Dienā, kad Latvijā ir auksts un lietains, mana lidmašīna nosēžas Bostonas starptautiskajā lidostā, kurā valda vasarīgs siltums – 24 grādi. Pasu pārbaude norisinās zibenīgi, esmu veiksmīgi tikusi rindā, no kuras cilvēki tālāk var iet uz veseliem trim lodziņiem, un vienīgais, ko man jautā, ir, cik ilgi te palikšu. Šī ir jau otrā reize šogad (un vismaz piecpadsmitā kopumā) Amerikas Savienotajās Valstīs, un viss ir tā kā parasti, neskatoties uz daudzajiem sociālajos tīklos atrodamajiem gadījumiem, kur citiem ceļotājiem veicies mazāk rožaini. Šoreiz gan esmu tāds «pa pusei» ceļotājs, vairāk darba darīšanās ieradusies, bet, protams, izmantošu iespēju paviesoties jaunās un manis jau iecienītās vietās. Viena no tām ir Bostona.
Sagaidu somu un dodos ārā, kur man pakaļ piebrauc radi – pie viņiem palieku šajā nedēļas nogalē. Mana piektā reize Bostonā. Te ir būts rudens sākumā, agrā pavasarī un divreiz ziemā, bet pirmoreiz esmu vasaras sākumā. Lidmašīnai sēžoties, piepilsētas likās ārkārtīgi zaļas, un tagad varu novērtēt, kā tad ir centrā. Sastrēgumaini. Kamēr tiekam no lidostas līdz Bruklainai, vienai no turīgākajām Bostonas piepilsētām, paiet ilgāks laiks, nekā gribētos. Mēģinu saprast – vai man nāk miegs? Te ir vēla pēcpusdiena, mājās jau sen kā guļamlaiks, bet lidojumā nogulētās stundas nav bijušas veltīgas un jūtos tīri spirgta. Pēc ātras maltītes nolemjam, ka jāizmanto iespēja, kamēr mana apņēmība un enerģijas līmenis nav pārvērtušies par ķirbi, un kaut kas jāapskatās. Tā ir ar to septiņu stundu laika starpību.
ZAĻUMS VISAPKĀRT
Sākam ar tuvāko zaļo zonu apskati tepat Bruklainā. Hall’s Pond Sanctuary jeb Hola dīķa rezervāts. Dīķis liek domāt par tā cilvēka radīto izcelsmi, bet izrādās, te ir valodas nianses, jo angļu valodā vārdu pond lieto arī dabīgas izcelsmes nelielām ūdenstilpēm. Šī tāda ir. Neliela daļa no rezervāta ir iekopts dārzs, kas esot populāra randiņu vieta, bet pārējā teritorija atstāta neskarta. Pēc mirkļa redzu savvaļas trusīšus, tad burundukus, putnu pārpilnību. Dzīvnieki klāt nenāk, bet arī nebaidās. Neizskatās, ka tie būtu iebaroti, bet, atceroties vāveru (kuras pēc mirkļa pamanu arī te) uzvedību Bostonas parkos, gan jau visi te ir labi informēti par to, kā garšo āboli un rieksti no divkājaino somām un kabatām.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 27. jūnija - 3. jūlija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!