Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Krievijas opozicionārs: Pašlaik notiekošais ir Putina režīma beigu sākums

Putina režīms ir nonācis tajā attīstības stadijā, kad vairs nevar iegūt masu atbalstu bez ārējas agresijas, uzskata  Krievijas  opozīcijas  politiķis,  demokrātiskās  kustības  Mi  (Mēs)  dibinātājs  un  līderis  Romāns Dobrohotovs. Krimas aneksija ir Putina režīma beigu sākums, viesodamies Latvijā, Sestdienai atzina Dobrohotovs, piebilzdams, ka baidīties jau ir par vēlu, bet uzmanīties gan vajadzētu arī tiem, kurus sargā NATO lietussargs.

Fragments no intervijas:

Vai Krimas aneksija jums bija pārsteigums?

Tādu notikumu attīstību neparedzēju. Mēs par to neiedomājāmies, jo pati doma, ka varam uzbrukt brālīgai kaimiņvalstij un atņemt daļu teritorijas, ir  tik neprātīga, ka nekad neienāca mums prātā. Lai gan jau post factum, pēc okupācijas, sākām skatīties, vai kāds par to ir runājis agrāk, un konstatējām, ka apmēram pirms pusgada preses konferencē Kremlī uz kāda žurnālista jautājumu, vai Gruzijas  scenārijs nevar atkārtoties Ukrainā, proti, Krimā, Putins atbildēja, ka tas ir absurds un neviens neko neokupēs. Toreiz  mēs  tam nepievērsām uzmanību, jo pats jautājums  šķita  absurds  un  Putina  atbilde - pašsaprotama. Tagad redzams, ka  mēs,  žurnālisti  un  visi,  kas  seko  politikai,  acīmredzot  nebijām  līdz  galam  izpratuši  Putina ideoloģiju un  ārpolitikas  koncepciju.  Post  factum  tā  kļūst  skaidrāk  saprotama.  Varam  pievērst  uzmanību kādai 1997.gada  publikācijai,  kurā  propagandisti Andraniks  Migranjans  un Konstantīns Zatuļins  publicēja rakstu par to, kāda ārpolitika Krievijai būtu jāīsteno Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) telpā. Tur bija teikts: ja postpadomju valstīm nepatiks integrācijas vektors Krievijas virzienā un tās mēģinās iet Rietumu ceļu, tad gandrīz katrai no šīm valstīm ir iekšējas problēmas, uz kurām Krievija var uzspiest, lai traucētu šo valstu integrāciju  Rietumos.  Kā  sāpīgie  punkti  tika  minēti  Abhāzija  un  Dienvidosetija  Gruzijai  un  Krima Ukrainai.

Baltijas valstu sāpju punkti tur netika minēti?

Nē, acīmredzot jau tad bija skaidrs, ka Baltijas eirointegrācijas ceļš ir neatgriezenisks. Toties NVS valstis tika uztvertas  kā Krievijas  ietekmes  sfēra. Pēc  tam,  šķiet,  drīz  pēc  2008.gada  kara  ar Gruziju,  bija  kāda interesanta  publikācija  laikrakstā Kommersant,  kurā  tika  citēts  Putina  it  kā  kuluāru  izteikums,  ka Ukraina vispār  nav  īsta  suverēna  valsts,  bet  mākslīgs  veidojums,  tāpēc Krievijai  tā  nebūtu  jāatzīst.  Tas raksturo Putina mentalitāti, to,  ka  viņš Ukrainu uztver  kā pašpasludinātu  valsti,  kura  sadrups, tiklīdz  sāksies  kāds reāls konflikts. To arī Putins ir izmantojis. Tiklīdz aizgāja Krievijai lojālais Janukovičs un kļuva skaidrs, ka Ukrainas  integrācija  ES  un  NATO  ir  reāls  scenārijs,  Putins  iedarbināja  spēka  mehānismu,  lai  traucētu Ukrainai  iet  šo  ceļu.  Loģika  bija  skaidra:  NATO  neuzņem  valstis,  kurām  ir  teritoriāli  konflikti.  Tā  ir  divu gājienu kombinācija: mēs tur ieejam, tās valsts vara to neatzīst, un rodas teritoriāls konflikts, kuru atrisināt nav iespējams, jo Krievijai neviens neuzbruks, savukārt iekšpolitisku iemeslu dēļ tās valsts vara arī nevar atzīt  savas  teritorijas  daļas  zaudējumu.  Tātad  tur  gruzdēs  teritoriāls  konflikts,  kura  dēļ  valsti  neuzņems NATO, un tieši tas Putinam vajadzīgs. Šī loģika atgādina kāda itāļu izcelsmes Holivudas aktiera stāstīto: bērnībā viņš ļoti gribējis velosipēdu un lūdzis Dievu, lai viņam to uzdāvina, bet tad sapratis, ka Dievs darbojas savādāk, nozadzis velosipēdu un sācis lūgt Dievam piedošanu. Te loģika ir apmēram tāda pati — var ļoti gribēt Krimu, bet vienkāršāk ir to sagrābt un pēc tam mēģināt panākt, lai visi to aizmirstu.

Vai Putins rīkojas racionāli un saprātīgi?

Piekrītu Angelai Merkelei, kas teica, ka Putins dzīvo citā realitātē. Daži komentētāji izteikušies, ka Merkele, proti, Eiropa, pati dzīvo citā realitātē. Merkele  rīkojas  gudri.  Kad  Putins  bija  adekvātāks,  viņa  izmantoja savus  sakarus,  lai  viņu  ietekmētu. Domāju, ne bez viņas palīdzības tika atbrīvots Hodorkovskis. Šodien Merkele saprot, ka šīs metodes vairs nestrādā,  jo  Putins  ir  savas  svītas  ielenkumā  un  tās  glaimu  un kūdīšanas  iespaidā  zaudējis  sakarus  ar realitāti.  Tas nenozīmē,  ka viņš rīkojas  neracionāli  attiecībā  pret savu uzdevumu — maksimāla  atbalsta līmeņa sasniegšanu valstī, nodrošināšanās pret opozīciju un kritiku un situācijas kontroli. Ar šo uzdevumu viņš lieliski tiek galā. Bet arī daudzi maniakāli slepkavas, kurus mēs uzskatām par ārprātīgiem, slepkavojot neatstāj pēdas un rīkojas ļoti racionāli un attapīgi. Hitlers arī bija pietiekami viltīgs un pragmatisks, lai gan tajā pašā laikā pilnīgi traks. Kaut ko līdzīgu redzam Putina gadījumā. Turklāt  ir  sistēmiski  likumi.  Tagad  daudzi  salīdzina Krieviju  ar  Trešo  Reihu,  lai  gan  ir  skaidrs,  ka  Hitlera Vācija bija daudz agresīvāka valsts, slepkavoja miljonus cilvēku, upuru ziņā tā bija tuvāk Staļina režīmam. Toties propagandas un attīstības loģikas ziņā tai ar Putina režīmu ir daudz kopīga. Sākās ar lojāla oligarhu loka izraudzīšanu,  kuri  atbalstīja  jauno  diktatoru,  kamēr  pārējie  krita  nežēlastībā,  Hodorkovskis  nokļuva cietumā; Hitlers ar uzņēmējiem rīkojās līdzīgi. Tad tika slēgti neatkarīgi masu informācijas līdzekļi, uzradās savi gebelsi — Krievijā tas ir Dmitrijs Kiseļovs, viņam ir palīgi, kā Vladimirs Solovjovs, Aleksejs Puškovs, Vladimirs Mamontovs. Vārdu sakot, ir radusies propagandas ministrija. Agresīva ārpolitika, kas maskējas ar tautiešu aizsardzību — Vācijas gadījumā tā bija Sudetija, Krievijas gadījumā Krima. Vairākuma uzrīdīšana mazākumam — liberāļiem, gejiem un tā tālāk. Šīs izpausmes ir tik līdzīgas tāpēc, ka tā ir autoritāras valsts rīcības  loģika galvenā  uzdevuma  —  agresīva  paklausīga  vairākuma  nodrošināšanai.  Šajā  ziņā  visas diktatūras ir līdzīgas. Putins  var  domāt  vienu,  mēs  otru,  bet  sistēmiskie  likumi  virzās  pa  noteiktu  vektoru,  un  tas  ir vairāk  vai mazāk  paredzams.  Vadoties  pēc  šīs  loģikas,  mēs  šodien  redzam  kritisku  brīdi,  kad  Krievijas vara  vairs nevar  iegūt  masu  atbalstu  bez  ārējas  agresijas. Hitleram  karš  bija režīma  agonijas priekšvēstnesis,  karā viņš aplauzās. Ir daudz piemēru režīma degradācijai līdz agresijas līmenim. Napoleons nāca pie varas kā demokrāts, tad kļuva par diktatoru, sāka agresīvu karu, un tas bija viņa karjeras gals. Tāpēc domāju, ka tas, ko redzam šodien, ir Putina karjeras beigu sākums. Krievijas vēsturē jau ir piemēri, kā karš sagrauj režīma ekonomisko  bāzi  un  tuvina  tā  galu.  Krievu–japāņu  karš  iedragāja  monarhiju  un  izraisīja revolūciju,  karš Afganistānā izrādījās pēdējā pile, pēc kuras Gorbačovs bija spiests reformēt Padomju Savienību. Šodien Krimas sakarā redzam kapitāla aizplūšanu, sankcijas, un esmu pārliecināts, ka Putina režīms to neizturēs.

Vai Latvija kā NATO dalībvalsts var mierīgi gulēt, nebaidoties no Putina, jeb mums būtu par kaut ko jāuztraucas?

Tanki  Baltijā  nenāks,  kā  tas  notika  1940.gadā,  bet  jāsaprot,  ka  propaganda  krievvalodīgos,  kas  skatās pārsvarā  Krievijas  televīziju,  aktīvi  izmantos  dažādām  akcijām.  Šo  kanālu  skatītājiem  skaidros,  ka  jāiet protesta akcijā, piemēram, pret cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. Formulējumi var būt dažādi, bet Kremlim tagad ir ļoti nepieciešamas akcijas, kas rādītu, ka Eiropā ir problēmas. Tās var būt izdomātas vai reālas. Jāsaprot, ka šo akciju uzdevums ir nevis destabilizēt situāciju — to te destabilizēt nav iespējams, Latvija ir demokrātiska valsts, kurā putinisti nekad neuzvarēs —, bet uzrīkot kaut ko tādu, ko pēc tam varētu rādīt Krievijas  televīzijas  skatītājiem:  redziet,  Latvijā  pārkāpj  cilvēktiesības!  Tādas  lietas  informatīvā  kara apstākļos  tiks  rīkotas  arvien  biežāk.  Ja  negribat  palīdzēt  Putinam,  tad,  pirmkārt,  parūpējieties,  lai cilvēktiesību  ziņā  būtu  pēc  iespējas  mazāk  neapmierināto,  jo  viņi  tiks  izmantoti,  un,  otrkārt,  atslēdziet propagandas avotus. Lai gan esmu vārda brīvības atbalstītājs, Krievijas propagandas telekanāli nav masu informācijas līdzekļi, tie ir aģitācijas līdzekļi, uz kuriem vārda brīvības princips neattiecas.

Visu interviju ar Romānu Dobrohotovu lasiet žurnāla Sestdiena 11.aprīļa numurā!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pilskalnu sprādziens(1)

Arheologs Juris Urtāns par to, vai ir iespējams iejusties senlatvieša ādā, pilskalnu atklāšanas bumu Latvijā un par to, kas un kur iznīcina Latvijas senvēsturi.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata