Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Hildas Vīkas izstādes recenzija. Latviešu ornamentālā reāliste

Izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā piedāvāta Hildas Vīkas darbu izlase no 20. gadu beigām līdz 50. gadiem. Viņas zīmējumos un akvareļos pavīd intriģējošas līdzības ar Eiropas vecmeistariem

Nosaucot kādu mākslinieku par savdabīgu parādību mākslas ainā, bieži tiek pateikts pārāk maz, jo kaut kas savdabīgs noteikti piemīt jebkurai radošai personībai. Taču "savdabīgi valdzinošā Hildas Vīkas daiļrade" (no izstādes anotācijas) tiešām ir gana neparasta, jo tai līdziniekus latviešu mākslā īsti nevar atrast, varbūt vien virtuozā zīmētāja Sigismunda Vidberga elegantie, pavedinošie sieviešu tēli. Hilda Vīka, kura starpkaru posmā vēl bija viena no ļoti nedaudzajām sievietēm māksliniecēm, dzimusi Rīgā, strādājusi ierēdnes darbu un līdzās zīmēšanai un gleznošanai nodarbojusies arī ar literāro jaunradi. Viņa bijusi precējusies ar literātu Viktoru Eglīti, kura ietekmē 30. gados pievērsusies dievturībai.

Mākslu Hilda Vīka mācījusies Rīgas Tautas augstskolā (1920–1922), kā arī gleznotāju Augusta Zauera (1922–1925) un Ugas Skulmes (1925–1927) privātajās studijās. 20. gadu nogalē Hilda Vīka sāka gana aktīvu mākslinieces karjeru. Viņas darbos saplūst šajā posmā aktuālā grezni ornamentālā, eksotiskā Art Deco tendence ar jaunās lietišķības plastiski apjomīgo atgriešanos pie reālisma. Manāms arī naivisma elements, ko vismaz daļēji izgaismo akadēmiskās izglītības iztrūkums. Modernisma kontekstā tas gan vairs nebija šķērslis jaunradei; kā zināms, gandrīz visi Rīgas mākslinieku grupas biedri bija mācījušies vien īsu laiku dažādās mākslas skolās un savu radošo kredo apguvuši saskarsmē ar pašiem mākslas darbiem un to attēliem – gan laikabiedru, gan vecmeistaru izpildījumā.

 

Itāļi un Zunda kanāls

LNMM 4. stāva trijās izstāžu zālēs piedāvāta Hildas Vīkas darbu izlase no 20. gadu beigām līdz pat 50. gadiem (izlaisti odiozākie mēģinājumi pielāgoties sociālistiskā reālisma kanonam). Gan ornamentāli smalkajos zīmējumos, ar kuriem Hilda Vīka pirmoreiz parādījās atklātībā, gan vēlākajos akvareļos pavīd intriģējošas līdzības ar Eiropas vecmeistariem. Piemēram, sēdošas sievietes tēls profilā no zīmējuma Vakarā (ap 1928) atgādina venēciešu gleznotāja Vitores Karpačo mīklaino darbu Divas venēcietes (ap 1495, muzejs Correr, Venēcija), kas patiesībā ir daļa no lielākas gleznas (sievietes ilgi tika interpretētas kā kurtizānes, kuras gaida klientus, taču pēc gleznas augšdaļas atrašanas XX gadsimta vidū pieņemts, ka tās drīzāk ir godīgas patricietes, kas gaida vīrus atgriežamies no augšdaļā attēlotās lagūnas).

Savukārt akvarelī Agrā viešņa (ap 1933) iekļauta kailfigūra, kuras poza ir teju spoguļattēls no cita renesanses klasiķa Sandro Botičelli ikoniskā darba Veneras dzimšana (1484–1486, Ufici galerija, Florence), tikai mazliet robustāka un pilnīgāka. Tas liek domāt, ka Hildai Vīkai bijusi gan iespēja, gan interese iepazīt vecmeistaru reprodukcijas (klātienē Itālijas muzejus viņa gan skatīja tikai 1938. gadā), to apstiprina vairāku Itālijas renesanses mākslinieku iesaistījums dzejolī Viesi (Hilda Vīka atmiņās, mākslā, rakstniecībā, Rīga: Preses nams, 1997, 118. lpp.).

Atsevišķu Hildas Vīkas darbu grupu veido eļļā gleznotās piepilsētas ainavas (Laivas Zunda kanālā, 1929; Skats uz Dzegužkalnu, 1929; Zunda kanāla apkaime, 1930; u. c.), kurās dominē pelēcīga, gandrīz monohroma toņu gamma un pasauss, "zīmējošs" stils – asas formu robežas, kas vienlaikus var atgādināt gan vecmeistaru izlīdzināto gleznojumu, gan naivistu pilnīgo intereses trūkumu par impresionistisko plenērismu. Zināma līdzība jaušama arī ar Hildas Vīkas skolotāja Ugas Skulmes "kubizētajām" pilsētainavām, kuru klucīšveida mājiņas savukārt sasaucas ar Pablo Pikaso agrīnā kubisma piemēriem.

