FOTO: Nacionālajā teātrī pirmizrāde Serebreņņikova Raiņa sapņiem

Nu, moins, kāds demagogs esat, bet ne visai veikls. Pacelsit te "nacionālo jautājumu", lūk, tas ir patiesi zemiski. No ne pārāk senas pagātnes mums ir pieredze, daža ik mīļu brīdi draudēja mandātu nolikt, ja viņas tautību pieminēja. Bet kurš un kā te pārmet režisoram tautību, vai tad tā ir izvēles lieta, kad nāk pasaulē. Ja nu nevar iztikt bez tautības, vai tad droši zināms, ka krievu. Visbeidzot, lai katrs vērtē izrādi kā saprot vai metodiski vēlas, vai saviļņots, asarām acīs, jūt, bet apgalvojums, ka Serebreņņikovs, lūk, atraisījis ģēniju Raini ģeniāli, ir tikpat stulbs un nožēlojams kā padarītā darba pilnīgs noliegums. Paveicies, ka vēl redzēju un dzirdēju Tautas tērpā greznojušos DT aktrisi Almu Ābeli. Māksliniece tā posās cauri visiem okupācijas gadiem, Raini, Ziedoni runāja. Runāja izcili, neskandējot, bet meistarīgi izceļot domu no rindas uz rindu, apliecinot profesionāli nevainojamas dikcijas priekšrocības, par ko lielai daļai šodienas skunstnieku nav pat nojēgas, jo no viņiem to neprasa vai paģēr veltīgi- mežā gan sauc, bet neatskan. Šodien taču Alma Ābele darbotos citādi, vai tad nu nepielāgotos laikmeta prasībām. Aktrise bija arī skatuves runas pedagoģe un noteikti nepieļautu- profesionāli pilnvērtīgs aktieris no skatuves tā dveš ( patiesuma vārdā), ka līdzīgi kā alkoholiķis no brāgas kļūst atkarīgs no pastiprinātājiem un radiomikrofoniem. Balss saites, kas cilvēkam dotas tāpat kā stīgas mūzikas instrumentam, ir apgādātas ar savu dabisko vibrāciju un tembru, kas pārraida aktiera dvēseles stāvokļus, ļaujot uztvert runātāja apziņā radušās iztēles gleznas, protams, ja tādas tur ir. Mehānikai savas priekšrocības- noder hallēs, šķūņos, brīvdabas estrādēs. Bet teātra zālē ( izņemot, ja izrāda mūziklus, kur lieto mūzikas ierakstus vai darbību pavada mūziķu grupa ar instrumentiem, kas arīdzan skan ar mākslīgo pastiprinājumu) apliecina aktieru profesionālo nevarību. Anglosaxis zin, kas nodara vislielāko ļaunumu Latvijai, tad jau drīzākā laikā būsim glābti, neveiksmēm saknes atklātas. Gan jau būs atkal jāapber un jāaplaista arī. Patiesais patriotelis ironizē par tautas tērpu, vai daudz dzirdējis patētiski skandējošus aktierus? Ir? Tad gan nebūs vaira nekāds jaunais ( gribēju rakstīt dzīvotājs). Mana zelta jaunība arī pār grāvīti pārlēkusi, bet, domādams es domas dziļas, tā kā atminu, kā mazuliet šaubos, vai tā nebija Ausma Kantāne, kas pēdējoreiz dzeju no skatuves runāja, Raimondam Paulam mūzicējot pie DT mazās zāles fliģeļa Vizmas Belševicas dzejas kompozīcijā "Visi koki Dieva doti". Tad vēl Elza Radziņa runāja agrāk sagatavotas programas- dažādi, patētiskāk vai greznāk, arī vienkāršāk, piezemētāk. Bet, ak nelaime, arī dažreiz tautas tērpā ( stilizētā) ģērbusies. Bet- cik gadu no tā visa aizritējuši? Vai kāds to tagad gaidīja vai cerēja? Kamdēļ tik vīzdegunīgi , ja jel ko gribējāt un spējāt pasacīt par kultūru? Tad nu anglosaxi, lūdzams, neknābā tik sprauni, vēl jau visi nav miruši, kas spētu "sadot" pretim. Noslaukiet as'ras un, tiesādams, arī pats nekļūsti ne sīks, ne zemisks. Un piedod, ka, jūsu pamudināts, uzlēcu "uz ecēšām".

Raini nav iespējams pazemot- ne man, ne jums, ne viņiem, ne viņām. Manprāt, tieši konkrētā izrāde sniedz dažas rindas ( turklāt neskaidrā dikcijā) un bildes, kuras pašas par sevi ir tēlainas, no sapņiem, murgiem, fantāzijas, kompilējuma izrietošas, bet apgalvojums, ka no tām mūsu bērni iepazīs RAINI, man šķiet pārgalvīgs, pat uzstājīgs. ( Piederu pie tiem, kas skatīdamies Ziedoni un visumu, saprot Hermaņa transkripcija caur JRT aktieriem un tur par interesantu, bet ne kā Ziedoņa personības dziļu un vispusīgu atklāsmi.) Piekrītu- laiks visa mērs, tad skatīsim tālāko ģenialitātes likteni. Paskaidroju, ka patiesi ģeniālajā kļauju iekšā pirmkārt pašus Aspaziju un Raini. Paliekot ( viennozīmīgi- kā man tīk šis glupais sanesnis) katrs pie atšķirīgiem viedokļiem, citēsim Raini himnisko un mazāk glaimojošo, plakātisko un cildeno, visādu, jo patiesi Ģēnijs ir bijis ir un, cerams, būs- tuvs laikam ( kā Uguns un nakts Laika vecim) un bez mūsu piepūles, kas nebūs ātra un viegla, aktuāls netaps: Mēs visu panākuši, Kas daudzmaz svarīgāks: Mēs vietās ietikuši, No kurām nauda nāks! Mums miera tagad vajga, Jo veikals jātaisa: "Lai apklust drauds un klaiga, Nu pietiek cīniņa!" Vēl, protams, viss nav rokās, Vēl daudz ko padomāt: "Šur tur vēl jāpalokās Un jāpielien ir klāt. Par mīļo tautu arī No mums reiz gādāts taps, "Lai rimst tik nemiergari Un viss kļūst kluss kā kaps!" """""""""""""""""""""""""""""""""""""" Kad savas acis pavēršu uz jums, Man pēkšņi atpakaļ krīt smeļams trauks Un skaidrais dzelmes ūdens netīrs top. (-) Es izkalstu kā ganība bez rasas, Priekš laika ienākos kā sausi kvieši, Un graudi sīki top un velti birst. Un, kad jūs brāļi neesat man mīļi, Kam lai es visu savu mīlu dodu? ( No Jāzepa, kuru piedāvāja arī Kirilam Serebreņņikovam, bet tāpat kā citiem režisoriem ( lai iegaumējam Ievas Zoles bezcerīgas 5 gadu pūles un projektus, kas saistīti ar augstāko kultūras dzīves administrāciju) tomēr arī šoreiz neizdevās "iemānīt", jo tad viesdekoratoru "spiestu" konkrētība, kas jāceļ no lugas dziļumiem, ne no fantāzijām un pēkšņiem zemapziņas impulsiem, kas tāpēc nav peļami, ja uzsvaru atstāj uz ZINĀŠANĀM, autora apguvi sapratni saturā, tad liekot klāt formu. Mani nepārliecina tādi uzsaukumi kā "No kā jūs baidāties?" vai riskantuma paš-uzspīlējumi, vai prognozes par latviešu skatītāja iespējamo saplosīšanas rituālu, ko, cerams, koķetējot, pamet Kirils Serebreņņikovs.