Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli

gadsimta (1999). Pa vidu bijušas studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, angļu un poļu literatūras tulkojumi un droši vien arī t.s. dzīves skola, kas līdzējusi pirmajai grāmatai parādīties nobriedušai un daudzveidīgai. Par seno Aicinājuma neirastēnisko tīņu tusiņu atgādina vien Martam Pujātam veltītais dzejolis Aronijas... (14.lpp.), kurš labi raksturo tā laika izjūtas, apzinoties dzīvi kā mokošu amoka skrējienu.Domājot par vairākiem dzejoļiem, nāk prātā kopš Stefāna Malarmē laikiem pastāvošais atzinums, ka konkrēta tēla nosaukšana īstajā vārdā iznīcina dzejoļa noslēpumaino burvību. Ingmāra daudzviet savus dzejoļus rūpīgi aizšifrējusi, pieļaujot, ka lasītājs radīs līdzpārdzīvojumu pats, un atstājusi viņam tikai skopas norādes. Ja es 1998.gadā nebūtu piedalījies minētajā nometnē, tad Aroniju... saturu, iespējams, nevarētu tik lēti nolasīt. Tāpat ir ar dzejoli par vectēvu, kurš mierīgā lauku mājā sit riekstus, pieturēdams tos ar pirkstu bez naga (16.lpp.). Ja zināms, ka Ingmāras vectēvu patiešām spīdzinājuši čekisti, tad rinda "nejautāju, kāds bija vislielākais troksnis tavā dzīvē" un viss dzejolis kopumā iegūst spēcīgu traģisku apakšstrāvu.Bet, iespējams, pārāk daudz zināt par dzejas rašanās impulsiem arī nav labi — tad dzīves proza dažreiz liekas tik svarīga, ka jau sāk aizsegt dzejoļa pašvērtību.Dažādi ceļiInteresanta grāmatas iezīme ir tās daudzveidība. Atsevišķos dzejoļos Ingmāra rādās kā talantīga modernisma laikmeta dzejnieku pieredzes pārmantotāja (kā nekā spoži tulkojusi E.E.Kamingsa dzejoļus), kas prot rakstīt koncentrētu bezpieturzīmju dzeju ar ietilpīgiem, simboliskiem tēliem (dzejoļi Atvērts, 7.lpp.; man šķiet es iemīlēju sauju tavu sapņu..., 63.lpp.; Dienvidus tilts, 69.lpp.). Mūslaiku dzejā šī paradigma šķiet jau labi aizmirsts vecais — izrādās, arī tagad var gluži labi iztikt bez dzīves konkrētības, atsaucēm uz ikdienu, sarunvalodas vai epatāžas — un ļauj izskanēt dzejoļiem svaigiem un noslēpumainiem: "kā zelts kā smiltis mēs esam un izbirstam paši sev cauri/mēs lieli kā milži kā pilis/neredzami tumši kā ozolā/noslēpies putns" (7.lpp.).Cits Ingmāras izmantots piegājiens ir tas dzejas modelis, kuru mūsdienu latviešu poēzijā piekopj samērā daudzas skaistas un samērā jaunas sievietes: realitātes iespaidu gūzma, no kuras dzimst asociācijas, pilsētvides attēlojums, atklāta emocionalitāte (dzejoļos Nešaubīgi, 17.lpp.; Cik labi, ka tu esi mājās..., 48.lpp.). Šī dzejas daļa Ingmāru novieto blakus Ingas Gailes, Andras Manfeldes un vēl dažu labu autoru izvērstajiem darbiem. Ingmāra, protams, nevienu neatdarina, un viņas intonācija ir atšķirīga no minēto dzejnieču balsīm, tomēr, domājot par mūsdienu latviešu dzejas procesu, šī pieeja arvien biežāk šķiet sevi izsmēlusi.Jo ir vēl citi ceļi, pa kuriem Ingmāra iet. Viens no tiem — mēģināt apkārtējo realitāti ne tikai aprakstīt, bet cieši sagrābt un pārveidot dzejas realitātē, kuras noteikumus drīkst diktēt pašas fantāzija. Tāds, piemēram, ir cikls Laikabūtnes — arī pamatīgi aizšifrēts darbs, tomēr tā spriegums suģestē un liek arī lasītājam iztēloties, kādas tās varētu izskatīties: dažreiz "Laikabūtnēm ir maigas lapas,/tās glauda mums sejas" (33.lpp.), citreiz acu priekšā vīd "Laikabūtne ar seju, ar krūtīm,/sāpošiem pirkstgaliem,/nobrāztiem ceļiem" (35.lpp.).Iespēja sagrieztiesKā jau jūs, mīļie, redzat, nav tā Ingmāra nekāda valšķīga lolita, kas rozā topiņā izaicinoši sūkā ledenes, bet gan jauna sieviete, kas jau iemācījusies pakļaut valodu, likdama tai tecēt itin grodā pavedienā. Īpaši jāatzīmē mūsdienu literatūrai neraksturīgi gaišais, pozitīvais starojums, kas plūst no šīs dzejas — nebaidieties, mīļās skolotājas un bibliotekāres, rupju vārdu nebūs! Tiesa, šajā gadījumā nav runa par virspusēju jūsmu un nepamatotu optimismu, kas diemžēl vēl joprojām raksturīgs daļai mūsdienu jaunatnes, bet par spēju neapstāties pie gruzona un depresņaka attēlošanas, izplaucējot savu pārdzīvojumu mākslas darbā.Un tikai pēdējā dzejolī pēkšņi sajūtams, ka pārkostās ledenes asās šķautnes mutē atstājušas asiņainu pušumu.