Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Sestdiena, 24. februāris
Diāna, Dina, Dins

Mūzika brīdina par kaislīgā neprāta briesmām

Vāgnera rūdījums palīdz visās dzīves un mākslas situācijās. Dziedātājas Valtraude Meiere un Kamilla Nīlunda priekšnesumos Hamburgā demonstrē visaugstākā līmeņa vokālo kultūru

Mūzikas dzīve Hamburgā ir ļoti intensīva. Pagājušajā sestdienā, 21. janvārī, vienlaikus divās dažādās norises vietās uzstājās spoži latviešu mūziķi: Sv. Johannesa baznīcā Hamburgas rajonā Altonā diriģenta Kaspara Putniņa vadībā NDR vokālais ansamblis dziedāja Džonatana Hārvija, Pētera Vaska, Džeimsa Makmilana, Gundegas Šmites un Valentīna Silvestrova kormūziku, savukārt Elbas filharmonijā Vīnes filharmonijas orķestris maestro Andra Nelsona vadībā atskaņoja Gustava Mālera Septīto simfoniju. Tajā pašā vakarā Hamburgas Valsts operā notika vācu mecosoprāna Valtraudes Meieres kamermūzikas koncerts, kurā viņa muzicēja ar pianistu Jozefu Breinlu un baritonu Samuelu Haselhornu. Šis bija unikāls notikums – leģendārā Valtraude Meiere sniedza atvadu koncertu Hamburgā. Šogad viņa noslēdz karjeru, kas sākās 1976. gadā uz mākslinieces dzimtās pilsētas Vircburgas operteātra skatuves. Mākslas virsotnē pavadītas četras desmitgades – 1983. gadā Valtraude Meiere triumfāli debitēja Baireitas festivālā Kundri lomā Riharda Vāgnera Parsifālā. Līdzās Kundri par etalonu ir kļuvusi viņas Izoldes lomas interpretācija.

Karalienes stāja

Valtraudes Meieres skatuves gaitu noslēgums iezīmēs vesela laikmeta beigas mūsdienu operas mākslā. Dziedātāja ir strādājusi ar svarīgākajiem diriģentiem un režisoriem un ir tuvākā maestro Daniela Barenboima un režisora Patrisa Šero līdzgaitniece. No visiem pašlaik aktīvajiem skatuves māksliniekiem par Vāgneru – un, protams, arī citiem komponistiem – viņa zina visvairāk. Valtraudes Meieres uzstāšanas grafiks tuvākajam laikam ir zināms: 1. un 10. februārī Drēzdenes Zempera operā viņa pēdējo reizi nodziedās Vāgnera lomu – Valtrauti Dievu mijkrēslī (Nībelunga gredzenu diriģēs Kristiāns Tīlemanis). 14. martā Tokijā viņa sniegs kamermūzikas koncertu kopā ar pianistu Jozefu Breinlu un baritonu Samuelu Haselhornu. Oktobrī Berlīnes Valsts operā Unter den Linden Valtraude Meiere četras reizes atveidos Klitaimnēstru režisora Patrisa Šero iestudētajā Riharda Štrausa Elektrā – 20. oktobrī šajā lomā viņa atvadīsies no operas skatuves. Paredzēts, ka Elektru diriģēs Daniels Barenboims.

Hamburgā notikušajam kamermūzikas koncertam bija dots nosaukums Valtraudes Meieres māksla. Programmā – Franča Šūberta, Johannesa Brāmsa, Roberta Šūmaņa, Riharda Štrausa un Gustava Mālera solodziesmas un dueti. Valtraudes Meieres koncerts ir jādzird, lai gūtu priekšstatu, kā ir jāinterpretē kamermūzika un kā māksliniekam ir jāuzvedas uz skatuves. Katra dziesma ir stāsts, katra dziesma ir izrāde, taču par tādu tā pārvēršas tikai tajā gadījumā, ja izpildītājs spēj saprotami pasniegt katru vārdu: Valtraude Meiere vienmēr ir uzsvērusi, cik lielu lomu spēlē iedziļināšanās tekstā gan kamermūzikā, gan operā. Ja teksts nav skaidrs, pazūd visi pavedieni. Viņa pati dzied tikai tajās valodās, kuras brīvi pārvalda. Nav jēgas mācīties tekstu un atkārtot to kā papagailim – tas uzreiz ir nepārprotami dzirdams. Ar muzikāliem un dramatiskiem līdzekļiem viņa iemieso katras savas varones rakstura patiesību, viņa tic un uzticas katrai savai varonei, nekad nevēro viņu no malas vai nespēlē "komentāru".

Valtraudes Meieres skatuves gaitu noslēgums iezīmēs vesela laikmeta beigas mūsdienu operas mākslā. Foto – Nomi Baumgartle

Koncertā Hamburgā bija aizraujoši vērot, cik uzmanīgi un iejūtīgi Valtraude Meiere, sēžot uz skatuves, klausījās solodziesmas, kuras izpildīja lieliskais vācu baritons Samuels Haselhorns. Klausīties arī ir māksla. Prīma negāja prom no skatuves, kad dziedāja viņas jaunais kolēģis. Gan mūzikā, gan savā attieksmē Valtraude Meiere nodod klausītājiem savu talantu, zināšanas, mākslas izpratni, viedumu, intelektu, erudīciju, pieredzi, skatuves un teātra noslēpumus. Klausoties, kā Valtraude Meiere dzied Šūberta Gretchen am Spinnrade un Die junge Nonne, Brāmsa An eine Äolsharfe, Štrausa Die Nacht, Morgen un Zueignung, dzirdams, cik prasīga viņa ir pret sevi un atbildīga pret mūziku un tekstu.

Valtraudes Meieres sniegums ir atbrīvots no cukurota melodramatisma un nostalģiskas sentimentalitātes – viņas dziedājums ir iespaidīgs tieši tāpēc, ka to piepilda dzīves patiesība un gudrība, poētisks reālisms un melanholija, bet ne eskeipisms. Viņa it kā atgādina – dzīvot var, tikai samierinoties ar laika ritējumu un gūstot labāko no tā, ko laiks visā savā straujumā piedāvā. Dziedot Valtraude Meiere sarunājas ar mūzikas un dzejas autoriem, klausītājiem un savu laiku. Tā ir aizkustinoša saruna, kas bagātina visas iesaistītās puses. Jā, dziedātājas acīs ir redzamas arī cēlas skumjas. Mūzika skan, laiks iet, to nevar apstādināt, bet var pavadīt šo laiku tā, lai pēc tam nebūtu nepiedodami žēl garām palaisto iespēju, iespaidu un melodiju, – kāpēc lai mēs nepriecātos par to, kas mums ir?

Koncerta otrajā daļā, ko veidoja Gustava Mālera solodziesmas un dueti, valdīja dzīvespriecīgs noskaņojums. Valtraude Meiere izpaudās komiķes ampluā (dziesma Des Antonius von Padua Fischpredigt), ko reti ir varējusi parādīt, dziedot traģiskas, dramatiskas lomas. Valtraude Meiere partnerībā ar Samuelu Haselhornu demonstrēja visaugstākā līmeņa vokālās mākslas kultūru – tas ir stāsts par cilvēka balsi un to, ko ar balss palīdzību var panākt, cik tālu tā var mūs aizvest. Piedevās – vēl Šūberts, Šūmanis un Mālers. Valtraude Meiere atstāj skatuvi ar smaidu, labi padarīta darba sajūtu un lepni paceltu galvu. Viņa vēl varētu dziedāt, bet lēmums ir pieņemts – karaliene aiziet.

2020. gadā Kultūras Dienā publicēto interviju ar Valtraudi Meieri lasiet šeit.

Nekā nomierinoša

Valtraude Meiere nav vienīgā Vāgnera mūzikas ikona, ko varēja sastapt Hamburgā. Jau nākamajā dienā, 22. janvārī, Hamburgas Valsts operā notika Dmitrija Šostakoviča operas Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta pirmizrāde, ko iestudējis teātra muzikālais vadītājs amerikāņu maestro Kents Nagano un krievu režisore Angelīna Nikonova. Manu uzmanību šim projektam piesaistīja izcilā somu soprāna Kamillas Nīlundas debija Katerinas Izmailovas lomā.

Kamilla Nīlunda ir pazīstama kā Riharda Vāgnera un Riharda Štrausa sarežģīto, apjomīgo lomu interprete. Viņa dzied operās Loengrīns, Tanheizers, Nirnbergas meistardziedoņi, Klīstošais holandietis, Rienci, Sieviete bez ēnas, Rožu kavalieris, Arabella, Kapričo, Ariadne Naksā, Salome, Elektra un Dafne. Mākslinieces repertuārā ir arī Džakomo Pučīni Toska, Džuzepes Verdi Dons Karloss, Ludviga van Bēthovena Fidelio, Albāna Berga Voceks, Karla Marijas fon Vēbera Burvju strēlnieks, Antonīna Dvoržāka Nāra, Ēriha Volfganga Korngolda Mirusī pilsēta, kā arī Franča Lehāra Jautrā atraitne un Johana Štrausa Sikspārnis. No krievu opermūzikas Kamilla Nīlunda līdz šim ir dziedājusi tikai Tatjanu Pētera Čaikovska Jevgeņijā Oņeginā.

Kamilla Nīlunda ir savu radošo spēku pilnbriedā – viņa apbur ar balss skaistumu, izturību un izlīdzinātu skanējumu visā diapazonā. Savās lomās Kamilla Nīlunda ir valdzinoši sievišķīga un silta. Viņa uzstājas labākajos teātros un Baireitas festivālā, taču, jau sen būdama augstākajā līgā, Kamilla Nīlunda nekultivē savu zvaigznes statusu: viss tāpat kļūst absolūti skaidrs, kad viņa kāpj uz skatuves. Šī māksliniece ir unikāla un neatkārtojama. Operā Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta viņa ienes citāda repertuāra emocionālo pieredzi, un tas padara viņas interpretāciju jo interesantāku. Šostakoviča mūzikas trauksmainajā pasaulē viņa ienāk ar Vāgnera un Štrausa rūdījumu un Katerinu Izmailovu dzied spēcīgi un skaisti, līdzsvarojot liriskumu un dramatismu. Kontrastus mūzikā – no sirsnīguma līdz vardarbībai, no aizkustinājuma līdz groteskai – savā lasījumā izceļ arī diriģents Kents Nagano. 1934. gadā pirmatskaņotajā operā Šostakovičs ir uzbūris XIX gadsimta Krievijas sabiedrību, kas slīgst noziegumos un korupcijā, un mežonīgajā virpulī tiek ierauti arvien jauni upuri.

Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta ir asa kā nazis, tajā nav nekā ērta un nomierinoša. Šī nav dievišķa, bet ļoti humāna traģēdija – režisore Angelīna Nikonova to tā arī iestudē. Hamburgas Valsts operas intendants Žoržs Delnons aicinājis Angelīnu Nikonovu uz sadarbību pēc viņas filmu noskatīšanās – viņa ir kinorežisore, un šis ir viņas pirmais darbs ne tikai operā, bet arī teātrī vispār. Viņa ir pieradusi strādāt filmēšanas laukumā un skatuvi iepazīst pirmo reizi.

Kaislību ietekmē

"Katram režisoram ir sava specifika, mana specifika ir psiholoģija un kaislības. Kad man piedāvāja iestudēt Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu, uzreiz sajutu, ka tas ir mans darbības lauks, jo zinu, ko varu ar to izdarīt, zinu, ka varu strādāt ar šo materiālu. Par sev aktuālām tēmām uzskatu tās, ar kurām varu strādāt. Ja man piedāvātu kaut ko tādu, ko spēju izdarīt sliktāk nekā kāds cits, es atteiktos," sarunā ar KDi norāda režisore Angelīna Nikonova.

Pēc vīra aizbraukšanas Katerina (soprāns Kamilla Nīlunda) iesaistās dēkā ar strādnieku Sergeju (tenors Dmitrijs Golovņins). Foto – Monika Ritershausa

"Katerina Izmailova ir izmisusi sieviete, kura meklē atbalstu un sapratni. Rīkojoties kaislību un izmisuma ietekmē, viņa pieļauj kļūdas, un kādā brīdī tās kļūst liktenīgas. Domāju, ka šī opera brīdina par kaislīga neprāta briesmām," secina režisore. Katerina savā privātajā dzīvē nespēj īstenot to, uz ko mudina viņas dabiskie instinkti, – viņai neizdodas kļūt par tādu sievieti, kāda viņa vēlas būt, viņa nav varējusi realizēt savu jutekliskuma potenciālu, uzskata Angelīna Nikonova. Pēc vīra aizbraukšanas Katerina iesaistās dēkā ar strādnieku Sergeju. "Man šajā operā ir svarīga spriedze starp dažādiem sociālajiem slāņiem. Katerina uzskata Sergeju par sev līdzvērtīgu, bet Sergejs neuzskata viņu par sev līdzvērtīgu – viņa ir bagātāka, viņas sociālais statuss ir augstāks. Sergejs izmanto Katerinu," atgādina režisore.

Šostakoviča operas libreta pamatā ir Nikolaja Ļeskova stāsts, kas ir uzrakstīts gandrīz pirms 160 gadiem. Autoru ir iedvesmojis patiess notikums, kas ticis fiksēts tiesas dokumentos: kāda sieviete bija noslepkavojusi savu vīru un vīratēvu. Ļeskovs nodēvējis Katerinu par "lēdiju Makbetu", atsaucoties uz to, ka Katerina pamudina savu mīļāko Sergeju pastrādāt noziegumus. Sergeju spoži dzied un spēlē krievu tenors Dmitrijs Golovņins. Katerinas vīru tirgotāju Zinoviju Borisoviču atveido vācu tenors Vincents Volfšteiners, savukārt vīratēvu Borisu Timofejeviču kolorīti nospēlē baltkrievu bass Aleksandrs Roslavecs.

Scenogrāfiju un kostīmus veidojusi krievu māksliniece Varvara Timofejeva. Viens no centrālajiem elementiem ir vertikāli stāvoša gulta, un Katerina tajā brīžiem līdzinās krustā sistam Jēzum. Scenogrāfijā ir daudz asprātīgu elementu, piemēram, publika redz, ka pa Izmailovu mājas pagrabu skraida žurkas (kā zināms, Katerina noindē vīratēvu, pievienojot sēņu ēdienam žurku indi).

Režisore Angelīna Nikonova ir gandarīta par iespēju ienākt operas pasaulē: "Es pat nevarētu teikt, ka pašlaik jūtos laimīga. Saprotu, ka esmu noķērusi operas vīrusu. Opera ir visu mākslu kvintesence – tajā apvienojas mūzika, aktierspēle, režija, vizualitāte un daudz kas cits. Opera ir sarežģītāka nekā kino, un dziedātāja darbs ir sarežģītāks nekā dramatiskā aktiera darbs. Opermāksliniekiem ir jāspēlē, jādzied, jāseko diriģentam, un es viņus dievinu. Savā darbā balstījos mūzikā, uzticējos diriģentam un viņa vēlmēm. Zināju, ka nekādā gadījumā nestrīdēšos ar diriģentu, lai aizstāvētu savus režijas lēmumus, kuri sarežģītu dziedātāju darbu. Operā pirmām kārtām ir jāciena mūzika."

Loma nākotnei

"Viss Katerinas dzīvesstāsts padara viņu īpašu," par savu jaunāko lomu saka dziedātāja Kamilla Nīlunda. "Šis iestudējums nerāda viņu kā briesmīgu cilvēku. Katerina vēlas būt laimīga, bet viņa vienkārši ir gadījusies nepareizā laikā nepareizā vietā. Šostakoviča mūzika ir fantastiska, titulpartijā ir daudz maiguma nianšu, un man ir aizraujoši dziedāt šo lomu," viņa piebilst.

Divos pēdējos gados Kamilla Nīlunda ir papildinājusi savu repertuāru ar vairākām jaunām lomām: Jenūfu Leoša Janāčeka operā, soprāna partiju Arnolda Šēnberga monodrāmā Gaidīšana, Izoldi Riharda Vāgnera operā un Brīnhildi Vāgnera Nībelunga gredzenā. "Katerinas Izmailovas loma labi piestāv manai balsij. Dziedot to, jūtos komfortabli. Man priekšā vēl ir daudz darba, lai noslīpētu Katerinas partiju, taču ceru, ka atveidošu to arvien biežāk. Šī ir loma nākotnei. Pēc lielām Riharda Vāgnera un Riharda Štrausa operlomām dziedāt Katerinu nav sarežģīti – es to varētu darīt kaut vai katru dienu!" stāsta Kamilla Nīlunda.

Uz jautājumu, ko viņa parasti meklē jaunās lomās, māksliniece atbild: "Es vienkārši gaidu, kad radīsies iespēja nodziedāt lomu. Kad Hamburgas Valsts opera man piedāvāja Katerinu Izmailovu, sākotnēji nodomāju – man nav laika mācīties jaunu partiju. Pēc tam tomēr piekritu, jo sapratu, ka gribu to darīt un kad vēl man būs iespēja nodziedāt Katerinu jauniestudējumā?! Man ir laimējies strādāt Hamburgā ar režisori Angelīnu Nikonovu. Šostakoviča operā ir tik bagāta emociju palete, un man šķiet, ka izrādē tas ir jūtams."

Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta
Diriģents Kents Nagano, režisore Angelīna Nikonova
Hamburgas Valsts operā 28., 31. janvārī, 4. un 8. februārī
staatsoper-hamburg.de

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja