Uz Ļvovu pēc brīvības

Tā ir tikai sagadīšanās, ka pirms ceļojuma esmu sākusi lasīt krievu klasiķa Ivana Buņina grāmatu Krēslainās gatves. Patiesībā virziens pat ģeogrāfiski nav pareizs, jo rietumu Ukraina vēsturiski vienmēr ir bijusi Eiropa, ne Krievija, taču ģēniju darbi uzjunda citas maņas: ieskatīties, sadzirdēt, sajust, nojaust, sasmaržot, sataustīt, ievilkt krūtīs un nelaist ārā to, ko sauc par dzīves garšu. To, kas atklājas tikai mazītiņās niansēs un gaismēnu spēlē, dzīves epizodēs, kas izplūst kā neparedzama upe no nezināma avota un, viegli burbuļojot, aiznes sev līdzi… Nav svarīgi, kur un kāpēc, jo tā ir īstā brīvība – neprognozēt un neapdomāt katru soli, "svētā bezmērķība", kā to viegli, vienkārši un līdz smeldzei patiesi nosaucis Buņins. Šis ideālais dvēseles stāvoklis ir mans Ļvovas pavadonis, ēnu bruņinieks no visiem gadsimtiem vienlaikus.

Mums ir pa ceļam

Tiešais reiss no Rīgas Ļvovas lidostā ierodas agrā nakts stundā, kad milzīgajā un modernajā ēkā esam, šķiet, vienīgie pasažieri. No tumsas kūņojas reportieri ar kamerām, formastērpos iespīlētās sievie-tes pat no attāluma ir skaistules, viss ir spožas gaismas caurdurts arī naktī, bet es metos uz priekšu meklēt izeju. Nekādas vīzas un dokumentu kontroles, esam gaidīti un savējie! Pamanījusi kādu pārīti, kam izdevies mani apsteigt un tikt pie taksometra, steidzos klāt. Uzzinājis adresi, vīrietis ir džentlmenis un aicina kāpt mašīnā. Esam no vienas lidmašīnas, un mans baltiešu akcents krievu valodā nav noslēpjams, tāpēc saruna raisās. Man tiek parādīta senā lidosta, kas ar savu cēlo skatu atgādina mūsu Spilvi un iesveļ sāpi par tās šī brīža likteni. Tiek parādīta dzelzceļa stacija, ap kuru rit vērienīgi paplašināšanas darbi. Tiek parādīta gotiskā katedrāle, kurā visu padomju laiku bijušas noliktavas. Tiek rādīts, uzsvērts un atgādināts, ka Ļvova vienmēr ir bijusi Eiropa ar tik daudziem kultūras slāņiem, ka padomju kārtiņa ir tikai tāds pārpratuma kečups uz vēsturiskā hamburgera. Pilsēta ir pašpietiekama, to redzu jau naktī, kad daudzo gadsimtu silueti atpūšas no cilvēku ņudzekļa. Baznīcas, katedrāles, dažādu konfesiju dievnami iznirst, virknējas un izgaismojas tādā pārbagātī-bā, ka kļūst ne tikai par pilsētvides, bet jau mentalitātes zīmi. Pāris lidojis no Lietu-vas, un jautājumu, kurai no konfesijām pieder mani ceļabiedri, pat nepaspēju uzdot – paši atzīst, ka ir Jehovas liecinieki. Viņi vienā balsī apgalvo, ka mana Ļvovai ieplānotā diennakts ir daudz par maz, un naudu par braucienu nepaņem. Arī taksists no naudas zīmēm atsakās, jo "bija taču pa ceļam".

Nepilnā stundas ceturksnī esmu nokļuvusi pašā pilsētas sirdī – esi sveicināta poļu Ļvova, ukraiņu Ļviva, austriešu Lemberga, ebreju Lemberika, armēņu Levove… Galīcijas galvaspilsēta, Austroungārijas pērle, Polijas karaļu kronēšanas vieta, ebreju citadele, talantīgo matemātiķu un mākslinieku pilsēta, brīvdomības centrs padomju laikā un nostalģijas mājvieta šobrīd. Nekāda naftalīna, lai triumfē dzīve!

Balkons epicentrā

Man ir zināma tikai adrese un telefona numurs, jo noīrētā dzīvokļa saimniece sarakstē ir atbildējusi konsekventā ukraiņu valodā un ar šarmantu vieglprātību. Pusdivos naktī uz zvanu atbild vīrietis, kura instrukcijām sekoju. Pirmā atslēdziņa ir to vārtu spraislī, kur uzraksts "Skaistuma salons". Otrās durvis izrādās vaļā, trešā stāva gaitenī pa labi, pa kreisi, kopīgas durvis, elektrības skaitītājs, tur paslēpta atslēga… Trīs minūtēs esmu jūgendstila nama dzīvoklī ar skatu uz operas teātri, turklāt ar balkonu virs Brīvības bulvāra. Diennakts īre – 15 eiro, par kuriem varu gan boršču vārīt, gan ballītes rīkot. Der!

Plāns izgulēties gan netiek realizēts, jo bulvāris skan, ņurd, mutuļo, turklāt tik dzīvespriecīgi, ka metropoles drudža vietā rada omulīgu tieksmi izstaipīties, sapucēties un doties bezmērķa dzīvē. Balkons izrādās ļoti noderīgs, jo atvēsina uzreiz – kārotais pavasaris arī te ir aizkavējies. Operas nams ir gan varens un grezns, gan ideāls orientieris, tāpēc nevajag ne karti, ne māti gūgli. Saģērbjos silti, tomēr no augstpapēžu zābakiem neatsakos – pat no balkona ir redzams, ka uniseksa triumfs te vēl tālu un dzimumi, par laimi, ir atšķirami.    

Tā arī tos papēžus deldēju, bez žēluma un laika izjūtas, kas ļauj klīst "svētajā bezmērķībā". Pirmais uzmundrinājums ir pagalmi, kuros spilgtajos saules staros dzestrajā vējā plīvo gan tirgošanai izliktas vakarkleitas, gan iedzīvotāju izžauta veļa – kā dzīvesprieka karogi tās apjož, caurauž, ielīksmo un vēsta, ka lielākā daļa cilvēku te dzīvo paaudžu paaudzēs, ir piederīgi vietai ar visām saknēm un neklanās globāliem stereotipiem. Tas, ka Ļvovas vecpilsēta ir UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, nenozīmē, ka pilsētai būtu jākļūst izlaizīti sterilai un katrs gaitenis vai vārtu rūme kliegtu pēc eiroremonta. Nē, te aplupums un vēsturiskā patina katrai ieliņai, stūrim, laukumam, ejai, kvartālam, nogāzei, skvēram, parkam piedod savu smeķi un vaibstus, savu raksturu un gaisotni. Nekas neatkārtojas un neapnīk, jo vecums te izrādās dabīgs un tieši tāpēc tik skaists.

Krievu valodas tabu

Ir nedaudz uzjautrinoši censties saprast ukraiņu valodu. Pēc iedzīvotāju skaita Ļvova ir līdzīga Rīgai. Oficiālie dati vēsta aptuveni par septiņsimt trīsdesmit tūkstošiem, tomēr reālisti runā par miljonu – kopā ar priekšpilsētām un nelegāļiem tā varētu būt. Šī ir septītā vislielākā pilsēta valstī un vislielākā rietumu Ukrainā, tikai septiņdesmit kilometru no Polijas robežas un tik skaista, ka senās impērijas to labprāt gribētu atpakaļ. Polija pat tādu vēlmi izteikusi, taču tas drīzāk uztverts kā kompliments, ne reāla pretenzija. Šādas pērles ar labu neatdod!