Jo tajā visvairāk darīšanas tieši ar spēlēšanu un spēlēšanos. Gan sižeta līmenī, gan, kā šķiet, arī filmas autoru attieksmē pret to, ko nu viņi uzskata par kinematogrāfu, - tā ir viena diezgan jautra rotaļāšanās, savējo tusiņš. Tāpēc atšķirībā no Rīgas sargiem, kas hroniski slimoja ar holivudisku gigantomāniju, šoreiz roka nemaz neceļas rakstīt, ka Ēķis ar Graubu ar labiem nodomiem bruģējuši ceļu uz elli. Jā, filma _Sapņu komanda 1935 _ir Latvijas mērogiem un iespējām pat simpātisks "normāls kino", ja tam neizvirza pasaules sporta drāmu klasikas profesionālos kritērijus (piemērus nesaukšu, lai neaizvainotu kinopazinēju goda jūtas). Vai ja pēc līksmošanas par Sapņu komandas 1935 kolektīvās skatīšanās seansa laikā izjustajiem nacionālās pašapziņas stimulēšanas vitamīniem (re, kā mūsējie tomēr saņēmās un iekabināja tiem leišiem, šveiciešiem, ungāriem un spāņiem) nesāk "tīt filmu atpakaļ" un domāt par tās gaužām primitīvo un slābo dramaturģisko miesu.
Naivais amatierisms
Kā zināms, laba dramaturģija balstās uz trim vaļiem - intrigu, konfliktu un spēcīgiem raksturiem. Sapņu komandas 1935 galvenā intriga jau tika atklāta filmas tapšanas laikā (Latvijas izlase negaidīti kļuva par pirmo Eiropas čempioni groza bumbā Eiropas sacīkstēs Ženēvā), tātad intrigas vietā skatītājus sporta līdzjutēju lielvalstī Latvijā varēja ieinteresēt ar veidu, kā tas tieši notika. Neesmu grozbumbas speciālists, bet, ja profesionālis Valdis Valters apgalvo, ka spēles tehnika, viņaprāt, filmā parādīta tik ticami, ka viņš "atradies tajos laikos" (Ir, 22.XI), kā labticīgais skatītājs klausīšu Valteram uz vārda. Savukārt kā cilvēks ar krietnu kinobagāžu varu apliecināt vien to, ka nofilmētas gan šīs spēles ir tādā elementārā "retro manierē", kāda acīmredzot bija vēl pirms TV, montāžas, specefektu un citu atjautīgu kadra vizualizācijas triku izgudrošanas. Vai šis naivais "amatierisms" ir stila paņēmiens, grūti uzminēt, jo šur tur režisors tomēr izmanto rapida un slow motion efektus (skriešana uz ejošo vilcienu pēdējā sekundē, fināla kadri ar latviešu dream team varoņu biogrāfijām titros, kas filmēti "kadra sasalšanas" manierē). Man bija sajūta, kas skatos padomju laiku filmu - tāda vienkārša, nepretencioza filmēšanas maniere, kas nekrīt acīs un (!) liecina pat par formālu pieticību ekrāna valodas un ekspresijas līdzekļu izvēlē.
Patriotisma nabiņai kņudinoši
Bet drusku par to spēļošanos. Tātad, pirmkārt, teju pusi filmas hronometrāžas aizņem basketbola spēles filmējumi - Latvijas armijas sporta kluba vienība pret Universitātes komandu, tad birokrātiskās grūtībās un piņķerīgos naudas meklējumos tapušās Latvijas valstsvienības draudzības mačs pret Lietuvas komandu pa ceļam uz Ženēvu, kurā, saprotams, mūsu kaimiņi piedzīvo lielu fiasko, tad tikšanās ar čempionāta saimniekiem no Šveices, kurā atkal varonīgie letiņi satriec lādzīgos īsbikšu jodelētājus (tos simbolizē Intars Busulis ar ūsiņām un zaļu hūtīti) lupatlēveros. Tālāk - trakāk: jaunizceptie Latvijas basketa meistari uzvar Ungāriju un, visbeidzot, čempionāta favorīti Spāniju. Kaut kā pārāk neticami un gludi, kaut, bez šaubām, patriotisma nabiņai kutinoši. Varu iedomāties, kāds spēcīgs "lobijs" šī vienojoši patriotiskā filma būs visiem sporta dzīves funkcionāriem Latvijā, kaut arī viņu vēsturiskie priekšteči - kolorītais birokrātu trio no ulmaņlaiku Sporta padomes - ir viskariķētākie tipāži, īsti ļaunie burlaki, filmā.
Taču tieši "ārpus sporta" filmā arī sākas visas dramaturģiskās ķibeles, kas labi iecerētajam darbam piešķir knapuma piegaršu. Jo šis story ir pagalam primitīvs un raksturi - biogrāfiski neizteiksmīgi (te nav runas par aktieru darba kvalitāti). Pāris piemēru. Kāpēc Sporta padomes locekļi, kurus tik sulīgi tēlo Pēteris Gaudiņš un Intars Rešetins, ir tik principiāli pret Valdemāra Baumaņa ideju par Latvijas komandas izredzēm Ženēvā? Vai to no filmas var saprast? O.K., viņi ir birokrāti, kam patīk tūrisms, un sportam paredzēto naudu izlieto savām izklaidēm. Taču ne jau uz šādu anekdotisku sīkumu ir būvēta filmas galvenā formālā konflikta ēka?
Vai arī Sapņu komandas 1935 veidotāji patiešām domā, ka (joprojām) dzīvojam valstī, kurā pilsoņu labās iniciatīvas var sagandēt pāris tirliņu no valdības, bet visas ķibeles atrisināt - viens telefona zvans "no augšas". Kā tas uzskatāmi notiek epizodē ar Ģirta Ķestera (vienīgais aktieris visā filmā, kam ir ideāla, kameras "apmīļota" organika) tēloto tēvu no valdības aprindām, kurš nepieļauj, ka viņam jāmelo dēlēnam - trenera Baumaņa sievas franču valodas skolniekam. Sanāk tā, ka Sapņu komanda 1935 - apzināti vai ne - kultivē sava veida ačgārnu "izdzīvošanas ābeci" - "Latvijā lietas kārto tā": nelecies ar priekšniekiem, meklē savējos visos līmeņos, ja gribi dzīvot bez problēmām. Vai tāds ir vēstījums?
Pārāk klišejiski
Par pašu filmas sapņu komandu. Protams, pēc sīkas stīvēšanās ar Universitātes basketa čaļiem (tie savās korporeļu cepurītēs un rocību dzīrot smalkos krogos filmā iezīmē lecīgu privileģēto šķiru), ASK džeki un to treneris Baumanis (Jānis Āmanis) rod kopēju valodu, ja uz likmes ir dzimtenes slava un gods. Tas patīkami. Bet pārāk klišejiski - pāris uzmundrinošu frāžu par "kopīgo lietu", un viss kārtībā, vēl tikai pietrūkst obligātā ASV, tfu, Latvijas karodziņa pa visu ģīmi/ekrānu kā Holivudas filmās. Sportistu raksturu sadursmei vai drāmai, kā rūdās kolektīva gars, filmā neatrodas vieta. Toties ir savā primitīvajā naivismā pat aizkustinoša spriedzi dzenoša epizode, kad Baumanis 34 minūtēs liek čaļiem pēc kautiņa izlemt, kas viņiem svarīgāks - pašu pubertātiskās ambīcijas vai Latvijas gods. Tik vienkārši - patriotu komanda top pusstundas laikā.
Personāžu filmā ir ļoti daudz, un tie pilda dažādas funkcijas. Priekšzīmīgais, mīlošais Baumaņu pāris (sievas lomā Inga Alsiņa) mīt neizprotamā "komunālā dzīvoklī" kopā ar Lāsmas Kugrēnas, Ulda Norenberga, Aīdas Zaras un Jāņa Kirmuškas kaimiņiem, kuri ļoti uzskatāmi ilustrē trīsdesmito gadu Latvijas dažādos sociālos slāņus. Laura Dzelzīša, Intara Busuļa, Ilzes Pukinskas, Kārļa Lāča, Janusa Johansona un vēl dažu TV seju tēlotie dažādie sveštautieši atbild par komisma elementu filmā - nu kā tu nesmiesies, redzot, cik mīlīgi par latviešiem čempionātā pārdzīvo abi šveicieši - muzikants Busulis ar Pukinskas omulīgo viesnīcnieci? Treneris Dekšenieks (allaž perfektais Vilis Daudziņš) granītā kaļ savu ideālā sporta trieciennieka monumentu.
Ar izteiksmīgiem portretiem un žiperīgu fizionomisko mikrodramaturģiju izceļas Miķelis Žideļūns, Gints Andžāns, Mārtiņš Počs, Artūrs Putniņš, Viktors Ellers, Mārcis Maņjakovs (gan dramatiski pārspēlējot). Tās ir sejas, kuras uzreiz piesien aci - kino tas nav maz. Ir pat savs klīstošais holandietis - Andra Buļa basketbolists, kurš Rīgas-Ženēvas vilcienā neiekāpj, toties vienā čempionāta spēlē uzpeld (laikam lidojis ar airBaltic). Protams, kad filmas beigās izrādās, ka visiem latvju groza bumbas censoņiem ir arī konkrēti vārdi un uzvārdi un XX gadsimta Otrajā pasaules karā abās frontēs, trimdā vai Sibīrijā sagandēta dzīve, līdz asarām nenonāks vien cilvēks no akmens.
Ja mēģināsit atbildēt, kur slēpās leģendārā trenera V. Baumaņa personības pievilcība un sporta skolotāja talants, kāpēc Baumani pēc uzvarām Ženēvā atlaida no trenera amata, šādas atbildes filmā nesaņemsit. Jānis Āmanis intervijā 100 g kultūras teica, ka filmā esot tāds sirsnīgs spars un jūtas, jo tā taču ir "par jaukiem, foršiem cilvēkiem". Tāds ir arī viņa tēlotais varonis - jauks, foršs cilvēks. Nekas īpašs, bet, kā izrādās, tieši šāds "nekas īpašais" ir īpašība, kādu acīmredzami tik ļoti pietrūkst, lai kļūtu par latviešu sapņu komandas līderi un daudzo kinoapmeklētāju mīluli. Ēķa un Graubas filmas galvenais moto izrādās - mēs taču katrs tā varam, ja drusciņ saņemamies un ja mums netraucē tie mūdži no politikas, vai ne?
gudrā
Harijs
Ottomārs