Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +2 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 14. decembris
Gaisma, Auseklis

Zināt nevar, bet var ticēt. Izrādes Baltais helikopters recenzija

Režisora un lugas autora Alvja Hermaņa izrādē Baltais helikopters valda lieliskums – teicama saskaņa starp ieceri un tās īstenojuma stilu.

Dāsni godalgotā Nacionālā teātra izrāde Pūt, vējiņi! ir lieliska dāvana Latvijai simtgadē, savukārt Jaunā Rīgas teātra iestudējums Baltais helikopters ir spēcīgs izaicinājums Latvijai, tai pārkāpjot jaunā gadsimta slieksni. Faktiski tas skan kā izaicinošs jautājums visai Eiropai: kurp ejam? Kaut gan par šo tēmu jau ir daudz inscenējumu, tomēr neviens no tiem, ko esmu redzējusi, šai tēmai nav bijis veltīts pēc būtības, jo te ir jautāts par esību: kur ir mūsu patiesās mājas?

Šī jautājuma smagmi Alvis Hermanis acīmredzami sajūt pats sevī, jo atbildes meklējumos organiski distancējas no spēlēšanās, radīdams izrādi pārliecinošā vienkāršībā. Tu redzi gandrīz vai dokumentāli precīzi atainotu Romas pāvestu, kardinālu un mūķeni, kā arī tikpat ticami veidotu scenogrāfiju, ka šķiet – tu atrodies tieši tur, pie viņiem. Kāpēc to visu uzsveru? Tāpēc, ka šī ticamība piešķir izrādei dzīves telpu, kurā konkrēti uztveramais paplašinās līdz visuma mērogam. Tevī pašā atdzīvojas un nedod miera jautājums: kāpēc tā? Domāju, ka tieši tāpēc nebūs vienaldzīgo pret izrādi, jo varbūt ne uzreiz, bet pakāpeniski, darbībai attīstoties, katrā atsauksies šis nerimtīgi uzbāzīgais jautājums: kāpēc?

 

Aizsapņojāmies

Kā pats Alvis Hermanis stāstījis intervijās, viņu sākumā ieinteresējis Romas pāvesta Benedikta XVI lēmums atkāpties no sava posteņa veselības problēmu dēļ. Kaut arī daudziem bija skaidrs, ka šis lēmums ir saistīts ar citiem, daudz principiālākiem jautājumiem. Uz šiem pieņēmumiem vedināja fakts, kāpēc kardināls Jozefs Racingers, nākamais pāvests, izvēlējies Benedikta vārdu kā sava veida mantojumu no slavenā mūka Sv. Benedikta, par kuru viņš pats teicis: "Benedikts dzīvoja Romas impērijas sagruvuma laikā, un viņa acīs baznīcas uzdevums bija cauri gadsimtiem nosargāt visu to labāko cilvēces kultūrā. Pasaule bruka, un Benedikts palīdzēja gādāt par to, lai civilizācija izdzīvotu."

Šo soli daudzas garīgi un intelektuāli bagātas personības uztvēra kā likumsakarīgu pāvesta nodomu mest izaicinājumu pasaulei, brīdinot, ka tā iet pretim bojāejai, civilizācijas iznīcībai, kad nevis garīgums un kultūra, bet savtīguma alkatība visu pakļauj sev. Starp citu, jau Jānis Pāvils II, apsveikdams mūsu valsti ar atgūto brīvību, lekcijā LU brīdināja Latviju no pakļaušanās naudas kārei. Rezultātā, kā viņš teica, aizsapņosieties par citām valstīm, kur naudas daudz un visa ir atliku likām. Re, nu. Aizsapņojāmies.

Tomēr cik apbrīnojami gudri Dievs ir radījis pasauli, kas, dzīdamās pēc naudas, pati izsīkst, noplicinās. Fantastisks divu spēku cīniņš, kurā Viņš noteicis, ka tas, kurš domā, sak, esmu uzvarējis, būtībā pats sevi iznīdē. Arī šī tēma mani uzrunāja izrādē. Uzveduma satvara vēriens ir gandrīz neaptverams. Teju katrs teikums provocē asociācijas, spraigas pārdomas un sev pašam sāpīgas atklāsmes.

Jā, Alvis Hermanis ir radījis lielisku izrādes tekstuālo plānu. Man grūti to nosaukt par lugu, jo teksta struktūra neatbilst klasiskiem dramaturģijas principiem. Starp darbības personām nav konflikta (lugu neesmu lasījusi). Tā ir tikai pēdējā diena pāvestam, kurš, tā sakot, dodas pensijā. Taču teksts ir veidots tā, ka atdzīvojas mūsdienu pasaules – vismaz Latvijas, Eiropas un katra no mums – attīstības dramaturģija. Tāpēc, ka tie ir dižu domātāju un vispirms jau paša Racingera dokumentālie teksti, kurus nevar nesadzirdēt, bet katoli, spriežot pēc sevis, tie uzrunā it sevišķi.

Principiāli, ka visus tekstus aktieri norunā realitātei atbilstīgā valodā, proti, pamatā angļu un daļēji itāļu, poļu, vācu un latīņu valodā. Paralēli tiek nodrošināts sinhronais tulkojums latviešu un krievu valodā, ko lasa Sergejs Timofejevs, Gundars Āboliņš un Vilis Daudziņš. Pirmizrādē klausījos Gundara Āboliņa tulkojumu, un nevaru nepateikties aktierim par viņa apbrīnojamo dzīvošanu līdzi tam, kas notiek uz skatuves; no draugu atsauksmēm zinu, ka Vilis Daudziņš strādā tikpat spoži.

 

Detaļu ticamība

Šajā izrādē valda lieliskums – teicama saskaņa starp ieceri un tās īstenojuma stilu. Ieejot zālē, nodomāju, ka laikam esmu par agru, jo kaut kā… un manu nepabeigto domu pēkšņi pārtver fotomākslinieks Jānis Deinats: skat, cik patumši, gluži kā būtu baznīcā iegājuši. Jā, tiešām. Iestudējumam ir apbrīnojams priekškars – 1508. gadā gleznota aina no Sv. Benedikta klosterdzīves. Apsēdies un, pat ja tā, iespējams, ir jau redzēta, no jauna uzmanīgi ieskaties: kas ir šī klostera pasaule, šī skaistā pazemība? Kas ir tie, kas alkst pēc šīs lūgšanu un paklausības pilnās pasaules? Vienu pazīstu. Viņa strādāja Dienas Biznesā, dzīvoja raibi, bija mīļākie, bija narkotikas, līdz vienreiz bailēs par savu veselību lūdza Dievam palīdzību un tika sadzirdēta, pēc gada jau bija pieņemta klosterī un tagad, spriežot pēc vēstulēm, ir laimīga. Citāts no viņas vēstules: "Tu jautā, kāda ir jaunā dzīve? Nē, šī nav jauna dzīve, šī ir jauna dzīve tādā ziņā, ka es līdz šim nemaz neesmu dzīvojusi. Esmu tikai eksistējusi." Lūk, tā.

Kad priekškars lēnām aizslīd malā, acīm paveras Vatikāna istaba – tā, kurā savu pēdējo dienu aizvada pāvests Benedikts XVI. Kā zināms no scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Kristīnes Jurjānes intervijas, īstajās bijušā pāvesta istabās viņa nav bijusi, tomēr teātrim atdāvinātas daudzas mantas no Vatikāna, klosteriem un baznīcām, tāpēc jo īpaša ir šī realitātes sajūta. Protams, vienā telpā nācies apvienot vairāku istabu fragmentus, piemēram, blakus pāvesta gultai ir izlietne, bet tas netraucē iespaida būtībai. Detaļu ticamība. Gan svētbildes un krusts, gan atzveltnes krēsls, citi krēsli un gulta – viss kopumā rada priekšstatu, ka tu no tiesas redzi Vatikāna istabu, pieticīgi vienkāršu un reizē dārgu. Proti, senlietu tīkotājiem te būtu labs ķēriens, jo daudz ko sedz pagājušo laiku patina, un bagātniekiem tīk padižoties ar tādām senlietām. Tikpat īstenas ir pāvesta slavenās drānas, kurās viņu ietērpj mūķene Tabiana. Šo tērpu daudzslāņainums un nozīmes konteksts arī iespaido, jo tā ir gadsimtu dzīlēs sakņota īpaša pasaule. 

Šajā pasaulē darbojas mūsu laika aktieri. Strādā lieliski, proti, kā jau teicu, teicamā saskaņā starp ieceri un tās īstenojuma stilu. Piemēram, Gunas Zariņas māsa Tabiana. Viņa ir reāla persona, kas kalpojusi Jānim Pāvilam II. Kā aktrise pati atzinusi, gatavojoties lomai, viņa vairākkārt apmeklējusi klostermāsas. Iznākumā Gunas Zariņas radītais tēls pauž īsto mūķeņu dziļāko būtību, tajā nav saiknes ar šīs pasaules telpu. Tabiana visu laiku ir itin kā tur – augšā. Vienlaikus viņa ir arī uzticama pāvesta kalpone. Zina visus viņa paradumus, manieres, jūt viņa vēlmes, gandrīz nolasa viņa domas. Tomēr reizēm var likties, ka aktrise mazliet pārspīlē, piemēram, kā viņas varone mīdās sīkiem solīšiem, kā pie sevis kaut ko klusi murmina, un tad iezogas bažas, vai tik tur neslēpjas tāds kā izsmiekls. Nebrīnīšos, ja kāds tā arī rakstīs. Esmu dzirdējusi, kā dažs ķiķina arī par īstajām mūķenēm. Ja tas viss – gara, un jo īpaši miesas, pazemība – ir gaužām svešs, to patiesi ir grūti pieņemt.

 

Domu okeāns

Šajā ziņā Kaspara Znotiņa pāvesta sekretārs Georgs Gensveins nedod ne mazāko iemeslu izsmieklam. Kā gan citādi, viņš spēlē, ja drīkstu tā teikt, populāro Vatikāna skaistuli. Kaspars Znotiņš sava varoņa ārējo pievilcību, protams, neapspēlē. Taču sava veida pašapzinīgums viņa sekretārā ir jaušams. Zināms, ka presē Georgu mēdz dēvēt par "formas un stājas iemiesojumu", kā arī "par vienu no konservatīvākajiem baznīcas kalpiem mūsdienās". Aktiera atainojumā tāds viņš arī ir.

Tāpēc jo sevišķi interesanti ir ieklausīties viņa dialogā ar pāvestu. Dialogs, kas uzjunda kā domu okeāns. Biju pārsteigta, cik organiski tajā iejuties Mihails Barišņikovs. Kaut gan nav par ko brīnīties. Kad vēl mācījos Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kino institūtā, mums tika teikts, ka tas ir ģeniāls cilvēks. Pirmoreiz pati tā nodomāju jau bērnībā. Tolaik vasarā blakus mūsu mājai Miša dzīvoja pie sava drauga Andra Vītiņa. Abi mācījās horeogrāfijas skolā.

Atceros, Andris reiz mums paziņoja, ka Miša esot apguvis vienreizīgas piruetes. "Parādi!" gandrīz vai pavēlošā tonī uzstāju. Viņš pastāvēja, padomāja, pamēģināja un nokrita. Es iezviedzos. Bet Miša piecēlās un klusēdams sāka visu no jauna, radīdams fantastisku pirueti, turklāt vēl vairākas reizes no vietas. Es tobrīd aizdomājos: nu kurš gan uzdrošinātos meitenes smieklu pavadībā kaut ko no jauna sākt un turpināt? Viņš to darīja – un ne jau manis, bet sevis dēļ, lai apliecinātu varēšanu sev pašam.

Lūk, tieši ar šādu apbrīnojamu pārliecinātību Mihails Barišņikovs, ne kripatiņu nebūdams katolis, nospēlē Romas pāvestu. Vispirms jau pārsteidz ārējā līdzība, par kuru vislielāko atzinību ir pelnījusi grima un parūku māksliniece Sarmīte Balode. Taču galvenais – šī augumā nelielā cilvēka iekšējais vēriens. Nezinu, varbūt tā ir arī Alvja Hermaņa ģenialitāte, jo kā lai citādi izskaidro to dziļo patiesību, ar kādu tapis šis reliģiozais tēls, lai gan ne vienam, ne otram nav dziļāka sakara ar baznīcas pasauli. Varbūt pats Kungs Dievs smaidot vērojis šo Alvja Hermaņa darbu, jo režisors Viņam tajā ir teicis savu jāvārdu.

Savukārt Mihailam Barišņikovam Alvis Hermanis ir ļāvis parunāt ar debesīm ne tikai pāvesta, bet arī it kā paša Mihaila Barišņikova lomā. Pie istabas griestiem centrā ir paliels aplis, uz kuru, stāvēdams ar muguru pret mums, izrādes gaitā pāvests vairākkārt vērš skatienu. Nevis lūdzas, bet itin kā iztaujā, šaubās un mokās. Šajās kustībās pēkšņi kļūst atpazīstama baleta meistara filigrānā prasme, un šķiet, ka arī viņš sūta savu jautājumu augšup: Dievs, kur Tu esi, ja esi?

Dievs klusē. Toties pasaulei ir atbilde. Pie pretējās sienas atveras liels logs, un istabā ielido baltais helikopters. Pasaule atgādina par sevi: tehniskais progress – lūk, kas ir dievs. Un cik daudz cilvēku to pieņem par baltu patiesību. Re, realitāte, kur viss ir skaidrs, bet ko gan var zināt par neredzamo. Zināt nevar, bet var ticēt. Tad katram, kas to vēlas, Dievs atver "savu saziņas tuneli". Arī par to mums vēsta JRT izrāde, tādējādi, iespējams, sniedzot atbildi uz jautājumu par Latvijas un Eiropas turpmāko ceļu.

 

Baltais helikopters

JRT 28., 29., 30.XI, 2., 3.XII

Top komentāri

Lai veicas!
L
Izbrīna Svarinskas literārās valodas vājums, savā(!) recenzijā lietojot "mums, mūs" -neviens nav viņai devis tiesības savu redzējumu uzspiest citiem. Šo skolā jau iemāca. Turklāt par recenziju šo nekādi nenosaukt, drīzāk subjektīva eseja (neprofesionāla recenzija) ar ezotēriskas iedabas jūsmu un detalizētu izrādes atstāstu, kādēļ potenciālajiem skatītājiem nu ir laupīta jaunās izrādes intriga.
Paulas Jēger-Freiman rēgs
P
Maija Svarinska: "... Šajā izrādē VALDA LIELISKUMS – teicama saskaņa starp ieceri un tās īstenojuma stilu... " - Vai skaidrā un saprotamā latviešu valodā nebūtu jāsaka: "IZRĀDE IR LIELISKA"??? Vai arī tas "valda lieliskums" ir Freidiska parapraksīte, kas liecina, ka pati autore ne visai tic saviem saharīnsaldajiem glaimiem un lišķiem??? [Skat. Krodera mājaslapā Radzobju Silvijas tikpat salkanus glaimus un lišķus; laikam abas sacenšas par Normunda Naumaņa vārdā nosaukto balvu gada "labākajai" kritikai, uztverot "labāko" burtiski, vai kā?]
P
P
Helikopters virmo jau labu laiku.Mans paziņa secināja;ja helikopters no rīta nosēžas uz aizskaru stangas-jāpārtrauc dzert.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja