Svinot apaļo – četrdesmit gadu – jubileju kopš Pērkona koncerta Ogres estrādē, kas ieguvis leģendas statusu, tieši tajā pašā vietā 15. augustā festivālā, kam dots nosaukums Zibens pa dibenu, bez visa šī ļembasta vaininiekiem uzstāsies arī grupas Skyforger, Inokentijs Mārpls un Dagamba. Aicināju uz sarunu Pērkona neaizstājamo solisti Ievu Akurateri, jo viņai šajā nedēļas nogalē arī cits svarīgs muzikāls notikums – pašas izlolotas kamermūzikas programmas pirmatskaņojums 14. augustā Grīziņkalnā Rīgā (notiks arī Jurim Kulakovam veltītās dokumentālās filmas Mākslas darbi rodas mokās brīvdabas seanss) un 16. augustā Veidenfestā dzejnieka Eduarda Veidenbauma dzimtajās Kalāču mājās.
Uz interviju Ieva ir atnākusi kopā ar mazmeitu, un šis skats atgādina viņas pirmās soloplates vāku, kurā dziedātāja ir redzama kopā ar dēlu Matīsu, tolaik aptuveni tikpat mazu kā tagad viņa paša – lieliskās rokgrupas Nikto bundzinieka – meita.
Kopš abu Pērkona taustiņinstrumentālistu – Jura Kulakova un Uģa Muzikanta – aiziešanas grupas pastāvīgajā sastāvā ir Ieva Akuratere (pulksteņrādītāja virzienā no labās), Raimonds Bartaševičs, Ikars Ruņģis, Nauris Puntulis, Leons Sējāns un Juris Sējāns. Foto – Ieva Romaško
Pērkonam ne vienreiz vien kaut kādi starpgadījumi, kas citkārt tiktu vērtēti tikai ar negatīvu nokrāsu, palīdzējuši radīt ap grupu savijušās leģendas. Pirmie divi albumi, kas tikai šomēnes pirmo reizi pilnā apjomā izdoti vinila platēs, tika ierakstīti pašu izveidotā studijā tavā Mežaparka mājā, "pateicoties" grupas aizliegumam. 1985. gada koncerts arī kļuva tik leģendārs tikai tāpēc, ka jaunieši pēc tā izdemolēja vilcienu.
Jā, vēl arī Jura Podnieka filmā Vai viegli būt jaunam? iekļuvām. Mums pašiem tas Ogres koncerts, kā jau Juris Sējāns (Pērkona basists, balss, saksofons – U. R.) saka, bija vienkārši foršs kārtējais koncerts. Publikas aktivitāte gan bija stipri lielāka – kaut kā laikam bija brieduši un brieduši no visām tām mūsu brīvdomības idejām. Un pieci tūkstoši apmeklētāju – tas arī bija daudz tiem laikiem. No tiem kādi trīs tūkstoši jau trešajā dziesmā, kad es iedziedājos par sastrēgumstundu ar Māra Čaklā dzeju, ka tagad jābūt gatavam savai sastrēgumstundai, uzreiz plūda lejā, un tas izskatījās tā ļoti, ļoti epohāli – tās sīkās milicīšu ķēdītes, kas bija ielenkušas pūli, pilnīgi izšķīda trīs tūkstošu cilvēku priekšā.
Tā laika sižetos no Liepājas dzintara ir redzēts, ka arī miliči kustas līdzi rokenrola ritmā Pita Andersona grupas Arhīvs koncertā, jo viņi taču arī ir cilvēki. Vai Ogrē tā nebija?
Nē, tur viņi bija izmisuši un bēdīgi. Tie bija pavisam jauni puiši, kuri tikko kaut kādu iemeslu dēļ sākuši dienēt milicijā. Gan jau viņi paši nebija nekādi zvērīgie komunisti, bet vara bija viņus tur nolikusi un šie nebija gatavi neko ārprātīgu darīt, jo, iespējams, pat nebija tādas direktīvas, kā tad īsti tādos gadījumos jārīkojas, kaut Padomju Savienībā bija pierasts, ka no miličiem ārkārtīgi jābaidās, ka viņi ir briesmīgi bargi, bīstami un šausmīgi. Atceros to kontrastu, kad aizbraucu pirmoreiz uz Ameriku kopā ar Imantu Ziedoni 1989. gadā, izkāpu lidostā un ieraudzīju labsirdīgu, omulīgu policistu, kuram cilvēki var kaut ko paprasīt, jo viņš tur ir nolikts, lai palīdzētu, bet Padomju Savienībā, ieraugot milici, uzreiz bija skaidrs, ka nu ir baigi traki.
"Kādi trīs tūkstoši apmeklētāju jau trešajā dziesmā uzreiz plūda lejā pie skatuves, un tas izskatījās ļoti, ļoti epohāli," stāsta Ieva Akuratere. Attēlā – grupas Pērkons koncerts Ogres estrādē. 1985. gada 6. jūlijs. Foto – Sergejs Akuraters, Latvijas Nacionālais arhīvs
"Pieci tūkstoši apmeklētāju – tas bija daudz tiem laikiem," atceroties Ogres koncertu, saka Ieva Akuratere. Attēlā – grupas Pērkons koncerts Ogres estrādē. 1985. gada 6. jūlijs. Foto – Sergejs Akuraters, Latvijas Nacionālais arhīvs
Citreiz jau šie prata iefiltrēties un paši provocēja uz politiska rakstura sarunām, kas pirms tam ģimeņu viesībās pie rasola galdiem netika piekoptas.
To esmu daudz pieredzējusi, bet mani samācīja Matīsa tētis Sergejs, kurš bija disidents. Tepat netālu no šīs vietas, kur tagad sēžam, bija viesnīca Latvija. Tajā dzīvoja no Amerikas atbraukušie, kuru numuriņos bija noklausīšanās ierīces, un nāca žurnālisti, kas arī provocēja. Sergejam amerikāņu draugi bija stāstījuši, ka uzdoti visādi viltīgi jautājumi, bet viņi tikai par dabu atbildējuši – par zaļajiem mežiem, kalniem un lejām, skaistajām upēm, visu laiku protot izvairīties no tādām sarunām. Man pašai vismaz četras reizes uzsēdās kā tādi odi, un tad es: jā, ak vai, cik skaista ir tā mūsu Latvijas daba – visu laiku tēloju pilnīgāko blondīni.
Grupas Pērkons koncerts Ogres estrādē. 1985. gada 6. jūlijs. Foto – Sergejs Akuraters, Latvijas Nacionālais arhīvs
Grupas Pērkons koncerts Ogres estrādē. 1985. gada 6. jūlijs. Foto – Sergejs Akuraters, Latvijas Nacionālais arhīvs
Tagad, kad Pērkona taustiņinstrumentālisti Juris Kulakovs un Uģis Muzikants ir prom, ar jums tos vienmēr spēlē Nauris Puntulis? Tagad – brīvs no politiķa darba – to var atkal atļauties.
Jā, viņš tagad visos mūsu koncertos spēlē, bet lielākajos gan mēs tajos simfoniskākajos gabalos apakšā laižam Jura iespēlēto "treku" vai arī ar mums spēlē Reinis Sējāns.
Arī Juris Kulakovs man reiz teica – Reinis var visu. Esot aizstājis Pērkonā visus, izņemot Ievu, jo tad vajadzētu aicināt otru no Instrumentiem – Jāni Šipkēvicu.
Zini, Reinis iedziedāja demovariantā tajā savā sakomponētajā veltījumā Jurim manu partiju tā, ka sākumā šķita – gan jau Šipkēvics, jo nebiju iedomājusies, ka Reinis arī tik augstu var nodziedāt.
Dienu pirms 15. augustā paredzētā, daudz izreklamētā Ogres koncerta notiks tikpat svarīgs koncerts Grīziņkalnā Rīgā, kurā skanēs Jura Kulakova dziesmas ar Veidenbauma un Ziemeļnieka vārdiem – dziesmas, kuras dzīvojušas savu dzīvi ārpus Pērkona.
Mēs rādīsim daļu no Jura paša lielās idejas, kas viņam radās pirms aiziešanas, kad tuvojās sešdesmit seši gadi, – mums patika spēlēties ar tiem skaitļiem. Reiz arī Nacionālajā teātrī abi svinējām savu neapaļo – piecdesmit viena gada – jubileju. Juris bija izdomājis milzīgu projektu 66 & 3DD, ko var atšifrēt kā "sešdesmit seši – tik, cik viņam gadu, – un trīs daiļās dāmas". Un tās daiļās dāmas bija Melisa Debora Kaškura, kuru viņš jau iepriekš bija pieaicinājis Ziemeļnieka ciklā, es saistībā ar Veidenbauma ciklu, un vēl viena iecerētā daļa bija ar Ievu Paršu Jāņa Akuratera dziesmu ciklā. Viņš jau bija uzrunājis producentu Jāni Kļaviņu, un gatavojāmies tam, bet tad viņš tomēr izdomāja pārcelties citā dimensijā…
Mēs – tās trīs daiļās dāmas – sapratām, ka tomēr gribam šo brīnišķo ideju īstenot, bijām to ļoti gaidījušas kā kaut ko ārkārtīgi intīmu, dziļu, aizraujošu un poētisku. Tad es sāku tur urdīties, līdz sapratu, ka ir jāsāk ar mazumiņu, producējot to, ko es pati varu izdarīt. Noruna ir tāda, ka vēlāk, kad mēs ar Melisu būsim šo savu Ziemeļnieka un Veidenbauma apvienoto koncertdaļu, kurā abas dziedam, Melisa spēlē klavieres, es mazliet ģitāru, apjautušas un izveidojušas, pieaicināsim Ievu Paršu tai daļai ar Akuratera dzeju, un tad tie lielie koncerti būs. Savu Ziemeļnieka un Veidenbauma daļu esam nosaukušas Tik dvēsele nedus kā zāle zem ledus – no sakomponētās Ziemeļnieka dzejas rindas. Ar Melisu domājām, ko no vīriešiem piesaistīt, kurš varētu izpildīt to, ko Juris varēja, bet kas ir gandrīz neiespējami. Tam cilvēkam ir jābūt brīnišķīgam aktierim, kurš spēlē klavieres un māk arī dziedāt, turklāt viņam ir jābūt arī tam nervam – ir jāsaprot tās ārkārtīgi dziļās domas, kas tajos ciklos ir. Tur nevar vienkārši ar kaismi vai žestiem iztikt – ir jābūt ārkārtīgi sakāpinātam un trakam pozitīvā nozīmē… Vienu uzrunāju, bet viņš nevarēja tikt, jo tas nav viņa žanrs, citi ļoti labi aktieri ir šausmīgi aizņemti. Pieaicināt kādu no malas, kurš vienkārši ir labs pianists un dziedātājs, arī nav nekādas jēgas. Ir jābūt saistītam ar to visu, jo citādi nebūs pa īstam.
Tad es sapratu, ka nekas cits neatliek, kā pašām tikt ar visu galā. Kāpēc gan ne? Jo galu galā Hamletu taču arī bieži vien sievietes ir spēlējušas, turklāt brīnišķīgos uzvedumos. Guna Zariņa fantastiski tēloja Ņurbuli Jaunajā Rīgas teātrī! Mēs varam ņemt talkā elegantās platmales, piemēram, kaut kādos nosacītos brīžos, lai pašas sev un publikai pateiktu, ka tagad, lūk, es stāstīšu kaut kādu vīrišķīgu stāstu – tas tikai kā piemērs, jo nebūt nav vienīgais. Akuratera muzeja direktore Maira Valtere, kad parādījām pirmo ieskicējumu, teica, ka pirmkārt tas ir stāsts un šeit pat nerodas jautājumi, vai dzejoli ir radījis vīrietis vai sieviete. Runa ir par to milzīgo emocionālo notikumu, alkām un kaislībām, ārkārtīgi sarežģīto cilvēka dabu, kas ir Ziemeļniekā. Veidenbaumā jau mēs zinām tur ir svabadais brīvības gars, pacelšanās pāri sīkiem puteklīšiem saulē, atbrīvotības alkas. Tad mēs skaisti un eleganti salikām to dramaturģisko scenāriju kopā, Melisa, pusgadu ar to visu strādājot, ir fantastiski samācījusies spēlēt un vienlaikus arī dziedāt. Svarīgi, ka viņa arī ar Kulakovu kopā šo jau ir vairākkārt izpildījusi – tur jau tā sāls.
Melisa jau agrāk foto no kādas ballītes redzēta iejūtamies Kulakova tēlā arī vizuāli līdzās oriģinālam.
Protams, Kulakovs bija liels dāmu draugs, bet īpaši viņam tomēr patika gudras sievietes. Tad nu mēs – tās gudrās sievietes – tagad dziedāsim šo ciklu ar milzīgu emocionālu aizkustinājumu, un sabojāt mēs tur neko nevaram – mūzika ir skaista. Šis ir mīļš mūsu sveiciens Jurim personīgi kā liels pateicības žests, kavējoties atmiņās par to, ko esam kopā izdzīvojuši. No Šveices speciāli atbrauks un mums pievienosies Justīne Kulakova, kura spēlēs vijoli. Viņa ir sagatavojusi arī vienu gabalu regtaima stilā ar rečitatīvu. To pirmoreiz dzirdēsim mēģinājumā dienu pirms koncerta. Tātad īstas Kulakova asinis arī mums ir – cilvēks, kurš turpina dzimtu un tikko laidis pasaulē ceturto Jura mazbērnu.
Pagaidām zināms, ka to atskaņosim divreiz – ceturtdien Grīziņkalnā un sestdien Veidenfestā Kalāčos, kas arī ir brīnišķīga vieta, kur aizbraukt. Gan jau būs vēl, ja cilvēkiem iepatiksies. Pirmajā – Ziemeļnieka – daļā skanēs klavieres, vijole, ģitāra, bet Veidenbaumā skanēs tas pamats, ko Juris ir iespēlējis jau sen. To bieži esam atskaņojuši divatā, viņam spēlējot tikai augšējo tēmu uz sintiņa, apakšā skanot tam, ko viņš pats salicis kārtām vien līdz orķestra lielumam, kā teica pats Kulakovs.
Esmu bijis arī koncertā, kur čellu un flautu jums ar Juri piespēlē māsas Balčus – Kristiāna un Elizabete. Jura paša iedziedātais Ziemeļnieks ir izdots CD, bet daudz senākais Veidenbauma cikls gan joprojām sastopams tikai videoversijā, kurā Juris pats studenta cepurītē lieliski iejuties Veidenbauma lomā. Šī versija reizēm tiek rādīta televīzijā, bet mūzika būtu pelnījusi, lai tiktu izdota arī platē.
Jā, paldies Dievam, ka interneta dzīlēs tas atrodams. Es tajā video esmu iejutusies tādā kā svabadā gara jeb aicinātāja tēlā. Toreiz Igors Meirāns to visu inscenēja un izdomāja, pats arī filmēja, Žaklīna Cinovska bija viņa asistente. Viss ļoti skaisti, manuprāt, izdevās. Veidenbauma cikla mūziku ierakstīja Māris Students savā mājas studijā, un tie ieraksti ir. Domas par izdošanu Mārtiņam Krastiņam (arī Pērkona plašu izdevējs savā kompānijā Plate Records – U. R.) ir bijušas. Savulaik paši visādas vajadzīgās lietas neizdarījām, jo mums svarīgākais bija radīt mūziku.