilvēks. Kāpēc viņa aizgāja? Viņš viņu sita un pēc tam mierināja: "Es vairs Tevi nesitīšu.", "Bet es vairs nesitīšu Tevi! Neraudi!" (Mīlu Tevi.) Viņš spieda gleznot savus darbus: "Tev jātic, ka tas ir Tavs darbs, kalpot lieliem uzdevumiem." (Mīlu Tevi.) Greizsirdībā sekoja ik uz soļa.

Aiziešanas iemesls bija cits. Vācu laikā Pauļuks bija uztaisījis Felicitai apliecību, ka viņa mācās gleznotāja darbnīcā, un Felicita tika vaļā no darba dienesta. Kad Felicita sāka strādāt laikrakstā Cīņa, paklīda runas, ka viņa labi zīmē.

– Es, es viņai to iemācīju!

Zīmēšana bija Felicitas Pauļukas dotība. Viņas vienīgais pūrs. Viņa aizgāja.

Pauļuks visu mūžu gleznoja Felicitai. Viņas neesamība, tāpat kā klātbūtne, baroja gleznotāja feierisko spriedzi. Pauļuks rakstīja Felicitai. Viņa neatbildēja. Vēstules saglabāja.

P. S. Izstāde Kentaurs. Jānis Pauļuks Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva labajā spārnā tika atklāta 1. oktobrī. Paredzēts, ka tā būs aplūkojama līdz 19. decembrim.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja