Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Rīgas biennāles dalībniece Ieva Epnere. Pasaules sakārtošanas rituāls

Ieva Epnere piedalās biennālē ar tai speciāli radītu videoinstalāciju Es mācēju danci vest, kurā cenšas pietuvināties tautas deju tradīcijām to sākotnējā, autentiskā formā

Ieva Epnere (1977) ir viena no aktuālākajām personībām Latvijas laikmetīgajā mākslā un ir guvusi plašu atzinību arī ārvalstīs. Viņa veido emocionālus stāstus par neparastām vietām, personībām un dzīvesveidu. Ieva Epnere savu māksliniecisko darbību ir sākusi kā fotogrāfe, savulaik studējusi to pie Andreja Granta, kurš Latvijas mākslā ir pazīstams ar "izšķirošā mirkļa" fotogrāfijas tradīciju un plašo skolnieku loku.

Estētiskā piesātinātība

Savos pirmajos mākslas projektos Ieva Epnere veidoja fotosērijas par cirka māksliniekiem, dokumentēja savu vecvecāku lauku mājas un meklēja vecvecmāmiņu, apciemojot vietas, kur viņa kaut kad sen bija dzīvojusi. Ieva Epnere ir viena no nedaudzajām Latvijas māksliniecēm, kuras daiļradē skaidri jaušama antropoloģiska pieeja un vēlme izzināt dažādus sociālos faktorus caur ļoti personisku pietuvinājumu. Savulaik māksliniece studējusi Vizuālās komunikācijas nodaļā Latvijas Mākslas akadēmijā, pēc tam turpinājusi studijas pēcdiploma programmā prestižajā institūtā HISK Gentē, Beļģijā. Pēc studijām HISK mākslinieces darbībā jaušams pozitīvs pārrāvums, un stāsti, kas iepriekš tika iemūžināti attēlos, arvien vairāk tiek izvērsti telpas un priekšmetu valodā, tajos aktīvi iesaistītas gan instalācijas, gan videomediji.

Ievas Epneres mākslinieciskajai izpētei allaž piemīt vizuāls perfekcionisms, viņa sakāpina attēlu estētisko piesātinātību – tie aizrauj un fascinē arī tad, ja satura detaļas šķiet mazsvarīgas. To gan ir grūti iedomāties, jo arī mākslinieces izvēlētās tēmas aptver teritorijas, kas saista ļoti dažādu auditorijas loku, – tie ir fenomeni, ar kuriem lielākā vai mazākā mērā ir saskāries ikviens mūsu reģiona iedzīvotājs un kuri šķiet eksotiski sabiedrībā ar mazliet citādu vēsturisko pieredzi.

Ieva Epnere parasti izvairās no ideoloģiskiem vai jebkurā citā veidā pārlieku didaktiskiem vēstījumiem, taču izvēlēto tēmu daudzslāņainība neizbēgami paplašina arī mākslas darba kontekstu, tāpēc personiski stāsti tajos savijas ar dažādu laikmetu, sociālo grupu un kultūras prakses nospiedumiem. Piemēram, darbā Paradīze jaunam cilvēkam (2015) māksliniece foto un video formātā iemūžinājusi kādreizējo Padomju Savienībai piederošo ogļraču pilsētu Piramīdu, kas tagad ir gandrīz pilnībā pamesta. "Spoku pilsētu" viņa fiksējusi ne vien kā eksotisku urbānu fenomenu, kam neizbēgami piemīt masīvu ģeopolitisko procesu simbola slodze, bet arī kā vispārinātu ilgošanās metaforu. Drupu pilsēta caur Ievas Epneres kameras aci ieguvusi vienatnības paradīzes statusu, kurā ļauties apcerēm par visa pastāvošā zūdamību.

Savukārt videodarbā Atsacīšanās (2014) māksliniece vēsta par kādu Kurzemes mācītāju, kurš atteicies no sapņa kļūt par mākslinieku un izvēlējies kalpošanu reliģijai. Interesi par māksliniecisko mācītājs realizē centienos saglabāt suitu tradīcijas, kā arī veidojot liturģisko tekstilizstrādājumu kolekciju. Stāsts par neparasto mācītāju dokumentēts tradicionālajai romantisma mākslai tuvā valodā, tajā ietvertas arī spēcīgas Kurzemes dabas metaforas un kinematogrāfiski daudznozīmīgas detaļas, kas vēsta gan par mūžīgo cīņu starp sakrālo un profāno cilvēka dzīvē, gan Latvijas kultūrā specifiskām tradīcijām un to vietu mūsdienu pasaulē.

Sakrālā satura meklējumi

Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē RIBOCA Ieva Epnere piedalās ar pasākumam speciāli radītu videoinstalāciju Es mācēju danci vest, kurā viņa cenšas pietuvināties tautas deju tradīcijām to sākotnējā, autentiskā formā, bez XX gadsimtā radītajiem uzslāņojumiem. Savos pirmsākumos deja bija simbolisks pasaules sakārtošanas rituāls. Kustību un soļu ritmi ietver arhetipiskus ornamentus, kas atsaucas uz tā laika cilvēku priekšstatiem par kosmisko un sociālo kārtību. Ieva Epnere dejā meklē tieši sakrālo, pirmatnējo saturu, kas diemžēl pazudis mūsdienu folkloras versijās, nemaz nerunājot par dziesmu un deju tradīciju trivializēšanos.

Ievai Epnerei horeogrāfija ir daudz sarežģītāka dažādu laika, telpas un situāciju elementu sintēze, nekā to piedāvā mūsdienu kultūra, un līdzīgi kā citos mākslinieces darbos pietuvināšanās parādību būtībai ir kā smalki estetizēts apcerējums par dažādām parādībām – tās nav tikai specifiskas dejas nianses, darbs reflektē par mākslas un ideoloģijas attiecībām un pārskata to pašsaprotamo stāvokli mūsdienu kultūrā. Anita Vanaga darbam veltītajā tekstā jautā: "Vai deja un melodija ir neatraujamas viena no otras? Vai raksts var izdzīvot viens pats? Kādu saturu tajā mēs redzam šodien?"

 


No 2.jūnija līdz 28.oktobrim pirmo reizi norisināsies Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle, kas Rīgas un tās apkārtnes iedzīvotājiem un viesiem piedāvās mākslas ekspozīcijas 8 vietās.

Seko līdzi aktuālajam arī notikumam veltītajā Diena.lv sadaļā

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai esi apmierināts/a ar interneta pieejamību un kvalitāti Latvijā?

Kopā nobalsojuši: 383

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Postpadomju refleksijas Berlīnē

Režisora Milo Raua izrāde Ļeņins pārliecina ar blīvo vadoņa pirmsnāves atmosfēru, savukārt Berija Koska iestudētā Dmitrija Šostakoviča opera Deguns ļauj fantāzijai vaļu, liekot degunu bariņam de...

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja