Ir ne tikai jāstiprina esošās, bet arī jārada jaunas tradīcijas, lai mēs spētu rast vienojošo arvien mainīgajā realitātē. Ar šādu devīzi varētu runāt par Latvijas Nacionālā teātra centieniem pēdējās sezonās dot iespēju pierādīt, aizstāvēt, kļūdīties un mācīties, vārdu sakot, praktizēt, jauniem un vēl tikai topošiem māksliniekiem.
Tikko Jaunās zāles sarežģīti apdzīvojamā telpa nodota režijas studentam Gustam Ābelem, kurš ar tikpat jaunu aktieru dalību iestudējis izrādi Klusums un troksnis pēc savu rakstu darbu motīviem. Plašāk pazīstams viņš tapa ar vēl nepilnu divdesmit gadu vecumā publicēto romānu Pasaulē mīļākais klusums (2023). Tajā kovida ēnā vienaudžiem nākas piebremzēt ikdienas karuseli, kas tikai veicina viņu iekšējās dzīves pārslodzi un dod vēl vairāk laika jūtu eksperimentiem un nebeidzamai rezultātu analīzei.
Trauksmainā atmosfēra
Grāmata ar pirmajiem teikumiem pievērš uzmanību vispirms jau galvenā varoņa Svena nekautrīgā skatpunkta dēļ. Tā, bez šaubām, ir arī ļoti egocentriska pozīcija. Un kādēļ lai tā tāda nebūtu, jo par savu pieredzi neviens cits nevar pastāstīt. Te ir daudz žēlošanās un nevarības un "tiesības būt nelaimīgam" tiek realizētas ar uzviju. Varoņi neko no tā nenoliedz, un paldies viņiem par to. Vienlaikus nav apstrīdama autora prasme precīziem, dažkārt paradoksāliem vārdiem izteikt savas izjūtas un pasaules vērojumus, izvairoties no abstraktiem un pseidofilosofiskiem formulējumiem.
Pa šo laiku autors ir paaudzies. Svena draudzenes mutē viņš ieliek vārdus, ka dzīve ir daudz lielāka par pusaudžu hēdoniskās komūnas nomocītu dzīvokli… Un arī saprotošie vecāki, saņēmuši vairāk uzmanības, tagad nav paši par sevi saprotami objekti, kuri riņķo kaut kur paralēli savas atvases orbītai. Izrādes pieredzējušākie aktieri Jana Ļisova un Kaspars Aniņš mēģina ar smaidu viņus raksturot, balansējot uz publikas smīdināšanas robežas, taču tas sasaucas ar kopējo traģikomisko intonāciju.
Sadarbībā ar scenogrāfi Līgu Zepu, kuras darbos nav svešs jauneklīgi dumpiniecisks gars, jauno cilvēku kolektīvais patvērums ir apgādāts ar visu vajadzīgo, lai tajā bezrūpīgi ļautos te melanholiskām, te holeriskām noskaņām. Starp obligātajiem rekvizītiem, kas atklāj arī varoņu rūpes, kaislības un baudas, ierindojas pudeles, pelnutrauks un matracis. Savukārt gaismu mākslinieces Lienītes Slišānes prožektori fokusē skatītāja uzmanību uz darbības vietām un veido krēslainu atmosfēru, kas sasaucas ar varoņu raksturu un gribas nenoteiktību. Arī Krišjāņa Brasliņa spilgti individualizētie kostīmi, kuros izmantoti gan gluži sadzīviski, gan avangardam piederīgi apģērba gabali, signalizē par katra varoņa gaidāmo ceļu pretim savam es.
Trauksmainās atmosfēras radīšanā, kas steidzina dzīvot un piedzīvot, neatsverams ir muzikālais noformējums. Turpat aiz sadzīviskas fototapetes un fiktīva loga uz ārpasauli, par kuru ar sevi pārņemtajiem jauniešiem ir maza interese, jaunā muzikālā apvienība Aģentūra spēlē nākamā aktiera Kurta Kārļa mūziku, kurā skan sintezators, bungas, basģitāra, saksofons un trompete (par grupu vairāk klausieties Latvijas Radio 3 Klasika raidījumā Džeza impresijas).
Izrādes vajadzībām ir tapusi luga, kuras pirmā cēliena pamatā ir jau minētais romāns dienasgrāmatas žanrā Pasaulē mīļākais klusums, savukārt otrā – nupat izdotais romāna turpinājums Pasaulē mīļākais troksnis, nu jau vēstot trešajā personā. Kaut arī klusums un troksnis kā pirmšķietami pretmeti ir bezgalīgi apcerams un ambiciozs temats, izrādē šie jēdzieni nav pārtapuši skatuves zīmēs. Taču jaunības pārdzīvojuma eksplozīvais koncentrāts, varoņiem pievelkoties, atgrūžoties un kūleņojot citam ar citu neizskaidrojamās kombinācijās, gan ir sajūtams.
Doriana Greja līdzinieks
Pirmais cēliens paiet, Svena draudzenēm un skatītājiem sekojot līdzi viņa mokošajām gaidām pēc Karla atbildes uz viņa izmisīgajiem uzmanības apliecinājumiem. Klusums viņu biedē, jo slēpj vēl neuzzināto. Sižetiski Karls gandrīz visu laiku atrodas ārzemēs simtiem kilometru prom no Svena, tas arī raisa viņa ilgošanos, tomēr režisors ar teātra līdzekļiem šo paša izvirzīto nesatikšanās problēmu nerisina, jo tāluma un tuvuma relativitātei nav izvēlējies mērķtiecīgu skatuvisku izteicēju, izņemot dažus brīžus, kad, nosacīti atdzīvinājuši savu tālruņu displeju, viņi sarunājas, vērdamies publikā. Turklāt radošajai komandai bija iespēja konkrētajā laiktelpā attālumam piešķirt arī mums visiem labi pazīstamas aprises, ņemot vērā, ka notikumi risinās kovidam sekojošās mājsēdes un distances apstākļos.
Lai aizvien uzturētu skatītāju modrību, ja nu tie pagurtu no vidusskolēnu bohēmas vērošanas, režisors izmanto praksē aprobētus līdzekļus, proti, skatuvisko darbību visai mehāniski pārtrauc pašu aktieru izpildīti muzikālie priekšnesumi un jauno horeogrāfu Santas Gribustes un Jeļizavetas Trunkovas iestudētie deju numuri. Par spīti tam, pirmā cēliena finālu topošais režisors savērpj nenoliedzami meistarīgi. Uz Karla dramatiski izpildītās balādes fona, mijoties basam un falsetam, pēc viņa strupā šķiršanās paziņojuma Svens izteiksmīgi lokās konvulsijās, līdz sakņūp norūpējušos vecāku mierinošajās skavās. Tajā pašā laikā nemanāmi uz skatuves uzslīdējušās draudzenes nostājas viņiem apkārt un tikko manāmi ritmiski elso, piešķirot paātrinātas sirdsdarbības ritmu visai mizanscēnai. Savu pieskārienu izrādei režisors pagaidām gan vēl gribējis atstāt redzamu – turpinājumā ir mākslīgie dūmi un Svena puskailā, krampju raustītā torsa ilgstoša demonstrācija vertikālā gaismas kūlī, lai ikvienu pārliecinātu par viņa psiholoģisko lūzumu.
Jēkaba Pikšēna atveidotā Svena īpatni perfektā āriene – kā akmenī cirstie vaibsti, paklausīgās sprogas un trenētais augums – un gandrīz nepārejoši ierosinātais emocionālais stāvoklis, gailošās acis ļauj viņā saskatīt tēlu, Doriana Greja līdzinieku, un caur to zināmā mērā distancēties no teksta. Nemazinot autora iecerēto atklātību, tas ļauj izvairīties no ekshibicionisma.
Turpretī neatbildētus jautājumus atstāj Kurts Kārlis Karla lomā. Tēlojums ir veidots konceptuāli, bet nepārejoši retardētā izteiksme garākos dialogos slāpē izrādes temporitmu un atspriego atmosfēru, tāpēc ir grūti noticēt jebkādas viņu savstarpējās saiknes esamībai. Šis ir pirmais tik apjomīgais aktiermākslas studentu darbs publikas priekšā, tāpēc būtu neapdomīgi izdarīt kādus tālejošus secinājumus par viņu radošajām spējām. Taču nevar nepamanīt, ka starp pārējām draudzenēm, kuras azartiski un atdevīgi spēlē Vika Adlere, Ilze Reknere, Megija Cvečkovska un Dita Apsīte, izceļas Anna Emanuela Vaice, kura ne tikai pārsteidzoši brīvi valda pār savu dzidro balsi, intonācijas viegli pielāgojot dialogu gaitai, bet arī, šķiet, jau tagad pilnā mērā spēj izbaudīt atrašanos uz skatuves, neiekrītot paštīksmē.
Izrādes otrais cēliens diemžēl zaudē fokusu. Tajā Karls paliek tikai kā periodisks, pat ne uzmācīgs Svena atmiņu uzplaiksnījums, kamēr viņš pats mēģina noticēt savām jūtām pret jauniegūto draudzeni, bet pārējie meklē savu vietu dzīvē. Tā kā viss faktiski jau ir pateikts, arī darbība vairs neattīstās, un skatītājs krietni ilgāk par nepieciešamo paliek iesprostots jaunās paaudzes attiecību rutīnā, par spīti režisora centieniem tajā iepūst jaunu dzīvību ar dažiem teatrāliem trikiem – vai tie būtu mākslīgie dūmi vai uzblīdušas sirds mulāža, kas negaidīti uzslīd uz skatuves. Asprātīgi ir risināta izrādes beigu aina, kurā saplūst izrādes un dzīves īstenība, piešķirot redzamajam autentiskumu. Jaunieši svinīgos tērpos un ziediem rokās svin vidusskolas izlaidumu, apraudot komūnas galu un sirdis pukstinot straujāk jaunu piedzīvojumu gaidās, līdz asarām acīs sumināt viņus pirmizrādē uz skatuves ierodas sanākušie radi un draugi.
Kā Gusta Ābeles otrajā grāmatā teikts, Svens tagad studē dramaturgos un raksta lugu par saviem draugiem, taču nespēj uzrakstīt beigas, nevar atrast loģisku finālu, tēli iet uz riņķi vien, un aiz gara laika vērptās intrigas vienkārši izčib. Savukārt izrādes pieteikumā viņš raksta: "Lai gan teātris un literatūra ir cieši saistīti, tie reizē viens no otra bēg. Tas, kas strādā literārā darbā, visbiežāk nestrādās uz skatuves – un otrādi." Acīmredzami režisors apzinās izvēlētās profesijas grūtības, bet priekšā vēl ir tik daudz laika, lai tās atrisinātu un meklētu jaunas.
KLUSUMS UN TROKSNIS
Nacionālā teātra Jaunajā zālē 18., 24.IX, 21.XI plkst. 18.30, 22.XI plkst. 13 un 18.30
Biļetes pārdotas