Nākamā pasaules vīzija

Vispirms jāmin, ka pašam jēdzienam «pasaules kārtība» (tā politiskajā un ģeopolitiskajā izpratnē) īsti nav universāla un vienota skaidrojuma. Dažādi autori un pētnieki to definē atšķirīgi – gan balstoties uz savu pētījumu laikā gūtajām atziņām, gan šo pētījumu prioritārajiem virzieniem (dažādām vēstures jomām, ekonomiku, politisko domu u. c.), paša pasaules redzējumu, nacionālo piederību, savu valstu nacionālajām interesēm vai vēl citiem faktoriem. Turklāt «pasaules kārtība» ir ļoti komplekss un arī visu laiku mainīgs jēdziens, tāpēc patiesībā ir pat neiespējami to iekļaut īsā un vienkāršā definīcijā.

Rezultātā tikai Rietumu politiskās domas ietvaros vien zināmo definīciju skaits sniedzas krietnos desmitos, bet nerietumu pasaulē šādu traktējumu ir vēl vairāk. Rietumvalstīs par galvenajām (lai arī bieži vien ar atrunām) tiek uzskatītas četras definīcijas. Pirmajās divās vietās šajā sarakstā atrodas nu jau aizsaulē aizgājušā reālpolitikas guru Henrija Kisindžera minētais 2014. gadā iznākušās grāmatas Pasaules kārtība/World Order ievadā. Tur viņš to definēja kā «sistēmu, kuru veido kopīgas normas, noteikumi un varas līdzsvars, kas nodrošina starptautisko attiecību stabilitāti». Pēc Kisindžera domām, pasaules kārtība nevar pastāvēt bez spēcīgas lielvaras, kas vienlaikus gan spēj to nodrošināt, gan pielāgot, reaģējot uz jaunu spēka centru rašanos. Lieki piebilst, ka minētā lielvara Kisindžera traktējumā var būt tikai un vienīgi ASV.

Cits formulējums, kurš rietumvalstīs ir guvis ļoti plašu institucionālo pielietojumu, pieder Prinstonas Universitātes profesoram, tēlaini izsakoties, vienam no galvenajiem liberālisma globālās uzvaras dziesminiekiem Džonam Ikenberijam. Viņš uz pasaules kārtību skatās no liberālā viedokļa un savos darbos (no kuriem zināmākais ir Pēc uzvaras/After Victory, publicēts 2001. gadā) definē liberālo pasaules kārtību kā «institucionāli nostiprinātu sistēmu, kuru veido demokrātiskas vērtības, brīvā tirdzniecība un starptautiskie likumi un kuras stabilitāti nodrošina ASV hegemonija». Jeb, ja tā pavisam vienkārši, tad – noteikumos balstīta pasaules kārtība.

Vēl viena definīcija (un redzējums, kas lielākā vai mazākā mērā ir vistuvākais tam, kāds pastāv galvenajās nerietumu valstīs) pieder amerikāņu uzņēmējam un investoram Rejam Dalio, kurš to noformulēja savā 2021. gada grāmatā Principi mainīgās pasaules kārtības apstākļos/ Principles for Dealing with the Changing World Order. Dalio uz pasaules kārtību raugās no lielo ciklu teorijas viedokļa un definē to, nevis balstoties uz kādiem formāliem principiem, bet uz dažāda veida varas (ekonomiskās, politiskās, militārās) attīstības cikliem. Atbilstoši šai definīcijai pasaules kārtība ir stāvoklis, ko nosaka dominējošās lielvaras relatīvais spēks, un tas mainās, kad šī lielvara sāk novājināties un rodas jauna lielvara ar lielākām iespējām. Šeit gan jāpiebilst, ka pret Dalio grāmatu un formulējumiem pastāv arī nopietnas pretenzijas no akadēmisko aprindu puses (tostarp bieži vien ideoloģiski motivētas), tomēr tās minētās grāmatas popularitāti un vērtību mazināt nav spējušas.