 

Darbs, sadzīve, portreti

Savukārt kopš 30. gadiem Hilda Vīka radījusi ne tikai daudzfigūru kompozīcijas akvarelī, bet arī palielus eļļas gleznojumus, kas pārsvarā ir portreti un pašportreti. Akvareļi būtībā ir precīzi izkrāsoti zīmējumi; autori nav interesējis šīs tehnikas plūstamības potenciāls. Tie ir gan dažādi darba tēmas risinājumi (Zunda kanāla krastmala, 30. gadu sākums; Lopu barošana, 1935), kuros dažkārt ienāk mitoloģiskas būtnes (Māra laidarā, 30. gadu beigas), gan eiropeisko alegoriskās glezniecības tradīciju atskaņas (Vasara, 30. gadi), gan dažādas gluži bīdermeieriskas omulības piestrāvotas, naivistiski izcakinātas sadzīviskas ainiņas, par kurām īsti nav skaidrs, vai autore tās piedāvājusi ar ironisku noti vai visā nopietnībā (Puķu laistītājas, ap 1933; Ģimenes dārziņā, 30. gadu sākums; Svētdienas pastaiga, 30. gadi; u.c.). Ar 30. gadu beigām datēta virkne akvareļu, kas sāk manāmi atšķirties, – parādās sieviešu tēli ar vēja pluinītiem matiem, kas aizsedz seju, un krietni drūmāku, satraucošāku kopējo noskaņu (Kartupeļu rakšana; Aizlidojošie putni; Vējā).

Eļļas portretos Hildas Vīkas naivistiski vecmeistariskais stils ir īpaši izteikts. Divdesmito gadu beigu Pašportrets vēl ir tuvs modernisma lakonismam ar tā salīdzinošo plakanību un akcentu uz krāslaukumu kontrastiem un ornamentu, savukārt vēlāk tērpiem jau tiek rūpīgi modelētas krokas un pat atdarināta auduma faktūra, apjomīgi izgleznotas sejas un izstrādātas rokas, nereti atainotas manierīgos žestos (Viktora Eglīša portrets, 30. gadu sākums; Mātes portrets, ap 1933; Bārtiete. Pašportrets, 1935; u. c.). Saistošākie psiholoģiskā aspektā noteikti ir multiplicētie pašportreti vienas gleznas ietvaros (Trīs māsas, ap 1935; Dubultakts (Sievietes zaļumos), 30. gadu 2. puse), kas liek domāt par dažādu savas patības aspektu fiksēšanas mēģinājumiem.

Uga Skulme, kurš savās daudzajās mākslas kritikās Hildai Vīkai pievērsies ne reizi vien, līdzās dozētai atzinībai iesakot arī ornamentētos zīmējumus drīzāk izšūt spilvenos vai tepiķos, kopumā secina: "Te ar ornamentālo, konvencionālo traktējumu strīdas reālistiska pieeja dabai. Kamēr šis valodu mistrojums nebūs novērsts, nevarēs runāt par Vīkas eļļas gleznu meistarību, kādu māksliniecei, spriežot pēc zīmējumu viengabalainības un gleznu kolorīta, ir izredzes sasniegt" (Uga Skulme, Hildas Vīkas gleznu izstāde, Daugava, 1940, nr. 4, 389. lpp.). Ir zināms pamats uztvert šos divus traktējumus kā pretrunīgus un īsti nesavienojamus. Tomēr arī šie savienošanas eksperimenti var izrādīties ilgākā perspektīvā gana saistoši, tie ieraksta oriģinālu lappusi latviešu mākslas vēsturē. Šo kanonizācijas procesu apliecina arī pērn izdotā Valdas Knāviņas grāmata Hilda Vīka (Rīga: Neputns, 2018) sērijā Latvijas mākslas klasika.

 

Izstāde

Hilda Vīka (1897–1963). Gleznas, zīmējumi

LNMM līdz 25. augustam

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Burova kļūšanu par Rīgas mēru vērtēju

Kopā nobalsojuši: 2035

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Beidziet varkšķēt, lūdzu!(1)

Šādu netaktisku šņācienu no priekšā sēdošajiem pēc ilgas valdīšanās izpelnījās divas kultūras baudītājas Benjamina Apla solokoncertā 18. augustā Dzintaru koncertzālē.

Līdzsvara meklējumi

Jaunais mākslinieks Toms Harjo stāsta par personālizstādi Aicinājums, aktiermeistarības studijām un kino aizkulišu valdzinājumu

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja