Piedzīvojumiem un interesantiem atgadījumiem bagātu ceļojumu, vēlu satikt daudz jauku, jaunu, aizraujošu cilvēku un pabūt neaizmirstamās vietās – tādu novēlējumu manā ceļojumu piezīmju blociņā ierakstīja Ernests, mans potenciālais jaunais dzīvokļa biedrs, ar kuru iepazinos trīs dienas pirms došanās uz Rumāniju, jo tobrīd Rīgā biju jaunas dzīvesvietas meklējumos. Lai gan Ernestu pēc tam vairs nekad nesatiku, tieši viņa novēlējums ir pirmais ceļojuma piezīmju ieraksts, tāpēc arī īpašs. Turklāt vienā teikumā tas ietver visu, ko ar līdzbraucēju Aigaru no šī ceļojuma gaidījām: redzēt jaunas vietas, iepazīt jaukus cilvēkus un pieredzēt interesantus atgadījumus.
Negaidot raksta noslēdzošo daļu, jau tagad atklāšu, ka to visu arī piedzīvojām! Komplektā gan nāca arī mežonīgs nogurums, jo augusta saule bija šoseju uzkarsējusi tik pamatīgi, ka reizēm jau pēcpusdienā man šķita, ka sadegšu elles liesmās. Līdztekus jaukajiem cilvēkiem nācās saskarties arī ar ļautiņiem, kas rāda vidējo pirkstu, kā arī klaiņojošu suņu bandām, kuru dēļ piedzīvotie interesantie atgadījumi bieži bija nervus kutinoši, pat trillera cienīgi…
Jūsu vērtējumam tad nu dažas no mūsu abu ceļojuma piezīmēm, kas atklāj ceļā piedzīvoto, kā arī var kalpot par savdabīgu sava laika – pieaugušo, kas bija jaunieši 2010. līdz 2015. gadā, – domāšanas un dzīvesveida pieturpunktu.
Mēs izbrauksim 15.05...
08.08.11. Plkst. 15.05. Aigars. Sākām stopēt uz Ķekavas apļa un esam jau ceļā uz Panevēžu. Pagaidām standarta stopēšanas situācija – apstājas foršs vīrietis, kas brauc viens un grib papļāpāt par dzīvi.
Plkst. 17.30. Anete. Tikām līdz Panevēžai un vairāk nekā pusstundu nostāvējām uz šosejas, jo visi brauca garām ar dusmīgām sejām. Tas, ka cilvēki izskatījās ar kaut ko neapmierināti, bija ļoti nepatīkami, daži pat rādīja vidējo pirkstu… Beigās mūs paņēma latviešu sieviete, kas strādā par parādu piedzinēju. Mēs klausījāmies latviešu mūziku, un sieviete stāstīja par Kauņu. "Kauņa ir krimināla pilsēta. Ja Kauņai apvilktu apkārt žogu, visi zinātu, par ko sēž," stāstījumu par pilsētu nobeidza sieviete… Es noteikti negribētu stopēt uz Kauņu!
Plkst. 19.02, Viļņā. Aigars. Sieviete aizveda mūs līdz pieturai, kur var paņemt transportu, kas izvedīs no pilsētas. Abi pirmo reizi esam Viļņā, un te ir jancīgi biļešu kompostrējamie automāti, būtu viegli braukt bez biļetes.
09.08.11. Agri no rīta. Aigars. Vakar no Viļņas tikām līdz Alītai. Pa nakti gulējām kaut kādā pļavā, bet šobrīd esam ceļā uz Polijas pierobežu, jo kārtējais jaukais cilvēks mums izpalīdz. No rīta manā uzvedībā bijis vērojams nīgrums, kas Anetei besīja ārā, bet tas pārgāja, kad tikām tik ērtā mašīnā, ka nemaz negribējās kāpt ārā, un šķērsojām Lietuvas un Polijas robežu. Nezinu gan, kā mēs Polijā sarunāsimies ar šoferiem, jo viņi nerunā ne krieviski, ne angliski!
Plkst. 9.37. Es ienīstu Polijas čuhņas! Viss šķiet bezjēdzīgs! Šis ceļš nebija plānots!
Plkst. 11.24. Anete. Esam priecīgi, jo nostopējām mašīnu un šoferis mums uzsauca aliņu. Aidzis atkal ir atradis ceļojuma jēgu.
Plkst. 12.36. Aigars. Esam Bjalistokā. Uz šejieni mūs atveda kāds poļu skolotājs, kas izmeta līkumu, lai izlaistu mūs vietā, kur būtu ērti stopēt tālāk. Tagad mazliet uzkodīsim un tad stopēsim uz Ļubļinu. No rīta sāku kļūt ļoti depresīvs… Ceru gan, ka nākotnē tik bēdīgās situācijās vairs nenokļūsim… Šodien gribu pieveikt vismaz 400 kilometrus, un, ņemot vērā šī rīta pieredzi, tas izdosies tikai ar pozitīvām domām.
Anete. Liekas, ka tad, kad būšu Latvijā, vairs negribēšu ēst maizi, ēdīšu tikai zaļumus kā manas vecmāmiņas trusis.
Plkst. 15.13. Šodien veiksme ir mūsu pusē, jo esam ceļā uz Ļubļinu. Tas liek domāt, ka, iespējams, mēs varētu nokļūt arī Žešovā. Rīt pilnīgi noteikti būsim Košicē. Ļoti gribu nosnausties un žāvētas plūmes!
Plkst. 19.11. Aigars. Esam ceļā uz Žešovu. Šoferis gan runā tikai poliski, visu laiku mēģinot stāstīt par mūziku, kas skan pa radio. Mēģinām saprasties ar žestiem. Ar šodien nobraukto attālumu esmu ļoti apmierināts, tikai nav ne jausmas, kur paliksim pa nakti. Gan jau, ka parkā uz soliņa…
Pirms plkst. 22. Anete. Esam maķītī, un mums totāli nav kur palikt pa nakti, tāpēc man ir stress, bet vai tad tieši tādu es negribēju mūsu piedzīvojumu – bez ērtībām un ar neziņu par to, kas notiks tālāk? Jā, šķiet, ka ne vienmēr cilvēki ir laimīgi, kad dabū to, ko grib! Bet es centīšos būt! Vismaz man ir kola ar ledu.
Plkst. 22.03. Aigars. Esam kaut kādā bārā Žešovas centrā, dzeram Tyskie alu un besāmies ārā, jo nezinām, kur paliksim pa nakti. Viens variants – gulēt parkā, kura atrašanās vietu nezinām un par kura eksistenci neesam pilnīgi droši. Otrs variants – turpināt dzert alu un mēģināt naktsmājas sarunāt ar kādu no bāra!
Šoferis pacienā ar desu
10.08.11. Plkst. 7.46. Anete. Esam mazā Polijas kalnu ciematiņā, bet gribas ātrāk tikt uz Košici, jo tur beidzot būs duša. Pagājušo nakti beigās pavadījām uz ielas ar trim poļu jauniešiem – diviem puišiem un meiteni no Krosno pilsētas –, kas brauca no poļu Vudstokas mūzikas festivāla un, tāpat kā mēs, gaidīja pirmo autobusu. Poļu jaunieši mūs cienāja ar liķieri, ko dzērām nevis no kakliņa, bet no korķīša, kas bija mazas glāzītes formā. Visu nakti runājām un no rīta kopā iekāpām pirmajā mikriņā, kas mūs aizveda līdz nākamajai stopēšanas vietai, bet viņus – uz mājām.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 22.- 28. maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!