Izraēlas un Irānas kara saknes

Izraēlas un Irānas atklāta bruņota konflikta sākšanās šā gada 13. jūnijā būtībā bija neizbēgama pēdējo apmēram 25 gadu ģeopolitisko procesu gaita reģionā. Tuvo Austrumu tēma, protams, pati par sevi ir ārkārtīgi plaša, tomēr šajā gadījumā ir svarīgi, ka reģionā jau vairāk nekā divas desmitgades – pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem sekojušā ASV iebrukuma Irākā – ir izjaukts iepriekšējais līdzsvars, kura pastāvēšanā ļoti būtiska loma bija Irākai. Līdz ar to Izraēlas un Irānas konflikta pamatā ir ne tikai ideoloģija (Irānas oficiālajā ideoloģijā būtiska loma ir Izraēlas valsts tiesību noliegšanai uz pastāvēšanu) vai eksistenciāli draudi. Tā ir arī cīņa par to, kāda izskatīsies jaunā reģionālā kārtība un kura vai kuras no trim galvenajām reģiona militārajām varām – Izraēla, Irāna vai Turcija – pakārtos to savām vēlmēm, priekšstatiem un interesēm.

DZIĻĀKI CĒLOŅI

Izraēlas gadījumā ļoti svarīgs ir arī fakts, ka rietumvalstīs tā dažādu iemeslu dēļ vismaz oficiāli tiek uzskatīta par Rietumu priekšposteni Tuvajos Austrumos, kas būtībā dzīvo "barbaru" ielenkumā un nemitīgu eksistenciālu apdraudējumu apstākļos. Ar to tiek pamatots atbalsts ebreju valstij ar visiem pieejamajiem resursiem, ieskaitot militāros. Rietumvalstīm, un vispirms jau ASV, ļoti būtiska loma ir arī centienos radīt reģionā jaunu līdzsvaru. Vispirms pēc 2001. gada 11. septembra un Irākas kraha dominēja viedoklis, ka šādu līdzsvaru un stabilitāti ļaus nodrošināt reģiona valstu pārtapšana par liberālajām demokrātijām, taču vērienīgie centieni sākt "demokrātijas eksportu" beidzās ar asiņainiem pilsoņu kariem, visdažādāko radikāļu parādīšanos un vairāku valstu sabrukumu.

Ieguvēja no šīs situācijas izrādījās Irāna, kurai Irākas sabrukums ļāva izveidot savu pretošanās asi jeb tā dēvēto šiītu pusmēnesi, radikāli palielinot ietekmi reģionā. Irānas Izraēlai radītie draudi no pamatā ideoloģiskiem un teorētiskiem šā iemesla dēļ kļuva par pavisam reāliem,