Jormas Panulas reputācija ir neapšaubāma – viņš ir visietekmīgākais diriģēšanas pasniedzējs pasaulē. Jaunie diriģenti, lai no kurienes tie nāktu, joprojām sapņo par dalību Jormas Panulas vadītajās meistarklasēs (to grafiks ir pieejams Panulas akadēmijas mājaslapā). No 1973. līdz 1994. gadam viņš bija diriģēšanas profesors Sibēliusa akadēmijā Helsinkos, kā arī strādāja Karaliskajā mūzikas koledžā Stokholmā un Karaliskajā Dānijas Mūzikas akadēmijā Kopenhāgenā. Ir grūti, teju neiespējami nosaukt kādu pazīstamu somu diriģentu, kurš nebūtu studējis pie Jormas Panulas. Viņa audzēkņu vidū ir Esa Peka Salonens, Miko Franks, Sakari Oramo, Juka Peka Saraste, Osmo Venske, Hannu Lintu, Susanna Melki, Pietari Inkinens, Dima Slobodeņuks, Dalia Staševska, Klauss Mekele un Tarmo Peltokoski, kurš 2024./2025. gada sezonas beigās noslēdza savas gaitas Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā.
Šā gada 1. augustā orķestra diriģēšanas profesores amatā Sibēliusa akadēmijā stājās Jormas Panulas bijusī studente – pasaulē atzītā diriģente Susanna Melki. Diriģēšanas profesijā sevi apliecina arvien vairāk sieviešu. Šajā kontekstā ir jāatgādina par kādu 2014. gada interviju, kurā Jorma Panula izteicās, ka, viņaprāt, diriģentēm sievietēm vairāk piestāv "sievišķīga" mūzika, piemēram, Debisī, un viņas nav tik pārliecinošas Bruknera repertuārā. Par šiem vārdiem viņš tika asi kritizēts, tomēr Jorma Panula necenšas spēlēt pēc politkorektuma noteikumiem un savos izteicienos atļaujas būt atklāts un tiešs. Jormam Panulam piemīt humora izjūta, kas atgādina Raimonda Paula ironiski skarbo komunikācijas stilu.
1930. gadā dzimušais Jorma Panula Sibēliusa akadēmijā ir studējis baznīcas mūziku un ērģeļspēli. Viņš ir vadījis Turku filharmonijas orķestri, Helsinku filharmonijas orķestri un Orhūsas simfonisko orķestri. Jorma Panula ir arī komponists, kura darbu vidū ir vairākas operas un pirmais somu mūzikls. Taču viņa lielākie nopelni ir saistīti ar pedagoģiju. Katram studentam viņš atrod savu pieeju, tāpēc divi Jormas Panulas audzēkņi pie diriģenta pults nekad neizskatās identiski. Profesors mudina jaunos diriģentus izpausties pie pults tikai ar roku palīdzību un izmantot pēc iespējas mazāk vārdu. Visfundamentālākā īpašība, viņaprāt, ir skaidrība.
Jorma Panula allaž atgādina – diriģents kalpo orķestrim, nevis publikai. Pašlaik slavas zenītā esošais diriģents Klauss Mekele, stāstot par savu pasniedzēju, atklāj, ka Jorma Panula bieži uzdod jautājumus, bet nepiedāvā atbildes. "Atbildes kļūst daudz pārliecinošākas, ja tu tās atrodi pats," piebilst Klauss Mekele. Diriģente Dalia Staševska saka: "Mācot diriģēšanas tehniku, Jorma Panula nekad netur studenta roku, un tas iemāca katram pašam kļūt par savu skolotāju. Viņš tev sniedz telpu, kur augt un atrast savu personīgo diriģēšanas stilu."
Jorma Panula pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults koncertā Rīgas Kongresu namā šā gada 15. augustā. Foto – Jānis Porietis
Pēdējā gada laikā Jorma Panula divreiz ir viesojies Rīgā un muzicējis kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO). 2024. gada 5. oktobrī viņa diriģētais koncerts notika Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē. Šā gada 15. augustā – piecas dienas pēc savas 95. dzimšanas dienas – Jorma Panula stājās pie LNSO diriģenta pults Rīgas Kongresu namā. Viņš diriģēja Žana Sibēliusa Vijoļkoncertu (solo spēlēja Tami Pohjola) un Sergeja Prokofjeva Septīto simfoniju. Programmu atklāja meistara audzēknis Tarmo Peltokoski, kura vadībā skanēja Sibēliusa simfoniskā poēma Somija.
Koncerta mēģinājumu starplaikā pagājušajā nedēļā Jorma Panula sniedza interviju KDi.
Kā jūtaties pēc mēģinājuma?
Brīnišķīgi. Orķestris ļoti ātri visu iegaumē un spēj mainīties. Lielisks orķestris!
Vai savā garajā mūžā esat kādreiz juties noguris no mūzikas? Vai esat kādreiz vēlējies no tās aizbēgt?
Nekad, nekad. Laba mūzika vienmēr ir laba mūzika. Es to mīlu. Tā ir mana dzīve. Šo mūziku es atskaņoju jau septiņdesmit gadu. Tā ir mūzika, kas ir skanējusi un skanēs visos laikos. Ziniet, kas ir interesanti, – pati mūzika taču nemainās, viss ir atkarīgs no diriģenta. Jaunie diriģenti izvēlas arvien ātrākus tempus. Tas nav labi, un es vienmēr viņiem saku: kur jūs steidzaties? Nevajag pārāk ātri! Nicht zu schnell! Klausieties orķestri! Diriģentam un orķestrim vienmēr ir jābūt kopā, jāelpo vienā ritmā. Nevajag domāt, ka diriģents orķestra priekšā ir vientuļa figūra, kura tikai sit taktsmēru. Spēja ieklausīties orķestrī ir ļoti svarīga. Taču jaunie vēlas spēlēt arvien ātrāk un ātrāk. Kad nāk vecāki diriģenti, viņi to visu nedaudz piebremzē.
Vai profesionālās dzīves gaitā jūsu priekšstati par labu mūziku ir mainījušies? Varbūt tas, ko uzskatījāt par labu mūziku jaunībā, brieduma gados vairs nešķiet laba mūzika?
Nē, kā jau teicu, tā ir tā pati mūzika, tā pati partitūra, ko mēs lasām, un tā nemainās. Diriģentam ir jāsaprot, kā to atskaņot, neko tajā nemainot. Partitūra ir pats galvenais, un no saviem audzēkņiem vienmēr esmu prasījis partitūras pārzināšanu. Protams, diriģentam ir jābūt spējīgam pielāgoties katras koncertzāles akustiskajām īpašībām un attiecīgi regulēt dažādu instrumentu grupu skanējumu, bet pašā mūzikā nekas nemainās.
Šķiet, ka jūs varat iemācīt diriģēšanu gandrīz ikvienam. Vai tā ir taisnība?
Jā, jā... Ikvienam jebkurā vietā, kur šis cilvēks nāk mācīties.
Kad skatāties uz jauniešiem, kuri vēlas apgūt diriģēšanas mākslu jūsu vadībā, kas jums palīdz saprast, ka tieši šis zēns vai šī meitene varētu būt labs diriģents vai diriģente? Kas vispirms piesaista jūsu uzmanību?
Es klausos, ko viņi saka un kā viņi jūt ritmu. Pēc tam izlemju, kas katram ir nepieciešams. Viņiem ir jāprot izveidot kontaktu ar orķestri. Tas arī viss. Mēs kopā radām mūziku. Dirigents bez orķestra nav nekas. Nekas! Diriģentam ir jāieklausās orķestrī un jānovērtē iespēja atskaņot mūziku kopā.
Vai jūs skatāties uz viņu rokām? Varbūt novērtējat sejas izteiksmi?
Es skatos uz visu kopumu. Skatos arī uz kājām. Jaunie diriģenti pārāk daudz dejo, nepārtraukti kustas. Pārāk daudz! Diriģents dejo pie pults, un klausītāji saka: "Cik burvīgs diriģents! Viņš man dejo!" Diriģentam ir jāsaglabā viena kāju pozīcija – paskatieties uz pagājušo laiku diriģentiem! Viņi nedejoja. Dejošana ir cita profesija.
Saviem audzēkņiem iesaku izvairīties no lielām, plašām kustībām un žestiem. Nereti diriģējot viņi lido. Šādas lidojuma kustības nav vajadzīgas. Diriģenta žestiem ir jābūt ļoti skaidriem, un orķestra mūziķiem tie ir jāsaprot. Koncertā ir jādod precīzi norādījumi dažādiem instrumentiem.
Kādas ir galvenās īpašības, kas ir nepieciešamas pedagogam, lai viņš būtu labs diriģēšanas mākslas pasniedzējs?
Es nezinu. Es pats tādus neesmu redzējis. Pieļauju, ka visi pedagogi saka: klausieties orķestri un nodibiniet ar to ciešu saikni! Lūdzu, acis uz orķestri, nevis uz partitūru! Kad diriģents uznāk orķestra priekšā, viņam jau ir jāzina partitūra, viņam tā ir jāizpēta labu laiku pirms tam. Diriģentam ir jāklausās un jārūpējas, lai visi atskaņojumā iesaistītie spēki vienmēr spēlētu kopā.
Latvijas publika dievina jūsu audzēkni Tarmo Peltokoski. Kas, jūsuprāt, padara viņu īpašu?
Ilgu laiku neesmu viņu redzējis pie diriģenta pults. Nezinu, vai Tarmo ir mainījies, bet atceros, ka viņš ir ļoti strukturēts, ļoti uzmanīgs un vērsts uz ciešu sadarbību ar orķestri. Viņam piemīt labas koncentrēšanās spējas. Tarmo ir ļoti labs kontakts ar mūziķiem. Viņam ir laba atmiņa.
Viņam ir raksturīgi arī lieli žesti un kustības, kuras jūs uzskatāt par liekām.
Jā, to ir pārāk daudz, un man tas nepatīk.
Vēl viens jūsu audzēknis, kuram ir žilbinoša karjera pasaulē, ir Klauss Mekele. Kādu jūs viņu atceraties?
Varu teikt to pašu – jau divus trīs gadus neesmu redzējis Klausu pie diriģenta pults. Viņš arī kustas, dejo viņa rokas un kājas. Viņam ir jākoncentrējas. Atcerieties, kā diriģēja Karajans! Tikai rokas un sejas izteiksme – nekas cits. Acis, ausis, rokas – basta!
Kā jūs izskaidrotu mūzikā dziļi neiesvaidītam cilvēkam, ko īstenībā dara diriģents, stājoties orķestra priekšā?
Diriģents cenšas palīdzēt orķestrim spēlēt saskaņoti. Tik vienkārši! Galvenais uzdevums ir aiznest līdz klausītājiem komponista vēstījumu, un diriģents kā starpnieks palīdz to izdarīt. Diriģents seko līdzi tam, lai viss būtu izdarīts precīzi tā, kā rakstīts partitūrā. Var jau iedomāties, ka būtu iespējams piezvanīt komponistam un kaut ko pajautāt. Piezvaniet Bēthovenam! Un viņš jums atbildēs: "Jā, tas ir tieši tā, kā es rakstīju."
Kuriem komponistiem jūs gribētu piezvanīt?
Bēthovenam nē, es pārāk nemīlu viņa mūziku. Viņam ir tik daudz pašatkārtošanās! Mamma mia, garlaicīgi! Es piezvanītu Mocartam un Stravinskim. Nevienam citam gan ne.
Vai jums ir padoms publikai, kura nāk uz koncertiem, – kā var saprast, vai diriģents ir labs vai ne pārāk?
Mēģiniet sajust mūziku. Neskatieties tik ļoti uz žestiem un citām ārējām izpausmēm. Ne jau diriģents runā, bet tikai mūzika – un tā jums visu pateiks. Dažreiz labāk aizvērt acis un klausīties.
Diriģents ir profesija, kas prasa briedumu un pieredzi. Tagad jau ļoti agrā vecumā diriģenti kļūst par pasaulē cienījamu orķestru mākslinieciskajiem vadītājiem. Turklāt viņi ieņem šo pozīciju vairākos orķestros vienlaikus. Viens no piemēriem ir jau pieminētais Klauss Mekele – viņam ir 29 gadi, pašlaik viņš vada Oslo filharmonijas orķestri un Orchestre de Paris, drīzumā Klauss kļūs par Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra un Čikāgas simfoniskā orķestra muzikālo līderi. Ko jūs domājat par šo situāciju?
Orķestru viņam nu jau ir pārāk daudz. Tas nav labi. Ja viņš ir galvenais diriģents vairākos orķestros vienlaikus, neizbēgami sākas salīdzināšana – kurš no tiem ir labāks un kurš pašam diriģentam patīk vislabāk. Tie nav pareizie un veselīgie jautājumi, ko uzdot. Mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatu var ieņemt vienā orķestrī – ar to pietiek. Ar citiem kolektīviem var sadarboties viesdiriģenta statusā. Galvenajam diriģentam ir jāattīsta savs orķestris, jāzina, kā spēlē ikviens mūziķis un kas katram ir nepieciešams, lai uzlabotu viņa individuālo un visa kolektīva sniegumu. Galvenais diriģents ir orķestra skolotājs. Tā ir liela atbildība.
Vai esat novērojis, ka jūsu vadītajās meistarklasēs piedalās arvien vairāk meiteņu, kuras vēlas kļūt par diriģentēm?
Viņas mēģina... Es varu pateikt tikai vienu – viņas mēģina.
Kādā 2014. gada intervijā jūs atļāvāties dažas replikas par diriģentēm sievietēm, un daudzus – turklāt ne tikai sievietes – šie izteicieni sarūgtināja. Varbūt kopš tā laika esat mainījis viedokli, turklāt jūsu audzēkņu vidū ir bijušas talantīgas jaunas mūziķes, kuras kļuvušas par pieprasītām diriģentēm.
Protams, sievietes bija neapmierinātas ar to, ko teicu. Viņas var mēģināt diriģēt. Viņas var mēģināt... Viņām tomēr nav pietiekami daudz spēka.
Jūsu bijušajai studentei Daliai Staševskai ir ļoti veiksmīga karjera pasaulē, viņa diriģē Eiropā un ASV.
Dalia ir laba diriģente, taču tagad viņa pārāk daudz lēkā un dejo pie diriģenta pults. Es viņai to nesaku, jo viņa man neprasa viedokli. Viņa vairs nav studente. Ja bijušie audzēkņi man kaut ko jautā, mēs ar viņiem to apspriežam.
Kas jums sniedz vislielāko prieku un gandarījumu mūzikā? Kāpēc joprojām turpināt diriģēt un strādāt ar jauniešiem?
Man patīk mūzika un fakts, ka mēs to... Man nepatīk vārds "interpretēt". Es citēšu Ravelu, kurš ir teicis: "Neinterpretējiet manu mūziku – realizējiet to, kas ir uzrakstīts!" Viss ir pateikts partitūrā, un tai ir precīzi jāseko. Nevajag darīt ne vairāk, ne mazāk. Partitūra ir ideāli jāpārzina. Tad diriģents kopā ar orķestri var īstenot komponista iecerēto. Vārds "interpretēt" nav labs, tas nozīmē, ka diriģents kaut kā maina komponista vēstījumu. Es jau teicu – piezvaniet viņam! Komponists, visticamāk, ir miris un neko nevar pateikt. Bet arī nevajag, jo viss ir partitūrā.
Vai esat domājis par to, kurus darbus jūs gribētu izpildīt savā pēdējā koncertā?
Nākamais koncerts, ko diriģēšu, notiks 8. decembrī Helsinku Mūzikas centrā Musiikkitalo. 8. decembris ir Žana Sibēliusa dzimšanas diena, un šajā datumā tiek svinēta Somijas mūzikas diena. Šogad Sibēliusam apritēs 160 gadu. Iespējams, tas būs mans pēdējais koncerts. Es diriģēšu Helsinku filharmonijas orķestri, daudzus gadus biju tā galvenais diriģents. Koncertu atklās Einojuhani Rautavāras Mūsu laika rekviēms – tas ir brīnišķīgs darbs pūšaminstrumentiem. Pēc tam notiks Sebastiana Fāgerlunda opusa Beneath pasaules pirmatskaņojums, to diriģēs komponista dēls Maksimilians Fāgerlunds, kurš pērn uzvarēja jauno diriģentu konkursā Vāsā (kopš 1999. gada reizi trijos gados Vāsā tiek rīkots Jormas Panulas vārdā nosauktais starptautiskais jauno diriģentu konkurss – J. J.). Koncerta turpinājumā es diriģēšu Žana Sibēliusa solodziesmas savā aranžijā un Ūno Klami svītu Kalevala.
Kura ir jūsu iemīļotākā opera?
Man nav iemīļotākās operas. Vokālā mūzika man ne pārāk patīk. Dažreiz es to klausos un nesaprotu ne vārda! Dziedātāji dzied ļoti neskaidri, īpaši tas ir raksturīgs sieviešu balsīm. Kurā valodā viņas dzied? Es nezinu, kas tā ir par valodu. Klausītājiem ir svarīgi saprast, kas tiek dziedāts. Parasti tekstu var izlasīt iepriekš, bet, ja neesi izlasījis, tu neko nesapratīsi.
Ja man ir jāizvēlas kāda opera, tas noteikti nav Vāgners. Viņš man ir pēdējā vietā. Viņš ir megalomāns. Es dodu priekšroku Mocarta operām. Man patīk Pučīni Toska. Es nekad neesmu redzējis vai dzirdējis patiešām labu operas izrādi... Ak jā, vienreiz Minhenē. Pirms dažiem gadiem Jonass Kaufmanis tur dziedāja titulpartiju Verdi Otello, diriģēja Kirils Petrenko. Tas ir labākais, ko esmu dzirdējis. Ikkatrs vārds bija perfekti dzirdams un saprotams.
Kura ir jūsu visvairāk iemīļotā simfonija?
Ko mēs tikko mēģinājām? Prokofjeva Septīto... Mana vismīļākā simfonija ir Sibēliusa Sestā. Tas ir fantastisks, intīms darbs. Tā nav līdzīga viņa Otrajai simfonijai – tajā ir pārāk daudz trokšņa! Sestajā nekad nav fortissimo. Sibēliusam ir stīgu kvartets Voces intimae, un var teikt, ka arī Sestajā simfonijā mēs dzirdam patiesi intīmu balsi, tā ir ļoti personiska, aizkustinoša mūzika.
Kurš ir jūsu visvairāk iemīļotais diriģents?
Klaudio Abado. Visi mani iemīļotie diriģenti, protams, jau ir miruši. Klaudio Abado atskaņoja mūziku tā, kā rakstīts partitūrā, un tajā pašā laikā viņš bija ļoti izteiksmīgs. No diriģentiem, kuri ir dzīvi, man patīk Daniels Barenboims. Viņš par mūziku zina visu.
Kas dzīvē jūs dara laimīgu?
Tā nav mūzika, bet miers. Klusums ir vislabākais. Mēs dzīvojam ārpus Helsinkiem, mums ir māja mežā, tur nav nekādu trokšņu, tikai putni. Mūzika tāpat visu laiku ir manā galvā, es nevaru no tā izvairīties. Daži mūzikas fragmenti nepārtraukti atgriežas manā prātā un tur skan, šis gabaliņš un tas gabaliņš. Es pie sevis nodomāju – jā, es to atceros un arī to es atceros. Tie man netraucē, es varu šķirstīt šīs lapas savā atmiņā un būt klusumā.