Izrādes Raiņa sapņi recenzija. Rainis nomodā

Es pati nebiju sagatavojusies šai izrādei, kaut vajadzēja,Jo tikai pēc izrādes sāku domāt, kas simolizē kuru posmu Raiņa dzīvē.Viņa dzīves fakti jau bija piemirsušies. Patika.Es gan uzreiz visu neaizmirsu, bet atradu vairākus dzejoļu krājumus, ko pārlasīt.

https://www.youtube.com/watch?v=oeloUXsUmU8

Cik bezpalīdzīgi dažas kritiķes (H.Verhoustinska un S.Radzobe Satori) "ķeras" A.Hermaņa bikšu starās attiecībā uz autoru apšaubīšanu, nespējot noformulēt savu viedokli par to, ko redzējušas. Recenzijas par detaļām bez veseluma un kopuma. No visa lasītā N.Akots LA redz visu izrādes lauku. Interesanta ziņa, ka jaunieši Raiņa iestudējumus NT varēšot apmeklēt par zemāku cenu (BNS LA). Tas skaidrojams ar Raiņa mīlēšanu visos mums zināmajos kontekstos, vai kā?

Izrādās, ka nebūt nav vajadzīgi 10 gadi ( kā Roaldam Dobrovenskim, pētot Raiņa dzīves un daiļrades smalkumus), ka var īsā laika posmā uzlikt tēmu na "katušķu" un viņķelēt vaļā. Labs ir arī iekāres objekts siena kaudzē un citas marginālijas. Normāli, līdz zināmai robežai ( katram tā sava un citur) pat interesanti.

Es piederu pie tiem, kam "atkal tie plikie dibeni apnikuši". Bet es gan neteiktu, ka uz mani iedarbojās "muzikāli fizioloģiskais spēks", jo izrādei vienkārši piekarinātais koris mājas vai melnās drēbēs ar ne īpaši uzrunājošu mūziku un neskaidru dikciju vai arī vientuļš ģitārists ar rūķa cepurīti skatuves maliņā ne fizioloģiski, ne muzikāli nebija pārliecinošs. Jo - visādi gastroļi jau arī pa dzīvi ir redzēti un... patiesībā es pat pabrīnījos, ka man tas joprojām likās spilgti - tas brīdis, kad pa pavērtajām durvīm gaismā izskanēja "Saule, Pērkons, Daugava" fragments. Uz skatuves tajā brīdī fizioloģiski diezgan reāli tika attēlots kārtējais Raiņa "sašķeltās būtības" sapnis. It kā ikkatrs no mums katru nakti nesapņotu vai nekad nebūtu gribējis būt pirmais puisis savā ciemā. Bet režisors jau laikam arī paudis, ka izrāde ir par katru no mums.