Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Piedzīvojums, par kuru vēl runās

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris 90 gadu jubilejas sērijas koncertā uzstājas ar diriģentu Olari Eltsu, orķestris Sinfonietta Rīga iepazīstina ar jaunu Krievijas čella zvaigzni.

Izcili solisti un viesdiriģenti, laika pārbaudi izturējušas vērtības un jaunu orķestra mūzikas opusu pirmatskaņojumi Latvijā. Šādi būvētas simfoniskās programmas uz vienas un tās pašas skatuves Lielajā ģildē, gluži kā sacenšoties, divus vakarus pēc kārtas piedāvāja kamerorķestris Sinfonietta Rīga (25. novembrī) un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (26. novembrī). Īpašā uzmanības centrā bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 90 gadu jubilejas cikla ceturtais koncerts, kurā kolektīvs pēc ilgāka laika tikās ar igauņu diriģentu Olari Eltsu, kura mākslinieciskajā vadībā strādāja no 2001. līdz 2005. gadam.

Raupjš tiešums, spēku sadure

NSO sadarbības gadi ar Olari Eltsu palikuši atmiņā gan ar interesantiem operu koncertuzvedumiem, gan iespēju dziļāk iepazīt igauņu mūziku, jo īpaši – starptautiski atzītā igauņu komponista Erki Svena Tīra skaņu pasaules daudzslāņainību un skaistumu. Šoreiz Olari Eltss programmā bija iekļāvis Igaunijas ievērojamākā simfoniķa Eduarda Tubina (1905– 1982) Kontrabasa koncertu, kura solists bija latviešu kontrabasists, Berlīnes filharmonijas orķestra mūziķis Gunārs Upatnieks. Vienpadsmit simfoniju autors Eduards Tubins igauņiem ir tas pats, kas latviešiem Jānis Ivanovs, – simfonisma pīlārs. Simfoniķis, blīvu, krāšņu un komplicēti pašpietiekamu orķestra partitūru meistars viņš ir arī abās operās un sešos instrumentālajos koncertos.

Solistiem tas ir pārbaudījums, kas ne katram ir pa spēkam, – tik nežēlīgā konkurencē ar orķestri saglabāt sadzirdama un uzrunājoša protagonista pozīcijas. Tam visam ir arī būtiska satura jēga, jo Kontrabasa koncertu Tubins komponēja drīz pēc Otrā pasaules kara – 1948. gadā –, kad pats jau atradās emigrācijā Zviedrijā. Par to vedina domāt arī brīžiem jūtamā radniecība ar Dmitrija Šostakoviča mūzikas valodu, piemēram, ar slaveno iebrukuma tēmu – maršu, kas skan Septītajā jeb Ļeņingradas simfonijā (1941).

Jāpiebilst, ka, konsultējoties ar sava laika igauņu starptautisko mūzikas zvaigzni, kontrabasistu un koncerta pirmatskaņotāju Ludvigu Juhtu, komponists solista partijā tuvojies kontrabasa iespēju robežām. Koncerta žanram raksturīgās rotaļības, elegantas saspēles un virtuozu mežģīņu vietā Tubina Kontrabasa koncertā valda raupjš tiešums, stūrainība, Baltijas zemes smagnējā daba, spēku sadure, plaši un spēlēšanai neērti intervālu lēcieni. Te jācīnās kā purva staignumā, ar sviedriem vaigā, un Gunārs Upatnieks izcīnīja īstu, grūtu cīņu, kārtējo reizi apliecinot, ka kontrabass ir solo instrumenta cienīgs. Sulīgais tonis, kuru Gunārs Upatnieks izvilināja no kontrabasa lēnajā Andante sostenuto daļā, neatpaliek no čellu spējas dziedāt, tikai ir vēl piesātinātāks.

Starp citu, lielisks čella solo uz šīs pašas skatuves skanēja dienu iepriekš, kad Sinfonietta Rīga koncertā piedāvāja iespēju iepazīt uzlecošo Krievijas zvaigzni Alekseju Stadleru. Pētera Čaikovska Variācijas par rokoko tēmu, kuras neiztrūkstoši ir katra sevi cienoša čellista repertuārā un dzirdētas līdz apnikumam, viņa dziļi jūtīgajā, ārkārtīgi muzikālajā sniegumā pēkšņi ieguva pirmreizības svaigumu. Te bija gan mocartiska izsmalcinātība un elegance, gan krieviskā smeldze, gan azarts, kam rokas atraisa spoži virtuoza tehnika.

Mirdzošā pastaiga

Olari Eltsa uzmanības lokā neiztrūkstošo sarežģītā skaistuma pasauli šoreiz pārstāvēja latviešu komponistes Santas Ratnieces opuss Glittering Promenade, kas tapis pēc vācu diriģenta Andreasa Pēra Kēlera pasūtījuma, lai būtu par savveida tiltu, kas savieno XXI gadsimta muzikālo domāšanu ar krievu Varenās kopas komponista Modesta Musorgska ikonisko svītu Izstādes gleznas. 2005. gada sākumā Glittering Promenade piedzīvoja pirmatskaņojumu Berlīnes filharmonijā, taču autores dzimtenē pirmo reizi skanēja tikai tagad. Tiesa – jaunā, šogad izveidotā redakcijā.

Oriģinālā klavierēm komponēto svītu Izstādes gleznas, kura šodien ir pazīstama arī orķestra versijā (Morisa Ravela instrumentācijā), aranžējumos džeza orķestriem un rokgrupas skanējumā (pirmā šai mūzikai pieķērās britu progresīvā roka grupa Emerson, Lake & Palmer 1971. gadā), Musorgskis radīja sava pāragri mirušā drauga talantīgā arhitekta un mākslinieka Viktora Hartmaņa (1834–1873) piemiņai. Mūzika tapa Pēterburgā sarīkotās atceres izstādes iespaidā. Plašajā ekspozīcijā bija skatāmi ap 400 zīmējumu, akvareļu, mākslas priekšmetu, teātra kostīmu un dekorāciju skiču. Daudzi darbi bija tapuši ārzemju ceļojumos, jo īpaši Francijā, un arī Musorgskis savu svītu radīja kā muzikālu gleznu virknējumu, kuru apvieno Pastaiga – atpazīstama tēma, kas, parādoties starp svītas daļām, arī pati piedzīvo tēlainas pārvērtības. Lūk, te arī atslēga uz Santas Ratnieces simfoniskā opusa nosaukumu Mirdzošā promenāde. Nav nejaušas arī konkrētās, taču neuzbāzīgās tematiskās atsauces uz divām Musorgska izstādes gleznām – žanrisko raksturgleznu Divi ebreji un gleznu Katakombas, sastingušas mūžības valstību.

Santas Ratnieces skaņdarbs ir gadījums, kad jārunā par apgriezto proporciju: jo sarežģītāks un grūtāks tas ir orķestrim un visas modernisma mūzikas iespēju piepildītās partitūras pārraudzītājam pie diriģenta pults, jo aizraujošāku un valdzinošāku dzirdes pieredzi tas sagādā klausītājiem. Tik daudz te ir pārsteidzošu atklājumu detaļās, krāsās, katra atsevišķa instrumenta izmantojumā un kopskaņā, kas patiešām mirdz, zvīļo un atspīd mirgojošas faktūras laukā.

Var jau teikt, ka šodien nevienu vairs nepārsteidz austriešu govju zvanu skaņas, šķīvju un citu sitaminstrumemntu spēlēšana ar lociņu, bezgala daudzie stīgu instrumentu skārumu paņēmieni, taču ir svarīgs tas īstais brīdis, kad un ko izvēlēties, izmantot, izcelt. Piemēram, ļaut skaņai nevis izgaist, bet gluži otrādi – fiziski tuvoties skaņai no izgaišanas punkta. Ar šo pieeju komponiste sasniedza pārsteidzošu efektu skaņdarba noslēgumā. Santa Ratniece ir smalku nianšu un to kombināciju meistare. Glittering Promenade ir vēl viens pretarguments tam, ka mūzikā viss iespējamais jau ir pateikts pirms mums.

Interesants skaņu piedzīvojums, par spīti pieticīgajam resursam – tikai stīgu orķestrim –, izrādījās arī Latvijā līdz šim neiepazītā, Francijā rezidējošā ķīnieša Čikāna Čena opuss L’Eloignement, kuru dienu iepriekš Ariela Cukermana vadībā nospēlēja Sinfonietta Rīga. Tiesa gan, skanējumu piedzīvojuma līmenī tas sasniedz tikai ļoti rūpīgi un delikāti izstrādātajās galēji klusajās epizodēs (skaņdarba iesākumā un reprīzē), kurās austrumu zīmējumu filigrānums saticies ar franču mūzikas izsmalcinātību. Tam pretī liktais Vīnes klasicisms – Ludviga van Bēthovena Sestā jeb Pastorālā simfonija – Ariela Cukermana un Sinfonieta Rīga lasījumā bija grods un dzīvi artikulēts, taču radās iespaids, ka vienkārši pietrūcis laika tā turēt līdz galam, lai tikpat precīzi mēģinājumos izslīpētu arī simfonijas finālu (5. daļu).

Mākslas brīnums

Tikai mīlestība – vispirms jau pret dzīvi kā tādu, kas nāves fonā kļūst vēl jo vērtīgāka. Pilniem malkiem izbaudīt dzīvi no sēru marša līdz ikdienišķiem priekiem LNSO un Olari Eltsa sniegumā mudināja Gustava Mālera Piektā simfonija, viens no brīnumainākajiem un iedvesmojošākajiem šī žanra paraugiem pasaules kultūras mantojumā. Tikai ar vienu iebildi – tad, ja to prot atslēgt. Kinematogrāfiski tēlaino, vērienīgo, izšķērdīgi daudzslāņaino Mālera mūzikas dāsnumu savākt mērķtiecīgā dramaturģiskā vienotībā, vienlaikus izceļot katra skaņu kadra spilgtumu un raksturu, spēj tikai tam iekšēji nobrieduši diriģenti personības. Citiem tā visa vienkārši ir par daudz. Tas arī noteikti nebūtu iespējams bez izciliem solistiem, ansambļa izjūtas un visa orķestra gatavības šādai mūzikai.

Olari Eltsa un LNSO sadarbībā visi šie aspekti savienojās tik veiksmīgi un dabiski, ka tālākais jau vienkārši jāsauc par mākslas brīnumu. Šķiet neiespējami kaut ko iekšēji tik kustīgu, mainīgu un laikā gaistošu kā mūzika iespundēt tādā jēdzienā kā etalons, taču šis bija Mālera Piektās simfonijas atskaņojums, kurš pelna, ka to atcerēsies gadiem. Visa ārkārtēji bagātīgā šīs simfonijas tēlu un noskaņu pasaule – no sēru marša (1. daļā), vētrainas, alkainas dzīvošanas (2. daļā) un dejiska skerco (3. daļā) līdz aizkustinoši sapņainajai mīlestības vēstulei – 4. daļas Adagietto bezgalīgajai melodijai dziļi saviļņojošā LNSO stīgu grupas solo izpildījumā – un Fināla mutuļojošajam priekam – burtiski ievilka sevī, risinot aizraujošu, pat vizuāli tveramu dzīves sajūtu un ainu stāstu. Milzīgā bagātība atvērās un uzrunāja kā vienā elpas vilcienā, par spīti tam, ka simfonija ilgst vairāk nekā stundu (aptuveni 70 minūšu), kas vairs nav ierasti mūsdienu cilvēkam.

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Latvijas Leļļu teātra Dīvānzāle atsāk darbu

Latvijas Leļļu teātra virtuālā teātra telpa Dīvānzāle pēc vasaras perioda pārtraukuma atsākusi darbu, papildinot repertuāru ar jaunām izrādēm. Dīvānzālē šobrīd skatāmas jau 14 izrāžu digitālās versij...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja