Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Piektdiena, 19. aprīlis
Vēsma, Fanija

Pietiek ar savām zvaigznēm. Sestais Jūrmalas festivāls – Dzintaru koncertzāles un Latvijas mūzikas dzīvība

Virkni lielo vasaras festivālu Covid-19 krīzes dēļ šogad ir nācies atcelt, taču Jūrmalas festivāls ir pierādījis izdzīvošanas spēju. Tas nebūtu iespējams bez dāsna pašvaldības finansējuma, kas ļāva Dzintaru koncertzālei vienīgajai nepiepulcēties citu Latvijas pašvaldību ziņā esošo reģionālo koncertzāļu un Liepājas teātra bēdu dziesmai par apdraudēto turpmāko pastāvēšanu. Glābj arī koncertzāles apjoms un tas, ka tā ir apjumta brīvdabas telpa, – līdz ar to mazāk stingri ir epidemioloģiskie ierobežojumi pasākumu rīkošanai. Jūlijā tur drīkstēja vienlaikus atrasties piecsimt klausītāju. Arī ievērot distanci nav problēmu, un baiļu faktors līdz ar koncertu vēlo sākumlaiku – pusdeviņos vakarā – licis sarukt klausīties gribētāju skaitam.

Vēriens tomēr ir 

Protams, arī Jūrmalas festivāla programmā neiztika bez izmaiņām: trīs koncertus nācās atcelt, šoreiz iztiekot bez britu mūziklu viesmāksliniekiem. Nebūtu iespējams arī galā koncertā sapulcēt zvaigznes no dažādām pasaules malām, lai gan daļēji to kompensēja ikgadējais koncerts Dzimuši Latvijā. Tas notika diriģenta Aināra Rubiķa vadībā un ar visu festivāla solistu piedalīšanos, taču šoreiz nepulcējot kopā Latvijas mūzikas skolu talantīgāko audzēkņu orķestri. Spēlēja Sinfonietta Rīga, ko, pārfrāzējot Covid-19 jaunās realitātes terminoloģiju, varbūt varētu saukt par vienu muzikālu mājsaimniecību.

Iespaidīgais Dzimuši Latvijā dalībnieku sastāvs – diriģents Ainārs Rubiķis, vijolniece Kristīne Balanas, tenors Aleksandrs Antoņenko, pianisti Reinis Zariņš, Sergejs un Andrejs Osokini – kārtējo reizi pierādīja, ka mūsu mūzikas ainava ir gana pašpietiekama un starptautiski vērienīga, pat ja uz skatuves satiekas tikai mūsu pašu izpildītājmākslinieki, kuri ir atzīti pasaulē.

 

Cienīga piemiņa

Godinot visā pasaulē mīlētā diriģenta Marisa Jansona (1943–2019) piemiņu, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris sava galvenā diriģenta Andra Pogas vadībā 29. jūlijā Dzintaru koncertzālē atskaņoja Pētera Čaikovska Sesto (Patētisko) simfoniju, un ekspresīvā vijolniece Kristīne Balanas bija soliste romantiski saviļņojošā Maksa Bruha Pirmā vijoļkoncerta lasījumā. Šī bija pasaules diriģēšanas lielmeistara cienīga piemiņa. Vienlaikus šajā vakarā tika atvērts leģendārs Marisa Jansona ieraksts vinila platē, tajā ir iemūžināts 1972. gada 7. jūlija koncerts, kad Mariss Jansons uzstājās Dzintaru koncertzālē ar Maskavas Valsts simfonisko orķestri un diriģēja Antonīna Dvoržāka Devīto simfoniju.

Līdztekus visiem iespējamiem profesionālajiem cildinājumiem Marisu Jansonu dēvēja arī par viscilvēciskāko diriģentu. Tam iemesls bija gan meistara labestīgā attieksme pret viņa vadīto orķestru mūziķiem, gan tas, cik spilgti un patiesi viņš mūzikā vēstīja visu – no Čaikovska un Šostakoviča likteņdrāmām līdz dzīves un gadumijas svinēšanai Johana Štrausa valšos un polkās. Viņa interpretācijās bija gan dziļums, gan vēriens, gan filigrāns smalkums.

Tieši šajā mūzikas interpretācijas patiesuma kontekstā, manuprāt, Čaikovska Sestās simfonijas un Bruha Pirmā vijoļkoncerta izvēle bija Andra Pogas diriģētā Jūrmalas festivāla koncerta veiksme. 29. jūlijā piedzīvotais koncerts iegulst atmiņā gan ar Kristīnes Balanas emocionāli dziļi piesātināto toni (to, par kuru saka – spēlei ir ne tikai dvēsele, bet arī miesa), gan ar vijolnieces impulsivitāti, temperamentu, pašatdevi un māksliniecisko brīvību, nemaz nerunājot par spožo virtuozitāti.

Pētera Čaikovska Sestās simfonijas lasījums Andra Pogas vadībā bija grods un pārliecinošs, traģisko cilvēka dzīves un nāves drāmu atklājot visās iespējamās dimensijās: no izmisīgas cīņas līdz nostalģijai un lūgšanai, no patvēruma sapņu, gaišu atmiņu pasaulē vai aizrautīgās gavilēs līdz traģiskam lūzumam. Pāri visam – tik brīnišķi plūstošs klarnetes solo, kāds dzīvā orķestra koncertos sen nav dzirdēts. Talantīgā klarnetes spēles meistare Anna Gāgane ir vērtīgs ieguvums Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim. Nelāgi tikai, ka tieši mūzikas visklusākajā, vistrauslākajā, bet dramaturģiski izšķirošajā brīdī kaut kur teju vai blakus koncertzālei sākās skaļa uguņošana. Ar šo problēmu Jūrmalas dome diemžēl nespēj tikt galā jau gadiem.

 

Raimonda Paula kino

Lai gan Raimonda Paula un pasaules kinomūzikas klasikas programma, kuru viņš atskaņo kopā ar Latvijas Radio bigbendu un orķestra Sinfonietta Rīga stīgu grupu, vairs nav jauna, šī – līdzās programmai Opera – ir viena no viņa pēdējo gadu visuzrunājošākajām programmām. Var just, cik ļoti tā ir tuva pašam meistaram. Eleganti spēlējoties ar klavierēm un gaumīgi, bez liekvārdības savā mazliet ironiskajā stilā piesakot programmu, Raimonds Pauls ar baudu un neviltotu mīlestību atskaņoja Džordža Gēršvina, Kurta Veila, Nino Rotas, Čārlija Čaplina, Mišela Legrāna, sava ilggadējā, nu jau aizsaulē esošā drauga Gijas Kančeli kinomūzikas hitus. No Holivudas plūstoši pārcēlies uz Eiropu, Raimonds Pauls pārslēdzās uz paša kinomūzikas izlasi, kur līdzās Lietus blūzam, Teātrim un Ilgajam ceļam kāpās bija arī mazāk dzirdēti vai pat aizmirsti retumi. Šajā programmā Raimondu Paulu var klausīties vēl un vēl, jo tā katru reizi skan jau atkal citādi. Tik niansēti viņš citas programmas nespēlē. Ja neticat, paklausieties Dzintaru koncertzāles šīs vasaras sezonas atklāšanas koncertu, kurā, muzicēdams kopā ar Latvijas Radio bigbendu un tenoru Aleksandru Antoņenko, meistars tieši to pašu koncertflīģeli Steinway spēlēja tik robusti un mehāniski, ka tas skanēja kā bez žēlastības izdauzīta drāšu kumode.

 

Tā skan briedums

Ne pa jokam satrūkos, uzzinot, ka tenora Aleksandra Antoņenko un pianista Reiņa Zariņa kopīgā Riharda Štrausa dziesmu programma skanēs Dzintaru Lielajā zālē. Kamermūzika brīvdabas zālē, tik plašā telpā, ar apskaņošanu?! Izrādījās, tas tomēr ir iespējams, turklāt – pārliecinoši! Aleksandra Antoņenko sniegums, interpretējot saturā un tēlainībā ļoti atšķirīgu vācu komponista divpadsmit dziesmu izlasi, pārliecināja ne tikai tāpēc, ka dziedātājs šobrīd ir teicamā vokālajā formā, bet – pats galvenais – ar māksliniecisko briedumu, kas atklāj mūzikas un dzejas dziļumu, lirismu, dramatismu, apgarotību, nolemtību, mistisku noslēpumainību, mierpilnu apskaidrību, grotesku, bet kādā dziesmā pat rotaļīgu spēli.

Dziedātājs zina, ko dara – kā tieši likt skanēt balsij – un ko viņš vēlas klausītājiem pateikt. Vien slikti, ka festivāla rīkotāji nepalīdzēja tā galvenajam māksliniekam un nevīžoja ne drukātas, ne uz ekrāna vai vismaz mājaslapā publicētas programmiņas formātā atklāt skaņdarbu nosaukumus.

Pianists Reinis Zariņš ir lielisks koncerta partneris – ne tikai jūtīgs pavadītājs, bet arī līdzinterprets. Starp Aleksandra Antoņenko dziedātajiem Riharda Štrausa dziesmu blokiem pianists ar gluži simfonisku jaudu un krāšņumu atskaņoja divus plašus fragmentus no Riharda Vāgnera operas Tristans un Izolde. Ievadam, kura krāšņo septakordu nebeidzamā gaita ir spilgtākais "romantisma harmonijas krīzes" paraugs jeb, citiem vārdiem, jau nākotnes mūzika, sekoja slavenā Izoldes Mīlasnāves (Liebestod) aina, kurā varones dzīvība aizplūst mūžības viļņojumā. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja