Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Māksla nedarīt ir pats grūtākais

Nīderlandiešu mākslinieka un horeogrāfa Eda Shautena vadībā ūdenstornis Liepājas Karostā pārvērties par multisensoru mākslas darbu.

Mākslas darbi, kas pastāv tikai noteiktu laiku noteiktā vietā, kļūst arvien nozīmīgāki laikmetīgās mākslas procesam. Reizē tie ir izaicinājums institūcijām – kā to unikalitāti novērtēt, iemūžināt un kā par tiem pastāstīt citiem. Ūdenstornis, kas bija atvērts publikai Liepājas Mākslas forumā no 6. līdz 27. augustam, kalpoja arī kā poligons atbilžu meklēšanai uz šiem jautājumiem. Izrādījās, ka vislabāk par to izsmeļoši pastāstīt presei var projektā iesaistītais horeogrāfs. Šī un tamlīdzīgu notikumu dokumentēšana un saglabāšana paliek kā neatrisināms uzdevums galerijām un muzejiem.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

 

Mākslinieks un horeogrāfs Eds Shautens no Nīderlandes piedalās mākslas projektos Latvijā kopš 2013. gada. Šogad viņš iesaistījās mākslas centra Totaldobže organizētajā #KarostaWaterTowerProject Liepājā. Viņa vadībā deviņu dažādu disciplīnu mākslinieki no Latvijas, Itālijas un Krievijas vēsturisko Karostas ūdenstorni lēnām pārvērta multisensorā mākslas darbā, kas Liepājas mākslas foruma ietvaros apmeklētājiem bija pieejams visu augustu.

Sarunā Eds ļoti aizrautīgi atstāsta Karostā gūto pieredzi, jo bieži vienīgais, kas paliek pāri pēc viņa projektiem, ir paša stāsts. Ūdenstornī viņš apmeklētāju plūsmā saskatīja īpašu kustības mākslu, savukārt iepriekš vairākkārt mēdza atgriezties kādā Īrijas ziedu audzēšanas fermā, lai plecu pie pleca ar citiem strādniekiem un bez laikmetīgās mākslas pazinēju vērtējošās klātbūtnes iepazītu vienkārša lauku darba horeogrāfiju.

Jūs Karostas ūdenstornī nodzīvojāt visu vasaru?

Jā, vairāk nekā divus mēnešus. Bija gan mazi pārtraukumi. Vienreiz uz trim dienām bija jāatgriežas Hāgā. Citā reizē uz vienu dienu aizbraucām uz Lietuvu. Nepatika. Jo bija svarīgi būt visu laiku uz vietas, lai nepazaudētu radošo impulsu. Tagad, kad projekts ir beidzies, pat nezinu, kā bez tā iztikšu.

Tagad tornis atkal ir slēgts, un viss jūsu darbs tur ir jau demontēts?

Jā, palikusi vairs tikai grāmata divpadsmit eksemplāros. Roku darbs. Tā ir kā abstrakts izstādes katalogs. Organizētāji lūdza dokumentāciju, kaut kādu atskaiti par padarīto. Es grāmatu dievinu un loloju. Tā pati par sevi ir mākslas darbs.

Vai var teikt, ka mākslas darbs pats par sevi ir arī tie divi jūsu dzīves mēneši ūdenstornī? Un kādas bija sajūtas, beigās ielaižot tajā publiku?

Dažādi cilvēki tika aicināti iesaistīties visu laiku. Arī pirms oficiālās atklāšanas. Bet es esmu horeogrāfs. Es strādāju ar kustību laikā un telpā. Telpa bija ūdenstornis, kustību radīja cilvēki tajā, un laika nogrieznis šai horeogrāfijai bija pēdējais mēnesis. Mūsu uzdevums bija atklāt to, ko šī telpa pati piedāvā; to, kas tai ir nepieciešams. Noteikti nebija domas pārvērst to galerijā jeb izstāžu zālē un izvietot tur kaut kādus mākslas objektus. Mēs sadarbojāmies ar telpu tā, lai tā pati paceltos līdz mākslas darba līmenim.

Ar maziem knifiem un intervencēm lūkojām atklāt jaunas pieredzes iespēju šajā konkrētajā telpā. Kad mēs vērām durvis publikai, nekas vēl nebija beidzies. Arī tad vēl visu augustu turpinājās ūdenstorņa izzināšana. Nebija tā, ka līdz ar atklāšanu visam jābūt gatavam kā tradicionālā izstādē. Debija Janga no Skotijas – lūk, viņai šķita, ka vajadzētu vēl vienu mēnesi vai pat vairākus, lai visu pabeigtu. Jo viņa ļoti gribēja ūdenstornī savākto materiālu pārvērst kādā gleznā vai instalācijā, bet es redzēju, ka tur viss jau ir.

Atklāšanas dienā telpa, protams, mainījās, jo atnāca 250 cilvēku. Tādā pūlī telpas sīkās, delikātās nianses pazūd. Tāpēc mums tur bija dejas performance. Skaņas mākslinieks Ernests Vilsons radīja kompozīciju četrām balsīm, es savukārt kopā ar Evu Vēveri radīju performanci telpā ap ūdens rezervuāru, kas īstenībā bija tāds stundu garš izpētes gājiens ar publikas iesaistīšanu. Darījām to faktiski bez mēģinājuma. Bija interesanti atklāt, kā tornis darbojas mūsu kustības iespaidā. Tā nebija nekāda diži konceptuāla kustības performance.

Mēs visi pētījām, kas notiek ar ūdenstorņa telpu, kad jūs, piemēram, ejat pa iekšpusi un es eju pa ārpusi tam apkārt. Iekšā atmosfēra bija daudz blīvāka, to vēl sabiezināja tvertnes sarūsējušās virsmas, kustība tur notika lēni, kurpretim man ārpusē kā satelītam bija jākustas daudz ātrāk, lai turētos kopsolī. Gribējās, lai publikai tiek ne tikai gatava darba novērtēšana, bet lai tā arī iesaistās izpētē, ieraudzīšanā un atklājumā. Attiecīgi mana horeogrāfija tur bija kā instrukcija publikas kustībai telpā. To visu pavadīja arī tornī atklātie akustiskie efekti, kas visi ir tieši vietai raksturīgi, nevis mākslīgi radīti. Mēs bijām pārsteigti, cik daudzi performancē labprāt iesaistījās un to saprata. Kādi 80 procenti. Daudzi, protams, nāca tāpēc, ka nekad nebija bijuši šajā ūdenstornī, un beidzot bija radusies iespēja tikt tajā iekšā.

Mazu ekskursiju bijām uztaisījuši arī presei, un, kad vedām un rādījām tornī pamanītās telpiskās nianses – gaismēnu spēles, interesantas virsmas un tekstūras, un skaņas –, kāds iesaucās: «Cik interesanti, nekad nebiju iedomājies uz to tā skatīties!» Lūk, mums, māksliniekiem, tāda skatīšanās un ieraudzīšana šķiet pašsaprotama, bet parastam cilvēkam tā nav. Mēs gribējām parādīt, ka arī tā var. Mūsu iejaukšanās esošajā struktūrā bija pavisam minimāla – tikai tik liela, lai piedāvātu interesantākos rakursus telpas uztverei. Viss pasākuma scenārijs būtībā bija skata punktu virkne ceļojumā cauri šai telpai. Līga Lindenbauma bija apspēlējusi muzeja tēmu, dodot mazu ieskatu vietas vēsturē. Vecmodīgā audiogidā bija ierakstīts fiktīvs stāsts par desmit ar torni saistītiem muzejiskiem eksponātiem. Lai gan īstenībā nekādu taustāmu objektu tur nebija. Bija viena otra īpaši izgaismota virsma, dažas fotogrāfijas un grafiskas shēmas, griestos iekārts metāla stienis skaņas efektam. Ak, jā – un tādā kā zemā starpstāvā zem rezervuāra bija izvietoti vairāki trauki, kuros dažādas skaņas radīja ūdens pilēšana. Ļoti neuzkrītoši. Daudzi to pat nepamanīja, taču tie, kas pamanīja, nevarēja būt īsti droši par to, vai tā tas tornī ir vienmēr, vai arī radīts speciāli pasākumam. Mums par to bija lielas diskusijas. Es gribēju, lai tas viss ir pamanāmāk, bet skaņas mākslinieks Ernests – lai vēl neuzkrītošāk. Beigās šī efekta pamanīšana bija kā balva lēnākajiem un vērīgākajiem.

Būtībā ūdenstorni pašu varētu saukt par mākslinieku. Telpa, kādu mēs to atklājām, bija slāni pa slānim veidojusies jau vairāk nekā simt gadu. Iesoļot tur ar kaut kādiem saviem objektiem mums šķita necienīgi. Tur jau bija tik ļoti daudz kā, ko varētu saukt par laikmetīgu instalāciju: divi dēļi, kas skaisti pieslieti tā, lai logs nelec vaļā, vecās dzelzs trepes pie sienām, zudušo un nokārušos elektrības vadu tīklojums, un tā tālāk. Ir jābūt ļoti lielam māksliniekam, lai kaut ko tik skaistu un ekspresīvu radītu speciāli. Ar skanošo metāla stieni – tas pats. Gribējām izcelt katedrālisko akustiku tornī, bet viss, ko paši piemeklējām, šķita galīgi neatbilstošs. Taču tornī visu laiku dežurē kāds no sargiem. Dažs tur strādā jau 30 gadu, un viņi torni pazīst tā kā neviens cits.

Viens ir Jurijs, kurš sākumā bija ļoti skeptisks, bet beigās kļuva gandrīz vai par līdzautoru. Mēs viņam jautājām pēc kāda prāva metāla gabala, ko varētu pārvērst skaņas avotā, un viņš ar pirmo piegājienu no sava krāmu stūra izvilka stieni, kas uzsitot noskanēja tieši tā, kā bijām gribējuši! Viņa skepse un arī citu vietējo neuzticība lēnām izgaisa, jo viņi pietiekami ilgstoši varēja vērot, kā mēs strādājam. Jo būsim godīgi – vairākums sabiedrības ar laikmetīgo mākslu tikpat kā nesaskaras. Daļa no publikas sašuta, jo, uzkāpuši tornī, neatrada tur sev pierasto objektu mākslu, daļa – ka nebija ļauts kāpt uz jumta, bet vairākums, es jutu, saprata un novērtēja, ko esam izdarījuši. Un novērtēja arī to, ko neesam izdarījuši.

Man tas šķiet ļoti cienījams uzdevums – atklāt būtību, atmetot visu lieko, un spēt noturēties pretim vēlmei dekorēt.

Jā, bija grūti nepārspīlēt. Radīt mākslu, neradot Mākslu. Māksla nedarīt ir pati grūtākā. Es šajā projektā biju tāds kā iniciators. Tas, kurš atbildīgs par procesu un sargā koncepcijas tīrību, taču nekādā gadījumā ne kurators. Ļoti daudz ideju nācās apcirpt, jo tās vienkārši neatbilda esošajai telpai. Māksliniekiem ir raksturīgi pieķerties kādai tēmai un tad ilgi un neatlaidīgi pie tās strādāt. Bija smagi gan man, gan citiem pateikt, ka nē, šis virziens nederēs! Bija daudz diskusiju un daudz kas dzima sarunās, bet dažbrīd bija jābūt autoritāram un jāpieliek punkts. Dažus tas kaitināja, bet tādā ciešā kopdzīvē divu mēnešu garumā gadās arī pa kādam frustrācijas brīdim. Taču, domāju, tagad atskatoties katrs atzīs, ka ir kaut ko no šī procesa paņēmis līdzi. Pats personīgi atzīstu, ka šis bija viens no interesantākajiem manas radošās dzīves projektiem.

Vai jums kā horeogrāfam bieži nākas tādā vai citādā veidā strādāt ar konkrētu telpu, radīt vietai raksturīgu mākslu? Mūsdienu performance un jaunais teātris, ielu māksla, ainava un arhitektūra arī taču parasti ir kaut kas, kas var notikt tikai šeit un tagad.

Man ir tuva šī metode – radīt no tā, kas konkrētajā vietā ir pa rokai. Taču bieži notiek tā, ka mākslinieks izvēlas kādu īpašu vidi, bet tad ņem un pārvērš to mākslas galerijā. To man ir grūti pieņemt, jo parasti neizdodas nedz radīt izstādes gaisotni, nedz saglabāt vietas autentiskumu. Vide un māksla uzliek viena otrai rāmjus, un tas ir ne šis, ne tas. Man nav iebildumu pret mākslai speciāli paredzētām telpām – baltām izstāžu sienām un melnām izrāžu telpām, kuras var iekārtot un grozīt, kā vien vajag. Bet dabīgā vidē ir jājūt cieņa pret to, kas tajā jau ir.

Piemēram, pērn Kaspars Lielgalvis ielūdza mani uz Totaldobžes darbnīcu Melnie caurumi Igaunijas pilsētiņā Mostē. Ļoti patika koncepcija ar uzsvaru uz procesu, nevis rezultātu! Tomēr daudzi darbi, lai arī tie tika radīti konkrētā pamestā fabrikā un no turpat atrastām lietām, tomēr šķita pašpietiekami, nesaistīti ar konkrēto vidi, un tikpat labi varētu tikt izstādīti baltā galerijā. Tie neatbildēja uz jautājumu, kāpēc atrodas tieši šeit, fabrikā, un tādā veidā mazliet diskreditēja gan sevi, gan telpu. Un tomēr es atkal atsaucos, kad Kaspars ielūdza apskatīt Karostas ūdenstorni un jautāja, ko ar to varētu iesākt. Tas, ko jūs dēvējat par vietai raksturīgu mākslu, neaplaupa mākslinieka radošo identitāti. No sava specifiskā redzējuma viņam tāpēc nav jāatsakās. Un ūdenstornī es redzēju, ka to nekādā gadījumā nevajag pārvērst par mākslas telpu. Lūk, Ingai Erdmanei sākotnēji bija ļoti liela pretestība pret telpu. Jāatzīst, ka gluži nevainīgi nerīkojāmies arī mēs. Kaut kas tornī pēc mums tomēr ir mainījies.

Un kaut kas ir mainījies jūsos?

Jā, nepārprotami.

Bet kā nepieciešamību pēc radošā procesa nepārtrauktības un jaunas pieredzes iespējas, kas ne vienmēr rezultējas taustāmā objektā, paskaidrot citiem? Piemēram, kad jālūdz finansējums vai jāieintriģē publika. Rietumeiropā droši vien tas ir vienkāršāk, vai ne?

Nē, tas visur ir vienādi grūti. Jo es, piemēram, ļoti reti teoretizēju. Lielākoties vados pēc iekšējas sajūtas. Un to bieži ir grūti konceptualizēt pirms darba un paskaidrot pēc tam. Ūdenstorņa gadījumā neviens nevarēja paredzēt, kas no tā sanāks. Tādā ziņā man ļoti patīk sadarbošanās princips. Tas liek nolikt malā savu ego. Tas nav tā, ka mēs katrs atnesam un noliekam telpā savus individuālos darbus – es savu gleznu un kāds cits savu instalāciju vai video. Nē, tas ir grupas kopdarbs, kurā telpa turklāt ir aktīvs dalībnieks, nevis tikai neierasts fons. Ielūdzām uz sarunu filosofu un arheologu, vēsturnieku un muzeja direktoru, nezinot, kurp tas aizvedīs. Iepazīšanās ar malakologu pārvērtās vienā no brīnišķīgākajiem vakariem tornī – gliemežu suareju.

Katrs no viņiem radīja kādu jaunu vibrāciju mūsos un šajā vietā. Mūsu darbu varētu salīdzināt ar akmentiņu mešanu dīķī un vilnīšu vērošanu uz ūdens virsmas. Un man tas šķiet nozīmīgāk par iepriekš rūpīgi izplānotu galaproduktu, par gleznu te un deju tur, un par izstādes katalogu divtūkstoš eksemplāros. Jā, to ir grūti izskaidrot naudas devējiem, tomēr Kaspars Lielgalvis to izdarīja. Viņš noorganizēja mums šo iespēju, atrada ūdenstorni un finansējumu. Viņš droši vien ir apmierināts ar apmeklētāju skaitu, kas arī ir noderīgi atskaitēm.

Es ar Totaldobži un Kasparu sadarbojos kopš 2013. gada, viņš dara fantastiskas lietas, un fantastiska ir viņa spēja atrast un savest kopā tik dažādus cilvēkus. Man reizēm šķiet, ka viņš te joprojām nav pietiekami novērtēts. Ir svarīgi saprast to, ka tā nebija nedz radošā rezidence, nedz apmaksātas brīvdienas. Mēs strādājām visu laiku; arī tad, kad neviens neskatījās.

Mani joprojām neliek mierā jautājums par publiku un tās lomu mākslas notikumā. Jūs stāstījāt par savu horeogrāfiju apmeklētāju plūsmai cauri ūdenstornim. Cilvēki, sekodami jūsu instrukcijai, paši var neapzināties, ka ir kļuvuši par mākslas akta daļu, un tad vienīgā publika, kas to redz un saprot visā pilnībā, esat jūs pats.

Es pats beigās nedz redzēju, nedz dzirdēju visu kopumā. Viss notika vienlaicīgi visā tornī. Varētu teikt pat otrādi – es nevis radīju noteiktu horeogrāfiju, bet visu, kas tur notika, varētu saukt par horeogrāfiju. Piemēram, veidam, kādā cilvēki vai pat viens pats skatītājs virzās cauri tornim, ir savas iekšējas likumsakarības. Man ir aizraujoši redzēt, kā apmeklētāju plūsma pašorganizējas. Tā arī ir sava veida horeogrāfija, kustīga skulptūra, un nav svarīgi, vai publika pati to apzinās. Pat tad bija daži, kas to tomēr pamanīja un nāca klāt par to aprunāties.

Es piekrītu domai, ka publikai jābūt ieinteresētai un līdzi domājošai, tomēr zinu arī, ka tai nepieciešama distance. Drošs attālums, kurā tā joprojām drīkst palikt tikai publika. Es nekādā ziņā negribu lauzt vispārpieņemtās autora un publikas attiecības; man patīk tās vērot. Daudzus, kā jau teicu, pirmām kārtām interesēja tikšana iekšā parasti slēgtajā ūdenstornī, un laikmetīgā māksla nav viņu ikdiena. Tomēr kaut kādā ziņā viņi jau bija sagatavoti. Zinu, ka deviņdesmitajos Karostā darbojās Kalle Bjoršmarks, un, lai gan tas viss bija sen un jau ir beidzies, vibrācijas gaisā tomēr ir palikušas. Laikmetīgā māksla viņus nenokāva toreiz, un viņi juta, ka nebūs bīstama arī šoreiz. Dažiem šķiet, ka māksla ir elitāra un ka tā nav domāta visiem. Man kā horeogrāfam savukārt šķiet, ka viens no skaistākajiem mākslas aktiem ir kompostēšana.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja