Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Purvīša balvas izstādes recenzija. Par laimi, viņi ir estēti

Astoņas vērtīgas domas. Purvīša balvas 2019 kandidātu izstādē ir patīkami sastapties ar mākslu, kuras pamatā ir spēcīga intelektuāla ideja

Pirms dažām dienām Purvīša balva ir aplaimojusi jau sesto mākslinieku savas pastāvēšanas vēsturē, tāpēc nav aiz kalniem brīdis, kad no laureātu un nominantu vārdiem un darbiem varēs uzskicēt ticamu Latvijas laikmetīgās mākslas portretu – vaibsti iezīmējas arvien skaidrāk. Šogad arī balvas pasniegšana noritēja iepriekšējo laureātu darbu ielokā, kurus, patiesības labad gan jāsaka, pat pie labākās gribas nevarēja kārtīgi apskatīt mākslas centrā Zuzeum valdošās spriedzes, burzmas un ņirbošā svētku apgaismojuma dēļ. Toties ceremonijā interesanti iezīmējās saikne ar balvas simbolisko atskaites punktu. Tas notika runā, ko skatuves prožektoru gaismā teica par mūža ieguldījumu apbalvotā Džemma Skulme – 93 gadus vecā māksliniece atcerējās 1944. gada tikšanos ar Vilhelmu Purvīti.

 

Realitāte ir jāpaplašina

Divu gadu gaitā izsijātā "izstāžu izstāde" šogad veidojās no ekspozīcijām, kas bija rīkotas Laikmetīgās mākslas centrā Kim?, galerijā RIXC, peldošajā mākslas galerijā Noass, LNMM izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā, Mūkusalas mākslas salonā, kā arī Rīgas Starptautiskajā mākslas biennālē Kristapa Morberga rezidencē un Sporta ielā 2. Turklāt muzeja pazemes zālēs līdzās citiem darbiem ir eksponēta arī māksla, kurai nav vajadzīga ne telpa, ne laiks.

Domāju, ka izstādes iekārtotājam Martinam Vizbulim šī gada kandidātu darbu izvietošana sagādāja lielāku izaicinājumu nekā jebkad iepriekš, īpaši Ginta Gabrāna paplašinātās realitātes eksponēšana un grupas Orbīta vides izjūtā balstītās izstādes pārcelšana no Noasa, kas likās gandrīz neiespējama bez jēgas zaudējumiem. Tomēr tieši šīs telpas vairākums manis apjautāto skatītāju min kā visaizraujošākās. Mazāk veiksmīgi šķiet izkārtota Romāna Korovina lieliskā sērija Meistara Vu un meistara Lī satori, jo foto un glezniņu līnija tāda kā gaiteņa sienas garumā neļauj īsti uztvert stāsta iekšējo dramaturģiju un sajust mākslinieka paradoksālo domu telpu, vismaz ne tuvu tik pilnīgi, kā tas notika Arsenāla Radošajā darbnīcā, kur "fotodzejas" vērtenes burtiski ietina skatītāju.

Esmu to skatītāju vidū, kuriem šī gada astoņnieks šķiet veiksmīgākais visā balvas pastāvēšanas vēsturē, lai gan jāatzīst, ka tas pārstāv gaužām šauru spektru Latvijas mākslas ainavā. Tomēr ir patīkami sastapties ar vienkopus koncentrētu mākslu, kuras pamatā ir spēcīga intelektuāla ideja. Par laimi, visi balvas kandidāti ir arī estēti – ja ne perfekcionisti, tad vismaz ārkārtīgi rūpīgi un prasmīgi attiecībās ar savu darbu ārējo veidolu. Jācer, ka šāda intelektuālo estētu izcelšana un kronēšana rosinās arī pārējo mākslas vidi tiekties pēc šīm nenoliedzamajām mākslas darba kvalitātēm, kas taču nebūt nav pretrunā ar tradicionālu, acis un sirdis priecējošu mākslu.

 

Atmiņa un identitāte

Izstāde ir daudzveidīga mākslas veidu ziņā – kā medijs izmantota glezniecība, grafika, instalācija, foto un video, tomēr mākslinieku attieksme un tēmas vairākkārt sasaucas. Vispamanāmāko tematisko līniju iezīmē atmiņas un identitātes jautājumi, tāpēc laikam jau ir pareizi un likumsakarīgi, ka tieši Ievas Epneres izstāde Dzīvo atmiņu jūra iekarojusi gan Purvīša balvas starptautiskās žūrijas, gan skatītāju balsojuma uzticību un sīvajā konkurencē uzvarējusi. Daudzslāņaini izklāstītā vēstījuma pamatā ir mākslinieces vēlme saprast personiskās un kolektīvās postpadomju atmiņas veidošanos, viņa fokusē skatienu uz šodienas dzīvi padomju okupācijas laikā par militāru robežzonu pārvērstajā piejūras teritorijā. Atbruņojoša ir Ievas Epneres spēja ieklausīties līdzcilvēkos un no viņu stāstiem veidot ne vien dokumentālu vai fiktīvu video virkni, bet iet tālāk un metaforiski ieaust tos jūras ainavā.

Līdzīgs princips ir paslēpts aiz Pauļa Liepas lakoniskajām, shematiskajām, tomēr vizuāli iespaidīgajām grafikām – viņa Daiļo mākslu kabinets ir pielādēts ar tūkstošiem cilvēces atmiņu un informācijas plūsmas (lielā skaitā arī datu par ieročiem) fragmentu nospiedumiem. Bērnības atmiņu tēli bez kādas redzamas nostalģijas ir impulss arī Ērika Apaļā gleznu kosmosā levitējošajām zīmju sistēmām, kas projicē autora pārdomas par valodas darbības principiem. Savukārt Kristapa Epnera videoinstalācija balstās paša ģimenes arhīva atradumos – 70.–80. gadu kinohronikās un vēstulēs no mākslinieka tēva saziņas ar draugu dzejnieku Miervaldi Kalniņu, kurš pārcēlies uz dzīvi Sibīrijas plašumos, Sajānu kalnos. Darbs rekonstruē dzejnieka piedzīvojumiem pilnās dzīves fragmentus no drauga dēla skatpunkta un arī divu ekrānu ielenktajam skatītājam liek meklēt savu pozīciju.

Ar allaž raksturīgo asprātību, interaktivitāti, nostalģisko poētismu pašizziņas tēmas lokam ir piepulcināma arī tekstgrupas Orbīta izstāde, kurā četri dzejnieki – Artūrs Punte, Sergejs Timofejevs, Vladimirs Svetlovs un Aleksandrs Zapoļs – parāda katrs savu atbildi uz puspajokam uzdoto, tomēr pēc būtības ļoti dziļo un interesanto jautājumu: "No kā rodas dzeja?". Visas atbildes – telpas instalācijas – darbojas multimodāli, turklāt skatītājam liek piedalīties, ienākt mākslas darbā kā dzejnieka galvā.

 

Visu var pazaudēt

Citu tematisko līniju iezīmē jauno mediju mākslas celmlaužu tandēms Rasa un Raitis Šmiti. Viņu instalācija Mikropasauļu svārstības ar mākslas un zinātnes instrumentiem pēta tādu Latvijas dabai svarīgu ekosistēmu kā purvs. Viņu darba augļi ir vizuāli un vieliski. Izstāžu zālē no purva atvestās baktērijas pašas rada enerģiju grafiski izskatīgajai datu vizualizācijai. Mākslinieki ar pārliecību apgalvo, ka bioloģijai ir potenciāls īstam sprādzienam ne vien zinātnē, bet arī mākslā.

Vēl kardinālāks un grūtāk saprotams zinātnes un mākslas saslēdzējs ir Gints Gabrāns, kurš ir atklājis, kā pārvarēt telpiskos šķēršļus savas fantāzijas nemitīgi ģenerēto vīziju ceļā, un nu tās brīvi var uzmirdzēt virtuālajā realitātē, raisot skatītājā gan estētisku saviļņojumu, gan filosofiskas pārdomas, piemēram, par to, kā ar vienu klikšķi visu var pazaudēt. Mākslinieks kā dievs rada un pats arī iznīcina. Ginta Gabrāna projekts SAN kopējā darbu klāstā iepriecina kā spēja drosmīgi domāt un sapņot, ne tikai izjusti, skaisti, gudri reflektēt un analizēt. Mākslai kā radošai nodarbei taču vajadzīgi eksperimenti un pārgalvīgs domu lidojums.

Purvīša balvas kandidātu darbu izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē būs skatāma līdz 9. jūnijam. Apzinīgam skatītājam ir jārēķinās vismaz ar trim stundām vai vairākiem izstādes apmeklējumiem.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja