Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -1 °C
Apmācies
Piektdiena, 27. janvāris
Ildze, Ilze, Izolde

Pasaule dēļiem aizsista. Haralds Sīmanis (12.06.1951.–01.12.2022.)

Atvadīšanās no dziesminieka Haralda Sīmaņa (12.06.1951.–01.12.2022.) notiks šodien, 8. decembrī, no Cēsu baznīcas, kuras jumtu viņš savulaik naglojis un kuras ērģeles spēlējis.

Haralda Sīmaņa balss šķiet kā nākusi no tādiem dziļumiem, kur nedarbojas tikai balss saites, kas tīri tehniski vibrē un rada skaņas no gaisa plūsmas, bet kas vairāk. Tas nebija tikai fizioloģiski, un noteikti varētu veltīt neskaitāmus palagus, lai aprakstītu Sīmaņa gandrīz četru oktāvu balsi, bet tas būtu bezjēdzīgi, jo Sīmanis vienkārši bija. Tāds, kādu mēs viņu pazinām. Varam justies laimīgi, ka viņa dzīves gadi sakrita ar mūsējiem un ceļi pat krustojušies. Cilvēkiem ir tieksme visu ar kaut ko salīdzināt, un to, visticamāk, nekad nevarēs apslāpēt, jo tas balstīts instinktos meklēt ērtas sajūtas, ņemot vērā jau pieredzēto, un tādējādi vēl Padomju Savienības laikā Sīmanis ticis salīdzināts ar šeit labi zināmo grieķu dziedātāju Demi Rusu, kurš arī bija iespaidīgs bārdains vīrs ar brīnumainu balsi.

 

Dēlam nekā lieka nav! 

Ne reizi vien no Haralda dzirdēts kāds stāsts no viņa bērnības. Kā jau puika, vienmēr skraidījis – kājas slapjas, deguns ciet, kakls un mandeles pietūkušas. Mamma aizvedusi viņu pie ārsta, kurš teicis, ka puikam jārauj ārā mandeles – tā viņa bērnībā bija populāra operācija vai jebkuros kakla infekcijas gadījumos. Taču mamma atbildējusi, ka viņas dēlam nekā lieka nav, paķērusi šo aiz rokas un aizvedusi prom. Vēlāk plaušas pamatīgi uztrenējis, nopietni nodarbojoties ar kalnu slēpošanu – bijis arī Latvijas junioru čempions. Tēvs bijis jumiķis skārdnieks, kura arodu pārmantojis Haralds un tagad arī viņa dēls, turpinot šo profesiju piekopt ģimenē jau trešajā paaudzē.

Atrašanās ikdienas gaitās augstāk par citiem un tuvāk debesīm noteikti spēlējusi svarīgu lomu, lai izveidotos personība, kuras spogulis ir viņa dziedātās dziesmas. "Pārsvarā strādājām līdz saulrietam un tad devāmies lejā uz mājām garīgā pacēlumā. Tā fiziskā slodze bija ļoti liela, kad tu četras stundas esi striķī karājies. Ja kādā brīdī kļūsti pārāk drošs, uzkāp uz kāda kustīga dēļa kantes un tā nolīgojies, tad labāk aizej nākamajā dienā pa zemi pastaigājies, mazliet atpūties..." stāstīja Haralds Radio NABA raidījumā Zibens pa dibenu 2017. gadā. Toreiz biju pārsteigts, ka viņš ieradās studijā pusstundu agrāk un ar visu ģitāru – ārā ziema, un tāpēc atnācis laikus, lai instruments paspētu sasilt un pierast pie telpas temperatūras. Šī esot tāda diena, kad arī falsets skan. Pēdējā laikā tas nemaz negadoties tik bieži. Mums pat nebija sarunāts, ka viņš ēterā arī uzdziedās, jo lielākā daļa mākslinieku kaut kam tādam nepiekrīt, uztraucoties, ka nesanāks tik perfekti, kā gribētos, bet Haralds pats izdomāja, ka tā vēlas, un arhīvā joprojām glabājas šie ieraksti, kas atšķiras no albumos dzirdamajiem. Arī katrā viņa koncertā šīs dziesmas skanēja citādi, meistaram sajūtot telpu un klausītājus, viņu attieksmi un reakciju.

 

No jumta pie ērģelēm

Par dziesminiekiem (angliski singer songwriter) parasti sauc cilvēkus, kuri paši sacer un izpilda savas dziesmas – gan vārdus, gan mūziku. Lielākajai daļai Haralda dziesmu vārdu autors trīsdesmit piecu gadu garumā bija Arvīds Ulme, viņa kompanjons uz jumtiem. Trešais bijis Valdis Atāls, arī pazīstams dziesminieks. Albumā Es strauta malā slāpēs eju bojā Sīmanis, pats pavadot sevi uz ērģelēm, dzied Fransuā Vijona dzeju Cecīlijas Dineres atdzejojumā. Pie ērģelēm pirmoreiz sanācis piesēsties, kad viņš restaurējis baznīcas. Tolaik kā dziedātājs koncertējis ar grupu Tip Top koncertu pirmajā daļā, iesildot publiku lielajām zvaigznēm – Ojāram Grinbergam un Margaritai Vilcānei. Kā solists kopā ar instrumentālo sastāvu 1978. gadā piedalījies jaunatnes dziesmu konkursā Maskavā un kļuvis par laureātu. Turp viņu aicinājis slavenais kritiķis Artēmijs Troickis.

Par Sīmani un viņa vareno balsi padzirdējis, Troickis atbraucis uz Cēsīm. "Es kaut ko uz ērģelēm nospēlēju, uzdziedāju, un viņš teica: nu, Harald, tu te esi kā mēbele – tev nekur nav jābrauc, lai brauc pie tevis. Cēsīs ir tādas ideālas ērģeļu skaņas stipruma un telpas attiecības. Kad tu sēdi, "paņem" tās lielās koka stabules un jūti, ka sols zem tevis vibrē – mūzika iziet tev cauri. Marģeris Zariņš – profesionāls ērģelnieks – arī savulaik bija atnācis ciemos un teica: zēni saka, tu arī kaut ko spēlē. Atbildēju: maestro, es pēc jums varu tikai lielos kartupeļus no baltajiem taustiņiem salasīt. Šis: labi, labi, uzliec rokas! Es nospēlēju kaut ko tādu ļoti gaišu un tīru. Laikam tā bija rīta tēma. Spēlēju tā klusu un dzirdu, ka Zariņš prasa: "Eu, kur viņš mācījies? Es tādus salikumus nekur neesmu dzirdējis." Valdis atbild: nekur! Ja es no mazām dienām neesmu sēdējis pie klaviatūras un spēlējis tikai ģitāru, tie salikumi ir pavisam citādi," stāstīja Haralds 2012. gada pavasara intervijā Dienai, uzsverot arī savu ciešo saikni ar dabu un tajā notiekošajiem procesiem. "Mežs ir manas mājas, pļava – istaba. Tur es jūtos labi, jo man vajag sarunu ar sevi. Man vajag klusumu, un tad kaut kas nāk. Es neesmu sabiedrības cilvēks, kuram visu laiku ir jāburzās kaut kur." Un tieši no zibens spēriena tā paša gada vasarā aizdegās un pilnībā gāja bojā viņa māja ar visu iedzīvi, jaunu dziesmu skicēm, nesen iekārtoto digitālo studiju, ērģelēm un citiem instrumentiem. Nelaime, protams, liela, bet Sīmanis par šiem materiālajiem zaudējumiem īpaši nebēdāja, un arī tauta – viņa talanta cienītāji – palīdzēja, saziedojot naudu un materiālus remontam. Kā dāvanu Haralda Sīmaņa septiņdesmit gadu jubilejā izdevniecība Lauska laida klajā viņa pirmo vinila plati Aplis.

 

Visu laiku mācos mirt

Pēdējoreiz, kad tikāmies rudenī mākslinieka koncertā Fonoklubā Cēsīs, Haralds, pirms kāpa uz skatuves, atzina, ka esot kļuvis ļoti slinks un nekur no Cēsīm braukt ārā negribas, tāpēc sajutos dikti priecīgs, ka varu būt tur klāt un, kā izrādās, pēdējo reizi izbaudīt Sīmaņa koncertu kopā ar Andri un Ilzi Gruntēm, Ievu Akurateri un Zani Šmiti. Arī Sīmaņa aiziešanas nedēļā daudzi gaidīja viņa uzstāšanos turpat Cēsīs mākslas telpā Mala, kas diemžēl izpalika. "Es neuzskatu sevi par tādu cilvēku, kurš var atļauties dziedāt trīsarpus minūtes, atņemot tev iz dzīves šo laiku, un neko nepateikt. Kamēr staigā pa šo grēcīgo zemi, gribas vēl šo to pateikt. Mums ir dziesma Krustmāte baltā. Tā sākas tā: "Kad spēlējos saules pusē, ēnā rēni sēž nāve – krustmāte baltā." Un beigās ir: "Bet ikreiz, kad vakara brīze mani zemzemē dzīs, atnāks krustmāte baltā un pulkā lakatā aiznesīs." Sīkie man prasa: paga, paga, vai tad tā nav tā kaulainā ar melno apmetni un izkapti? Es saku: katrs viņu redz citādi – mani aiznesīs pulkā lakatā, bet, ja tu redzi, ka tā nāks un ar izkapti tevi nopļaus, tad katram pēc viņa ticības. Es viņiem stāstu, ka arī Mikelandželo ir tāds citāts: man likās, ka es visu laiku mācos dzīvot, bet izrādījās, ka es visu laiku mācos mirt. Ir jāsadzīvo ar to un jāsaprot, kāpēc tu esi nācis uz šo zemi un kas tev šeit ir jāizdara. Jāsarauš kaudze ar naudu vai jāpilnveido sava dvēsele un jādara labi darbi," tā runāja Sīmanis 2012. gada martā.

Atvadīšanās – 2022. gada 8. decembrī plkst. 12 no Cēsu baznīcas, pa kuras četrdesmit piecus metrus augsto jumtu Haralds Sīmanis reiz staigājis, to remontēdams, un spēlējis ērģeles dziedādams. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja