Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Izrādes Planēta nr. 85 recenzija. Krišjānis satiek Brežņevu

Režisors Dmitrijs Petrenko jauniestudējumā Planēta nr. 85 Dailes teātrī spēlējas ar klišejām par padomju laiku, ievijot tajā arī ģimenes drāmas elementus

Ir jābūt drosmei un pārliecībai, lai lauztu tradīciju lielajā zālē bērniem iestudēt tikai tādas pārbaudītas vērtības kā Pīters Pens vai Toms Sojers un radītu oriģināldarbu, turklāt par tik sarežģītu tematu kā padomju laiks. Dramaturģei Justīnei Kļavai (1990) un režisoram Dmitrijam Petrenko (1981) šāda drosme piemīt. Cik no tā, ko var redzēt Dailes teātra izrādē Planēta nr. 85, ir saprotams bērniem, man palika mīkla, drīzāk radās pārliecība, ka daudz kas atkarīgs no tālākas sarunas ar vecākiem un vecvecākiem.

Lugas struktūra ir sarežģīta. Tā sākas ar galvenā varoņa – 32 gadus vecā Krišjāņa – monologu, viņam vēršoties skatītāju zālē. Gints Andžāns lieliski notur publikas uzmanību un pavēsta, ka notikumi risinājušies pirms 20 gadiem, kad viņam bija divpadsmit. Tādējādi notiek jau viena pārceļošana laikā, bet izrādes galvenā sižeta intriga norisinās sapnī, kas Krišjāni pārceļ vēl tālākā pagātnē – uz 1985. gadu. Sintijas Jēkabsones izveidotā bezmaz Bītlu dzeltenā zemūdene ir gana atraktīvs spēles laukums visiem laikmetiem, Baiba Litiņa attiecīgi stilizējusi kostīmus, Liene Grava – deju soļus.

 

Brežņeva šūpuļdziesma

Cilvēkam, kurš ir dzīvojis konkrētajā laikā (man 1985. gadā bija 14 gadu), nākas samierināties, ka padomju laikmeta visai komplicētā realitāte iestudējumā ir ļoti vienkāršota klišeju komplektos. Piemēram, rodas sajūta, ka galvenais, ko tajā laikā skaļi nedrīkstēja pieminēt, ir Coca-Cola un McDonald’s, lai gan tās ir blēņas, un citu amerikāņu dzērienu – pepsikolu – ražoja arī Padomju Savienībā. Savukārt briesmas, ko sev līdzi nesa skapī paslēpts Latvijas karogs, jau bija reālas un daudz nopietnākas, nekā jaušams no izrādes. Ir jūtams, ka lugas autore ir mēģinājusi atrast kodus, ar kuriem izskaidrot laiku, kuru pati nav piedzīvojusi. Krišjānis, nokļuvis dīvainajā realitātē, sūdzas, ka viņam nekas negaršo, jo tur nav picas un frī kartupeļu. Taču, tā kā pārceļošana laikā notiek nevis no 2018., bet 1998. gada, nav iezīmēta milzīgā atšķirība tehnoloģiju jomā, kuru mūsdienu divpadsmitgadnieki droši vien nespēj iztēloties.

Krišjānis brīnās, ka jāstāv rindā pēc iespējas iegādāties ārzemju televizoru, bet bija taču laiks, kad bez virtuālas rindas un kārtas numuru izlozes nevarēja nopirkt arī Krievijā ražotu televizoru, putekļu sūcēju un pat dīvānu (varbūt tas bija kādu gadu vēlāk). 1985. gads ir perestroikas sākuma laiks, taču vēl valda padomju režīms pilnā plaukumā. Un ej nu ieskaidro mūsdienu bērnam, kas tas ir par zvēru – stagnācija. Sapnis kā darbības norises laiktelpa ir veiksmīgs atradums tādā nozīmē, ka atraisa autoriem rokas. Tas ļauj arī spēlēties ar klišejām, neprasot dokumentālu pamatojumu visam, kas notiek. Krišjānis nonāk savdabīgā sabiedrībā starp krievu multfilmas varoni Pekausi (izrādes veidotāji gan lieto oriģinālvalodas vārdu Čeburaška), pašmāju Fantadroma kaķi Indriķi un pārspīlēti sapostu meiteni pionieri. Viņi nav individualizēti, respektīvi, tās ir maskas, tipāži, nevis dzīvi tēli ar raksturu un biogrāfiju. Tie ir Krišjāņa iedomu draudziņi.

Ļaundaris, ar ko cīnīties, ir bijušais PSKP ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs, kurš darbības norises brīdī ir jau miris. Lai būtu iespējams Brežņevam iesaistīties darbībā, autori rada samocītu stāstu par vecmāmiņu (turklāt represēto), kura 1998. gadā pie sienas joprojām tur Brežņeva portretu kā vienīgo piemiņu no sava vīra. Tas ir visnotaļ apšaubāms sižeta mezgls. Ivara Auziņa šarmanti atveidotais Brežņevs ir absurda figūra, kas klīst apkārt kā komunisma rēgs, kaut ko bubinot, un beigās sāk runāt latviski. Tomēr pagrūti saprast, kāds ir konkrētās sižeta līnijas sausais atlikums, ja neskaita jauko epizodi, kurā Brežņevs dzied Krišjānim šūpuļdziesmu no Centrālās televīzijas raidījuma Ar labu nakti, mazuļi, ko auditorijas jaunākā daļa nepazīst, toties vecākā gan.

 

Brauns un brīvība

Izrādē skan samērā daudz mūzikas, un tās pamatā ir Jura Vaivoda izraudzītas un aranžētas Mārtiņa Brauna dziesmas. Te ir gan prognozējami skaņdarbi, gan negaidīti jaunatklājumi, piemēram, beigās skan dziesma no izrādes Sirano de Beržeraks, kas nav pati populārākā, bet šajā kontekstā labi iederas. Ir pazīstami hiti, piemēram, Man ir zirgs, kas naktī dzied, ir dziesma Es gribu, gribu kaķeni no savulaik Jaunatnes teātrī rādītā Suņa un kaķes. Ir arī disidentiski ironiskā Putniņu vajag noķert ar Ojāra Vācieša vārdiem, kuras teksts tapis 60. gadu beigās un lieliski raksturo laikmetu, tikai baidos, ka diez vai publika to tā atšifrē, īpaši, ja atraktivitātes nolūkos par galveno koncertnumura objektu kļūst nevis dziedošā Sarmīte Rubule – Sieviete no pūļa, bet atraktīvi dejojošais kaķis Indriķis Niklāva Kurpnieka atveidojumā.

Mūzika ir būtiska Justīnes Kļavas lugas sastāvdaļa, jo ar to nodarbojas faktiski visi varoņi – Krišjānis dumpojas un nespēlē obligātos skaņdarbus, kopā ar draugiem viņi mēģina spēlēt grupā, vecmāmiņa ir barga mūzikas skolas direktore (Olga Dreģe gan nospēlē arī to, ka šie principi savulaik padomju skolā bija neizbēgami). Krišjāņa mamma ir izcila mūziķe, kura koncertē ārzemēs, tēvs – tubists neveiksminieks. Un tieši par Mārtiņa Poča atveidoto tēvu ir nopietnākais izrādes stāsts, kas gan, pieņemu, arī drusku pazūd jezgā ap iedomu draudziņiem un laikā pārceļojušo zēnu motopeles maskā.

Kad Krišjānis nonāk pagātnē, viņš ierauga savu tēti Andri un mammu Daci kā jauniešus, un tētis ir pavisam citāds ne tikai vizuāli, bet arī savas drosmes, godīguma un enerģijas ziņā. Tas ir cilvēks, kurš negrib samierināties ar nejēdzīgo tagadni, pat ja tāpēc būs apdraudēts, un šī viņa apņēmība satrauc Ērikas Eglijas Daci – direktores meitu ar potenciālu karjeru. Tas, kas paliek starp pagātni un tagadni, ir stāsts par upurēšanos, lai mīļotais cilvēks sasniegtu to, ko vēlas, pašam paliekot ēnā. Un atkal jautājums, kuru auditoriju šis stāsts sasniedz, – droši vien pamatā vecākus un vecvecākus. Turklāt arī te autore mazliet apzināti jauc žanrus un stilus, jo Artūra Dīča atveidotais stukačs par klusēšanu pieprasa publisku kurpes bučošanu, kas iziet ārpus reālisma rāmjiem.

Planēta nr. 85 ir nevienmērīga izrāde. Taču tā mēģina mest tiltu starp paaudzēm un vismaz kaut cik ieskicēt, kādas traumas sev līdzi nēsā vecāki no cita laikmeta, un katram šī nasta ir sava.

 

Planēta nr. 85

Dailes teātra Lielajā zālē

5., 11., 18., 27.X plkst. 18

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dzīvo ar komfortu Positivus festivālā

Komfortabla un mājīga atpūta. Arī šovasar Positivus festivālā būs iespēja nakšņot Daydreamers īpašajā Pop-Up viesnīcā, kas nodrošinās luksusa klases nakšņošanu. Daydreamers Pop-Up viesnīca tiks ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja