Ābolu ķocis. Ziloņcilvēka stilistiskā eklektika bremzē emocionālo jaudu

...nenormālā" konfrontācija ar šķietami "normālo"... Realitātē tāda apmierinātība, ka nelabi paliek. Teātris kļuvis par vietu, kur baņķieri, politiķi, visu veidu birokrāti u.c. dodas izrādīt savu statusu. Vienkārši tāda vieta ir viņiem nepieciešama un ļoti ērta. Kaut vai teātros pirmizrādēs palūkojaties, cik smuki visi sadzīvo. Kur tad ir tā "nenormālā" konfrontācija. No pirksta izzīsta. Visi sajūsminās, kaifo. Krējumam kaut kur jāizrādās. Un ciktāl teātris ir gatavs pieņemt sabiedrībā valdošos noteikumus? Robeža ir tajā brīdī, kad pietrūkst finansējuma, citādi viss okei, diemžēl.

Cien. guru Silvijai Radzobei tagad ir iespēja šīm trim kritiķēm izgriezt pogas.

Arī īstens(godīgs) mietpilsonis Latvijā ir citādība. Un vispār... zem pelēkas vadmalas bieži slēpjas nakts latekss,bet pašiznīcinošs neglītā izcēlums piemīt mentālam trauslumam. Varbūt problēma ir vēlmē paspēlēties ar vizuālo šoku,bet garīgās aplikācijas nedodas atkodēties. Operete (šoka glamūra mērcē)

Latvijas teātros pietiek tādu, kas to vien var kā nospēlēt "normālu, parastu" mietpilsoņa lomu. Bet tādu, kā Egons Dombrovskis ir mazāk nekā uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt! BRAVO!!

Nu, "ziloņcilvēks" nav tik viendimensionāls, kā varbūt patiktos domāt un cerēt. Pirmkārt jau jāatceras, ka mums cilvēciņiem ir ĻOTI GRŪTI saprast un līdzi just CITĀDAJAM... Sabiedrība patiesībā NAV gatava pieņemt citādo, un īpaši jau kroplīgo. Tāpēc vispār nav skaidrs, kāpēc jāņem šādas lugas repertuārā. Tā "autsaiderisma" tēma patiesībā ir netēma. Īpaši jau nu Latvijā...

Razdilbajs Šizofrenovičs tēlaini apelē pie tantriskajām svārstībām zemapzinjas modulārajā esamībā.

Ir gan teikumiņš par to, par ko nemaz nav vērts runāt.