Padures pagastā Kurzemē gleznotājas Līgas Purmales mājās 21. februāra rītā mūžībā devies izcilais gleznotājs Miervaldis Polis. Jau pirms vairāk nekā divdesmit gadiem mākslinieks apmainīja Rīgas kņadu pret vientuļnieka dzīvi pie Ventas upes. Kaimiņos apmetās arī viņa dzīvesbiedre Līga Purmale. Mākslinieka pēdējais publiskais uznāciens Rīgā bija saistīts ar amerikāņu mākslas zinātnieces Eimijas Brizgelas monogrāfijas Miervaldis Polis (Neputns, 2015) atvēršanu. Uz savu retrospekciju Ilūzija kā īstenība (2016), kuru skatītāji ieraudzīja vienlaikus ar rekonstruēto Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un tā jauno pagrabstāva izbūvi, mākslinieks neieradās. Miervaldis Polis nepagodināja arī viņam piešķirtā Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanas ceremoniju (2018).
Ideālais paštēls
Izstādē Ilūzija kā īstenība publika beidzot vienkopus ieraudzīja pasūtījuma darbus, kas noteica Miervalža Poļa profesionālo lieliskumu un finansiālo neatkarību. Parādes portretiem viņš izmantoja fotogrāfijas, kurās modeļi redzēja savu ideālo paštēlu. Ja modelis vēlējās gleznošanas procesā kaut ko koriģēt, māksliniekam tas nebija grūti izdarāms. Autora plašajā portretu galerijā izceļas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga apburošā violetā tērpā ar gaišzilu ordeņa lenti un pērļu kaklarotu, prezidents Guntis Ulmanis, Rīgas mērs Māris Purgailis ar Melngalvju namu fonā, finansists un kultūras mecenāts Valērijs Belokoņs savā kabinetā, kolekcionāre Dina Zuzāne vasarīgā laimības brīdī. Te bija arī virkne maksātnespējas administratora Māra Sprūda pasūtījumu.
Uzņēmējs Ainārs Gulbis vēlējās sevi redzēt antīkā romiešu togā kā dzīves baudītāju, un Miervaldis Polis uzgleznoja savu vislielāko gleznu Dzīres Krišjāņos ar modeli centrā un klasiskās mākslas citātiem (muzejā bija redzama skice). Kad mākslas telpa Ola Foundation gribēja šo darbu eksponēt, izrādījās, ka Ainārs Gulbis izvērsto četrmetrīgo portretu ir iznīcinājis. Savukārt kā miniatūru varētu piesaukt arhitektes Zaigas Gailes portretu medaljonā, kuru viņa uzdāvināja vīram Mārim Gailim piecdesmitajā dzimšanas dienā, kad viņš gatavojās ar jahtu Milda šķērsot Atlantijas okeānu. Mārim sāļajos ūdeņos nirstot, papīra pamatne tika bojāta.
Cita pasaule
Miervaldis Polis gleznoja, līdz pasliktinājās redze. Trompe-l’œil māksliniekam, iluzionistam, kas bieži atkārtoja, ka lietvārds "māksla" ir atvasināts no darbības vārda "mācēt", tas bija iznīcinoši. Izkoptā meistarība nepieļāva paviršību. Kad atkal vajadzēja kādu parādes portretu, skanēja nožēla – Polis vairs neglezno. Kas vēl tā varētu? Neviens!
"Miervaldis Polis bija no viedajiem. Kāda saruna pirms 30 gadiem iesēdās dziļi un daļēji pavadīja mani visus šos gadus. M6 kafejnīcā runājām par amerikāņu 60. gadu hiperreālismu. Viņš teica, ka apsēstība ar inovācijām un "savas" jaunas pasaules izgudrošanu liecina par mākslinieka infantilismu un iedomību. Neko labāku par Dieva radīto realitāti neviens mākslas darbinieks vienalga neizdomās, un augstākais līmenis ir meditēšana caur realitātes kopēšanu. Sava veida Dzen," tīklā Facebook raksta režisors Alvis Hermanis.
Mākslas ierosinājumu Miervaldis Polis guva no tēva, kurš mira, kad zēns mācījās otrajā klasē. Tēvs zīmēja apsveikuma kartītes un "prata visus darbus – šūt, gatavot mēbeles, apavus, runāja vairākās valodās, amatiera līmenī spēlēja vijoli". (Pēteris Bankovskis. Izstāde. Literatūra un Māksla, 18.12.1992.) Tēvamāsa Miervaldi aizveda uz Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (1959–1966), kas iedzina naidu pret gleznošanu. Lielākais apvainojums bijis – "stulbais gleznieks". Miervaldis gleznoja slepeni, kā uzskatīja par pareizu, un aizrāvās ar foto. Pēc dienesta armijā viņš studēja Teodora Zaļkalna Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā (1969–1975), kur pabeidza Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu Absolventi profesora Induļa Zariņa vadībā.
Būdami studenti, Miervaldis Polis un Līga Purmale sarīkoja gleznu izstādi Poligrāfiķu centrālajā klubā (1974). Izstāde pārsteidza ar hiperreālismu, kas bija jaunums ne tikai Latvijā, bet visā PSRS. "Tā bija cita pasaule, es to piedzīvoju," atceras Zaiga Gaile. "Abi bija skaisti, viens otru mīloši. Polis mūsu mājās Dzirnavu ielā reiz saplēsa šķīvi, tad atnesa citu – apgleznotu. Tagad, cepot vēršacis, domāju par Poli."
Miervalža Poļa četras čuguna pannas ar divām olām dažādās gatavības pakāpēs no pusceptām līdz pārceptām ir kļuvušas par mākslinieka agrīnās glezniecības firmas zīmi un kolekcionāru īpašās iekāres objektiem.
Dvēseles maska
"Zēns valkā garus matus, staigā ar hūti, nevalkā formu," Miervalža mātei Elizabetei pārmeta Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas 10. klases audzinātāja Hilda Blunava. (Ieva Kalniņa. Dzīve ir tikai mākslas ēna. KDi, 05.05.2016.) Hūti dēlam par septiņiem rubļiem nopirka māte, jo dārgākai cepurei naudas nepietika. Māte bija vienīgā sieviete, kuru dēls mīlēja visu mūžu un nekad nepievīla. Hūte kļuva par Miervalža Poļa tēla neiztrūkstošu aksesuāru pašportretos, un to ir daudz. "Ārsts potē bakas vispirms sev. Tāpēc, ka viņš var atļauties. Ja es rīkojos pats ar sevi, nevienam nav nekādu pretenziju. Lai cik šī rotaļa būtu nopietna, tik un tā to drīkst darīt tikai ar sevi. Pretējā gadījumā tā ir politiska akcija, ko nekad neesmu atzinis. Esmu izvēlējies sevi gleznot mākslas darbu reprodukcijās, kas man bija pieejamas. Ideja visām – klātbūtne. Kad lasām grāmatu, skatāmies kino vai gleznu, iztēlē esam klāt. Tas līdzinās viduslaiku un renesanses sakrālai mākslai, kad sižetā tika iekļauts donators. Man tā vienmēr ir ironija, bet reizē arī patiesība – būt klāt dižā notikumā," kādā intervijā man stāstīja Miervaldis Polis.
1986. gadā Miervaldis Polis nodibināja Egocentru un kļuva par tā patieso vadītāju un vienīgo biedru. Viņš pārtapa "dzīvajā bildē" un dubultojās ar savu vaska figūru.
Jau 1975. gadā, gleznojot Ļeņinu un sevi kā bronzas krūšutēlu, Miervaldis Polis fiksēja, ka vizuāli līdzinās proletariāta vadonim. Lai izvairītos no tieša pārnesuma, vajadzēja tikai nomainīt "kepku" pret hūti. Miervalža Poļa Bronzas cilvēks (1987), kura drēbes un atklātās ķermeņa daļas sedza bronzas krāsa, devās Rīgas ielās, un šķita, ka šis vīrs ir kaut kur jau redzēts. Bronzas cilvēks pakāpās uz postamenta un ļāvās apbrīnai. Mākslinieks uzskatīja, ka masku cilvēks veido kā fanātisks zeltkalis gan ārēju, gan iekšēju, vairāk neapzinātu nekā apzinātu spēku dzīts, no dzimšanas līdz nāvei: "Precizējot jāatzīst, ka maskas veidošana sākas jau pirms dzimšanas un nebeidzas ar nāvi. Ja acis ir dvēseles spogulis, seja ir dvēseles maska." (No mākslinieka komentāra izstādei Maska galerijā Bastejs, 2001.)
Latviešu izcelsmes amerikāņu mākslas zinātnieks Marks Alans Švēde raksta: "Ar Miervalža Poļa nāvi daļa no manas efemerās performanču mākslas kolekcijas ir kļuvusi par relikviju. Bet alķīmija vienmēr bija mana drauga stiprā puse, no kuras vislabāk pazīstama bija viņa pārvērtība par Bronzas cilvēku, komentārs par virspusējo apdari, ko agrīnā komunisma laikā izmantoja monumentālai propagandai. Viņš man uzdāvināja no savas rokas atdalīto bronzu, kā arī daudz anekdošu, gleznu un priekšmetu no savām performancēm. Viņš bija latviešu laikmetīgās mākslas gigants, leģendārā kolekcionāra Nortona Dodža personīgais favorīts, Klīvlendas mīlulis, kad bija Ohaio Mākslas padomes rezidējošais mākslinieks Kolumbijas Valsts Universitātes mākslas nodaļā, un man viņš paliks manā lauku mājā un grāmatu publikācijās. Puse Latvijas pazina šo cilvēku personīgi, un viņi paliks tikpat svētīti." (No ieraksta Facebook.)
Kaut kas virs dzīves
Ar "pusi Latvijas" būtu jāsaprot artistiskā sabiedrība, kura pulcējās Vecrīgas krodziņā M6, kas tika atvērts 1992. gadā Mārstaļu ielā. Par pastāvīgiem vakara viesiem te kļuva zoles spēlētāji. Spēlēja uz naudu. Miervaldis Polis teica, ka M6 ir viņa viesistaba. Nostrādājies pa dienu darbnīcā, vakaros viņš ieradās ar divām cigarešu paciņām, vienu sev (plaušas viņš nopīpēja), otru – amata biedriem. Ieraduma noturīguma dēļ viņu sauca par mūžīgo Poli. Viņš uzskatīja, ka "bohēma ir vai nu uz visu laiku, vai nav": "Man labāk patīk vārds "uzdzīve". Tas ir latviski. Tas ir kaut kas virs dzīves, virs tā pienākuma, ko tu pats sev esi uzlicis. [..] Mākslā ir spēles elements. Man kaut kāda ideja vai "tēls" nedod miera. Lai saprastu, kas tas ir, – jāglezno. Bet šis tēls ar tevi spēlējas, kamēr tu dabū viņu uz audekla," mākslinieks skaidroja žurnālistam Raitim Strautiņam. (Tur, kur tiekas mākslinieki. Rīgas Balss, 16.10.1997.) 1997. gada augustā tieši krodziņā, nevis M6 galerijā, Miervaldis Polis sarīkoja savu izstādi ar sieviešu portretiem.
Keramiķes Ingūna Skuja un Melisa Breidena atceras: "Polis bija džentlmenis – gleznotājs, filozofs un draugs. Viņa nevainojamās manieres, dāsnais gars un dzīvespriecīgā daba viņu izcēla kā patiesi īpašu cilvēku. Manā prātā viņš joprojām sēž pie galda M6, spēlē kārtis, stāsta jokus un ar to dzirksti acīs vēro notiekošo. Viņš mums zvanīja smejoties – patiesi laimīgs –, kad uzzināja, ka mēs pārstāvēsim Latviju Venēcijas biennālē. Viņš teica, ka mums noteikti jāapmeklē Dodžu pils un Akadēmija un ka viņš gribētu doties kopā ar mums, lai visi kopā varētu sēdēt ielu kafejnīcās." (No ieraksta Facebook.)
Hamlets
Par mākslinieka Miervalža Poļa pēdējo sveicienu no Kurzemes kļuva viņa paša no angļu valodas tulkotā Viljama Šekspīra traģēdija Dāņu princis Hamlets un lugas pašfinansētais izdevums (Lapu dizains, 2025). To ir iekārtojusi Miervalža Poļa skolotāja un drauga Bruno Vasiļevska meita Katrīna Vasiļevska. Miervaldis Polis grāmatai uzrakstīja priekšvārdu. Teātra zinātniece Guna Zeltiņa uzskata, ka "izcila vērtība ir neparasti rūpīgajiem komentāriem, kas skaidro katru atsauci uz mūsdienu lasītājam visdrīzāk nezināmiem terminiem un tēliem Šekspīra metaforu, alegoriju, vārdu spēļu, antīko un vēsturisko reāliju mežā, kas jaunā tulkojuma lasīšanu kopumā vērš aizraujošā ceļojumā un piedzīvojumā". (Nekrist ceļos Hamleta priekšā. Satori, 20.01.2026.) Savukārt man gribētos redzēt Dānijas prinča tēlā mākslinieka identifikāciju un vienlaikus atvadas no dzīves.
Par viņsauli mākslas zinātniece Kristiāna Ābele Facebook rezignēti raksta: "Ar šīsziemas sniegu nokusīs pārāk daudz pēdu uz Viņpusi. Vairākas šonedēļ iemītās takas skaidri liecina, ka tur tuvojas Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja atvēršana."