“Mēs mieru, pat nirvānu, visu laiku meklējam kultūrā – grāmatās, mākslā, sabiedrībā. Kultūra šķietami aizstāj visu – kā pareizi ēst, kā pareizi iet gulēt, kā vairoties, mēs skatāmies to grāmatās, klausāmies apkārtējos, bet patiesībā tas viss jau ir mūsos no dabas iekodēts. Kultūra var būt skaista, bet tā arī aizstāj mūsu instinktus. Beigu beigās sanāk tā, ka māksla ir mākslīga, un daba ir dabīga. Mēs paši kļūstam par kultūras slāni, ko kādreiz arheologi izraks un pētīs,” par dziesmas ideju stāsta ZeBrene.
Dziesmas vēstījums aicina atgriezties pie vienkāršā un patiesā – dabas. Iedvesmu tai mūziķis guvis no grāmatas Runā Melnais Briedis, kuras galvenais varonis – indiāņu svētais vīrs – atbildes uz savas dzīves sarežģītajiem jautājumiem allaž meklēja vientulībā pie dabas. Šī doma ieskanas arī dziesmas otrajā pantiņā. “Mēs arī varētu pamēģināt tā kā Melnais Briedis – meklēt atbildes dabā. Tad atbildes uz vissarežģītākajiem jautājumiem atnāks,” saka ZeBrene.
Kultūras slānis nav tikai ZeBrenes solo darbs – dziesmā piedalās arī īpaši izveidots Zebrenes koris, kas, lai gan neliels skaitā, tomēr piešķir skaņdarbam cilvēcīgu siltumu un kopības sajūtu, izklausoties patiesi iespaidīgi. Kā stāsta mūziķis, sadarbība ar kori bijusi dabiska un harmoniska: “Nekarojām, kā to dara visi kori, mēs ļoti draudzīgi un harmoniski sadzīvojām.”
Īsumā dziesmu varētu raksturot arī kā mūzikas meditāciju par cilvēku – viņa vietu sabiedrībā, dabā un pašam sevī.