Šis ir dialogs starp divām formām, starp diviem cilvēkiem, starp māksliniekiem un telpu, starp māksliniekiem un darbu īstenotājiem – par 6. jūnijā Mākslas stacijā Dubulti atklāto izstādi Pavisam mazas svinības saka mākslinieks Kristaps Ancāns, kurš to ir veidojis sadarbībā ar arhitektu Paulu Rietumu. Jaunā ekspozīcija iezīmē šīs daudzfunkcionālās vietas desmito darbības gadu. Kopš 2015. gada tā ir telpa, kurā apvienojies laikmetīgās mākslas centrs un funkcionējoša dzelzceļa stacija Jūrmalas pilsētvidē un kura ļāvusi laikmetīgajai mākslai ienākt sabiedrības ikdienā.
"Mēs vēlējāmies veidot izstādi ar skatu tieši uz uzgaidāmo telpu, tās izmantojumu un ķermenisko atrašanās veidu šajā vietā. Mākslas stacija Dubulti ir interesanta ar to, ka tā ir gan funkcionējoša stacija, gan izstāžu telpa. Cilvēki vienlaikus nāk uz vienu un otru, tādējādi notiek šo ierasti atsevišķo vietu pārklāšanās. Tas liek uzdot daudzus jautājumus, kā mēs izmantojam publiskās telpas, kādas vērtības ir tajās un ko mēs iegūstam no tām," uzsver Pauls Rietums. Viņaprāt, Mākslas stacija Dubulti ir unikāla ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas kontekstā.
Kopīgā ziņkārē
"Kristaps ir vairāk mākslinieks, es esmu vairāk dizainers. Mēs papildinām viens otru," piebilst Pauls. Šis ir jau trešais abu autoru sadarbības projekts. Iepriekš viņi ir veidojuši vides objektus Pēc pieraksta vai nejaušības un Nepūt pīlītes (alumīnija sienas objekts putna formā un uzraksts "Nepūt pīlītes, pūt vāzītes!" Kristapa dzimtajos Līvānos). "Pēc pirmās sadarbības reizes secinājām, ka mums ir līdzīga literacy jeb pratība – lai arī nākam no atšķirīgiem laukiem, mēs spējām komunicēt un sadzirdēt viens otru. Mēs atradām daudz kopēju vērtību un saskares punktu savā domāšanas veidā," piemetina Kristaps.
Arī Pavisam mazas svinības apbrīno trauslās robežas starp mākslu, dizainu un arhitektūru, vienlaikus iedziļinoties smalkajās pārejas zonās, kur dažādas jomas, nozares un autorības satiekas ne tikai materiālā un formā, bet arī kopīgā ziņkārē par ikdienišķo daudzslāņainību un tās pretrunām sabiedrībā.
Kristapa Ancāna un Paula Rietuma kopdarbs būs redzams arī izstādē Kad vējš pūš mākslas galerijā Domobaal Londonā. Tur viņu sadarbība turpināsies uz izstādes Pavisam mazas svinības ideju bāzes un tiks attīstīts virziens, kas saplūdina robežas starp mākslu un dizainu, kā arī sistēmiski jaunā kvalitātē īsteno sadarbību starp ieceri un ražošanu.
Ideju svars
Izstādes Pavisam mazas svinības centrā ir protoindustriālas modulārās sistēmas, kas izstrādātas sadarbībā ar uzņēmumiem Latvijas finieris, Troja un Iglu Soft Play. No moduļiem tiek veidotas skulptūras. Apsēžoties uz tām, skatītāji var kļūt par daļu no mākslas darba. Šajā telpā robežas starp vērotāju un līdzdalībnieku kļūst neskaidras: vai objekts ir radīts, lai noturētu tavu svaru vai lai balstītu ideju. Šajā telpā funkcija valkā fikcijas masku, bet fikcija kļūst par struktūru funkcionālajā – norāda kuratore un Mākslas stacijas Dubulti vadītāja Inga Šteimane.
"Kamēr iekārtojām izstādi, bieži redzējām, ka bērni, vecākā gadagājuma cilvēki un citi apsēžas uz šīm tēlniecības formām," atklāj Kristaps. Viņa vārdus kā uz burvja mājienu apstiprina kāds Mākslas stacijas Dubulti apmeklētājs ar milzu mugursomu plecos. "Mēs atnākam no pusdienām un ieraugām, ka mūsu instalācija ir pārņemta un apdzīvota. Mēs priecājamies, ka šīs tēlniecības formas nešķiet kā laikmetīgā māksla, kurai nevar tuvoties. Tas ir milzīgs gandarījums mums pašiem," saka Kristaps.
Abaka kauliņš
Daļa no šīm skulptūrām veidotas no ieliektu un izliektu "trauku" komplektiem, kuru skaits izstādē sasniedz piecdesmit. Paši autori tos ir iesaukuši par abakukiem. "Kad parādījām šīs tēlniecības formas Kristapa galeristei Domo Bālai, viņai šķita, ka tās atgādina skaitīkļu kauliņus," atminas Pauls. Šis senais rēķināšanas palīglīdzeklis vienkāršāko aritmētikas operāciju veikšanai tiek dēvēts arī par abaku, nosaukums cēlies no ivrita vārda "ābāq" (putekļi, smiltis). "Šī tēlniecības formu iesauka veiksmīgi sasaucas ar Mākslas stacijas Dubulti gadu skaitīšanu," piebilst Kristaps.
Izstādei dots nosaukums Pavisam mazas svinības nevis tāpēc, ka autoru ambīcijas būtu pieticīgas, bet tāpēc, ka viņi ir atraduši veidu, kā svinēt svētkus šajā ģeopolitiski trauksmainajā laikā. Tas ir stāsts par dažāda veida sadarbību kopējā labuma vārdā. "Tā kā mēs strādājam ar publiskiem līdzekļiem, rodas jautājums, kādu atbildību tu uzņemies kā mākslinieks vai dizainers un ko tu vari dot atpakaļ – vērst uzmanību nevis uz sava iekšējā radošā ģēnija izteikšanu, bet uz ārējās vides kvalitāti un kopējās publiskās telpas vērtību papildināšanu," uzskata Pauls. Plānots, ka daži moduļi tiks atstāti stacijas uzgaidāmajā zonā un kļūs par paliekošu un funkcionālu mantojumu arī pēc izstādes beigām.
Impulss sarunām
"Domas par mākslas pieejamību nav jaunas. Tās ir cikliskas. Viena no atsaucēm ir vācu mākslinieces Šarlotes Pozenenskes (1930–1985) daiļrade. Viņa izmantoja industriālos procesus, pēc tam beidza nodarboties ar mākslu, kļuva par socioloģi un pievērsās strādnieku tiesību aizsardzībai," stāsta Pauls. Vācu māksliniece radīja skulptūras, kurās pētīja no masu ražošanas un standartizācijas atvasinātas sistēmas un struktūras.
Kristaps Ancāns un Pauls Rietums izstādes tapšanā ir sadarbojušies ar uzņēmumiem, kuru ieguldījums ir ne tikai materiāls, bet arī konceptuāls. Dizaina un izgatavošanas process pats par sevi kļuva par izstādes naratīva neatņemamu daļu – dialogu starp radošo ieceri un rūpniecisko precizitāti.
Sadarbība ir daļa no mākslas darba – vēstījums par kopīgu eksperimentēšanu un jaunu risinājumu rašanos. Tie ir gan formāli, gan tehnoloģiski atjautīgi, jo moduļu ražošana ir bijusi maksimāli ekonomiska no materiālu izmantošanas perspektīvas, gan arī vizuāli pievilcīgi. "Lietas drīkst būt arī skaistas!" smejas Pauls. Viņam un Kristapam šis projekts ir kļuvis par impulsu sarunām ar cilvēkiem, kuri tajā nav bijuši iesaistīti. "Nezinu, vai tas ir saistīts ar ģeopolitisko vai mūsu pašu dzīves stadiju, kādā mēs ar Paulu patlaban esam, bet mums bija aizraujošas sarunas ar saviem tēviem par šo projektu un pieredzi ar noteiktām industrijām, līdz ar to tas izauga daudz plašāks, nekā bijām gaidījuši," atzīstas Kristaps.
Galva uz pleca
"Šis ir Paula diendusas matracis," Kristaps norāda uz baltu, no polietilēna putām izgatavotu bloku konstrukciju Mākslas stacijas Dubulti otrajā stāvā. "Man kā cilvēkam, kas guļ diendusu, šķiet interesanti, cik nepieņemami Eiropas sabiedrībā ir atrasties guļus stāvoklī publiskajā telpā. Tas ir kaut kas subversīvs. Tas ir kaut kas tāds, ko dara tikai bezpajumtnieki. Vai mēs nevarētu būt citādi?!" retoriski jautā Pauls. Viņš kopā ar Kristapu aicina izstādes apmeklētājus ne tikai apsēsties, bet arī apgulties uz abu radītajām tēlniecības formām, paraudzīties uz Mākslas staciju Dubulti no cita skatpunkta un pa vērot ainavas.
"Veidojot izstādi, daudz runājām par uzticēšanos cilvēku starpā. Pirms kāda laika es studēju Tokijas Mākslas universitātē. Japānā ir ierasta prakse, ka tu metro vari nolikt galvu uz sava līdzās sēdētāja pleca, aizmigt un neuztraukties ne par ko – neaptīt savas somas siksnu ap roku, līdzko jūti, ka acis krīt ciet, un nedomāt, ka kāds varētu paņemt svešu mantu. Šī uzticēšanās ir viena no sastāvdaļām, lai sabiedrība augtu un kļūtu vienota, tas ir arī mūsu pavisam mazo svinību pamatā," akcentē Kristaps.
KRISTAPS ANCĀNS UN PAULS RIETUMS
Izstāde Pavisam mazas svinības
Mākslas stacijā Dubulti līdz 15.IX