Laika ziņas
Šodien
Migla

Operas Klīstošais holandietis recenzija. Ieslēgti laika un telpas spogulī

Izcilas Vāgnera balsis ir sapulcētas un ieslēgtas konceptuālā režijas zīmējumā – Klīstošā holandieša lidojumā, kas šoreiz notiek debesīs, klaustrofobiskā un mazkustīgā sapņa realitātē. Miesu un asinis tai piešķir diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadītais Riharda Vāgnera mūzikas vēstījums

Pēc Riharda Vāgnera Klīstošā holandieša jauniestudējuma režisora Viestura Kairiša un viņa radošās komandas ieceres mītiskā Holandieša lidojums šoreiz notiek debesīs. Taču tiklab arī zemūdenes vai atomreaktora bezlogu bezizejas telpā, kādu uz Latvijas Nacionālās operas (LNO) skatuves uzbūvējis scenogrāfs Reinis Dzudzilo. Kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo ir parūpējusies, lai visi šīs noslēgtās telpas nolemtie iemītnieki būtu uzkrītoši, pat baisi vienādi un atspoguļotos cits citā. Tikpat baisi vienādas ir viņu kolektīvās kustības – cikliskas un mūžīgas gaidīšanas rituāls. Taču vissvarīgākais ir muzikālais piepildījums. Tas ir pamatu pamats. Tāpēc pretēji pēdējo desmitgažu stereotipizētajai tradīcijai fokusēt uzmanību gandrīz tikai uz režiju atgriezīsimies pie virsvērtības. Tas ir Riharda Vāgnera mūzikas simfoniskais, tēlainais krāšņums un izcilās Vāgnera balsis, kuras Klīstošā holandieša pirmizrādē 28. septembrī un 30. septembrī skanēja uz LNO skatuves.

 

Baltijas solistu trio

Tieši tāpēc, ka Vāgnera Klīstošais holandietis ir nevis parasta mīlas drāma, bet simbolisks vēstījums par augstāko ideju, tik īpaši svarīgs ir tā dalībnieku balsu un skatuves personību suģestējošais spēks. Jauniestudējums ir arī labs iemesls lepoties ar izcilu Baltijas valstu solistu trio: titulvaroni atveidoja Vāgnera operlomu interpretācijas meistars, pasaulē plaši pieprasītais latviešu basbaritons Egils Siliņš, kura varoņa plosoši spriegā, vientuļā saruna pašam ar sevi (Holandieša monologs) bija visas drāmas centrālā ass. Jaunavu Zentu tēloja lietuviešu jaunā zvaigzne Vida Miknevičūte, kuras karjera nu jau septiņus gadus attīstās Vācijā, savukārt Zentas tēva lomu dziedāja pasaulslavenais igauņu bass Ains Angers. Kā radīts mednieka Ērika impulsīvajam tēlam ir Vācijā dzīvojošā amerikāņa Korbija Velča spēcīgais, izteiksmīgais tenors. Visi vīri ir labi zināmi un arvien gaidīti Latvijā, savukārt Vida Minkevičūte par Latvijas publikas mīluli kļuva līdz ar satriecošo debiju mūsu Operā Elizabetes lomā Tanheizerā 2017. gada pavasarī.

Daiļa un trausla jauna būtne, ar neparasti spēcīgu un krāsām bagātu, emocionāli galēji piepildītu balsi, kas vāgneriskajā eksaltācijā ir uz īstā viļņa, Vida Miknevičūte jau no savas pirmās parādīšanās bija Klīstošā holandieša īstā, meklētā, līdz nāvei uzticīgā sieviete. Dziedot Zentas āriju, kurā viņa stāsta seno, baiso jūrnieku leģendu, dziļi sevī pārdzīvodama Klīstošā holandieša likteni, viņa suģestēja tik neatvairāmi, ka arī visas praktiskās zemes sievietes uz mirkli bija gatavas viņai sekot.

Savā misijas apziņā un drosmē viņa bija tikpat spilgta un mērķtiecīga kā Egila Siliņa plašajā, izteiksmīgi piepildītajā balss diapazonā un skatuves stājā pārliecinoši portretētais titulvaronis – nebeidzamo klejojumu bezcerības un nolemtības sagrauzts, tomēr pat izmisumā stiprais, vīrišķīga spīta pilnais Holandietis. Lai gan sieviete un viņas upuris Vāgnera tēlu sistēmā ir tikai līdzeklis vīrieša atpestīšanai un grēku izpirkšanai, šī opera lielā mērā ir tieši par Zentu un viņas skaidri apzināto, liktenīgo izvēli, kas kļūst par iemeslu atraidītā zemes dēla, mednieka Ērika, ciešanām.

Ains Angers lieliski iejutās pragmatiskā, vienkārši domājošā Zentas tēva kuģa kapteiņa Dālanda tēlā, ienesot tajā arī pa gaumīgam, nepārspīlēti komiskam štriham. Dabiski, kā zivs ūdenī jūtoties Stūrmaņa lomā, mūsu jaunais tenors Mihails Čuļpajevs atdzīvināja apkalpes miegaino gaisotni ar lirisko un vienlaikus dižmanīgo stūrmaņa dziesmiņu, kuru 1. cēliena finālā braši pārtver viss spēcīgais vīru koris – teju kā Dziesmu svētkos! Nelielo Zentas aukles Marijas lomu pamanāmu uz sieviešu kora fona darīja Ilonas Bageles dāsni sulīgais mecosoprāns un nesamākslotais tēlojums.

Simboli un kairišismi

Ļoti piemērots ir izrādes risinājums – nepārtraukt vāgneriskā vēstījuma plūdumu ar starpbrīžiem. Šādi panākts arī tas, ka šoreiz operteātris ir vieta, kur simtprocentīgi pievērsties mākslai, nevis parādīt sevi un apskatīt citus. No daudzkārt septiņiem galvenā varoņa jūras klejojumu gadiem līdz pasaules radīšanai septiņās dienās un paša Vāgnera esības atspulgam mūžīgā laika un atkārtojumu aplī sniedzas jauniestudējuma ieceres konteksti. Laiks un ceļš kā galvenie simboli, no cikliskas bezgalības līdz zemes sieviešu mirdzošajiem zelta rokaspulkstenīšiem. Gaidīšana kā galvenā darbība. Vērienīgais ideju mērogs sakoncentrēts rūpīgi izskaitļotā minimālisma estētikā. Bet lai nu filosofēšana paliek papīram – savveida "uvertīrai" vārdos.

Īstā uvertīra dinamiskajā Mārtiņa Ozoliņa vadītajā LNO orķestra sniegumā pasaka daudz vairāk. Lūk, tajā ir gan vētra, gan maģisks jūras viļņojums, ilgas un priekšnojautas. Kad skaties izrādi, redzama tikai daļa no iepriekš uzskaitītā. Piemēram, pasaules radīšanai ar to visu nudien nav nekāda sakara! Toties var ļoti skaidri, līdz pat konkrētiem paņēmieniem izjust Viestura Kairiša režijas rokrakstu.

Tiesa, režisora iemīļoto vīriešu lēno deju šeit vairs nav, taču ir citi pazīstami Viestura Kairiša režijas gegi, piemēram, staigāšana pa krēsliem, tāpat kā viņa veidotajā Pēra Ginta iestudējumā Latvijas Nacionālajā teātrī. Arī nedzīvais milzu putns (medījums) un sieviešu kolektīvās gaidības, šķiet, atceļojušas no režisora līdzšinējās daiļrades. Tāpat arī tas, ka vērienīgajā, simboliskajā ainavā atrodas vieta triviāliem ikdienišķiem sīkumiem, piemēram, zobu sukām, kas jūrniekiem noder ne tikai zobu tīrīšanai, bet arī kā cieņpilni skūpstāma svētā relikvija vai vismaz fetišs.

Ironija, kas izsit no komforta zonas, izgaismojot drāmu no negaidītas puses, joprojām ir uzticama Viestura Kairiša ceļabiedre, tipiska viņa rokraksta iezīme. Tā spilgti izpaudās jau viņa pirmajā operas iestudējumā Jevgeņijs Oņegins, kurā Pētera Čaikovska "liriskajās ainās" ar režijas līdzekļiem izdevās iedabūt atpakaļ Aleksandra Puškina dzejromāna ironiju. Līdzīgi arī Klīstošajā holandietī pavīd ironija, kas piemīt operas pirmavotam – Heinriha Heines Fon Šnābelevopska kunga memuāros atrodamajam stāstam par Holandieti.

Tomēr nekur citur Viestura Kairiša ironija nesasniedz tik spožu traģikomisku māksliniecisko virsotni, kāda pārsteidza viņa veidotajā Džakomo Pučīni verisma operdrāmas Vīlas iestudējumā ar vecajām līgavām Saktas puķu tirdziņā. Klīstošā holandieša vizuālā inscenējuma koncepciju var pieņemt un var arī nepieņemt, dusmojoties par atsvešināto emocionālo vēsumu (auksti pelēkzilā un bezpersoniski pelēkā krāsa, nekustīgums, tālumā vērsti skatieni, precīzi izskaitļotā virzība u. c.), taču nevar nenovērtēt režijas idejas konsekvento īstenojumu. Tas noved līdz vienkāršām un pārliecinošām beigām – Holandietis un Zenta izraujas no skatuves ripas apļa, lai aizietu nāves tumsā.

 

Balsis pret garlaicību

Rūpējoties par jauniestudējuma turpmāko skatuves dzīvi, izrādes veidotājiem ir jāapzinās: ja šo konsekventi mazkustīgo telpu un lēni plūstošo laiku nepiepilda izcilas balsis un spēcīgas skatuves personības, kuru meistarība un spēks iet pāri jebkādai operas vizuālajai interpretācijai, šī iestudējuma oratoriāli mazkustīgajā, zilpelēkajā minimālismā viegli var iezagties garlaicība.

Starp citu, no tā izriet arī konstruktīva ideja: atsevišķās "istabās" norobežoto skatuves ripu dažos gadījumos varētu veiksmīgi izmantot koncertuzvedumiem. Īpaši tad, ja atsevišķi jādzied vīru un sieviešu korim, un solistiem. Nekādu uznācienu, piecelšanās vai sēdēšanas. Katrs ir gatavs savā laikā un telpā, turklāt uz skatuves nav jānīkst gaidīšanas režīmā.

Klīstošais holandietis

LNO 24.XI plkst. 19

Top komentāri

muļķīga recenzija.
m
Muzikāli viduvēji, pat vāji daudzās vietās, nav balansa un nav kopā skatuve ar orķestri, orķestris nekopti dārdina, daudz intonāciju un ritma kļūdu. Par pārējo? - netā jau ierēc par airoflotes pilotu tērpiem un ēdnīcas estētiku. Kairišu kā parasti raksturo vienkāršs infantilisms un intelektuāla neizpratne par mākslas darbu, kuru tu taisies apķēzīt , kā arī libreta un mūzikas nepārzināšana. Rezultāts: kā parasti, izgāzta nodokļu maksātāju nauda un radīts kārtējais pelēkais mēsls.
Ilze Pētersone
I
Lielisks iestudējums tieši savā lakonismā, askētismā un ideju skaidrībā. 2 stundas 20 minūtes bez starpbrīža emocionāli pagāja nemanot (ja ne operas ļoti neērtie krēsli, būtu arī fiziski viegli...). Bravo!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Kura partija tiks pie premjera posteņa un iespējas sastādīt valdību?

Kopā nobalsojuši: 394

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja