Mūsdienās pasaulē darbojas vairāk nekā 40 tūkstoši McDonald’s tā dēvēto restorānu un tos var atrast teju ikvienā pasaules valstī. Taču, kā norāda All About History, ir virkne valstu, kas savā teritorijā kompānijai arī liegušas darboties. Līdzās diktatoriskajām Ziemeļkorejai un Irānai šajā sarakstā ir gan demokrātiskā Islande, gan Ziemeļmaķedonija, Melnkalne, Bolīvija, Jemena, Bermudu salas un Zimbabve. Iemesli, kādēļ pieņemti šādi lēmumi, ir atšķirīgi – ir valstis, kas baidās no amerikāņu kultūras ievazāšanas, un ir tādas, kas iebilst pret to, ka šajās ēstuvēs lielākoties tiek piedāvāti no importētiem produktiem gatavoti ēdieni.
Padomju laikos dzīvojošajiem cilvēkiem makdonalds šķita tāds pats grūti aizsniedzams sapnis kā "firmas" džinsi vai kokakola. Krievijas laikraksts Izvestija vēsta, ka, gatavojoties 1980. gada Maskavas vasaras olimpiskajām spēlēm, apspriests plāns par vairāku McDonald’s ēstuvju ierīkošanu ne tikai olimpiskajā ciematā, bet arī pie Lužņiku stadiona. Taču pie varas esošā komunistiskā partija šīs idejas noraidījusi, uzskatot, ka kapitālisma simbolam PSRS galvaspilsētā nav vietas. Līdz ar to pirmais McDonald’s padomju valstī durvis vēra tikai 1990. gada 31. janvārī, un vēsts par to kļuva par vienu no galvenajām ziņām padomju Centrālās televīzijas raidījumā Vremja, kurā rādīja vairāk nekā kilometru garās rindas pie ēstuves durvīm.
Latvijā tik lielas ažiotāžas 1994. gada 15. decembrī, kad darbu sāka McDonald’s toreizējā Basteja (tagad Zigfrīda Annas Meierovica) bulvārī, pavisam netālu no Brīvības pieminekļa, gan nebija. Lai arī interese bija gana plaša un pirmajās dienās ēstuves telpas pārpildītas, daļa iedzīvotāju jau bija paspējuši pabūt un nobaudīt tā piedāvājumu ārzemēs, citi apmeklējuši vietējo uzņēmēju ēstuves, kur tajā laikā jau arī tika gatavotas kotlešmaizes. (Viena no tādām bija Centrālā universālveikala telpās, kur ceptās gaļas plāceņus saspieda nevis starp sagrieztu bulciņu daļām, bet gan vafelēm līdzīgiem mīklas izstrādājumiem. Ja atmiņa neviļ, oficiāli to sauca Pārsla, neoficiāli tā bija iedēvēta par Ķezburgernīcu, jo baumoja, ka oficiālie īpašnieki ir cieši saistīti ar bijušo komunistiskās partijas funkcionāru laikus kažoku uz otru pusi apmetušo Ivaru Ķezberu. Bet tās jau tik tādas baumas...
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 9. - 15. maija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!