Paredzēts, ka šogad spēlēs piedalīsies vairāk nekā 660 paraolimpiešu no 52 pasaules valstīm. 79 medaļu komplekti tiks sadalīti sešos sporta veidos: distanču un kalnu slēpošanā, snovbordā, biatlonā, kērlingā un hokejā (savulaik to dēvēja par ledus kamaniņu hokeju jeb angliski – ice sledge hockey). Joprojām nav īsti saprotams, kādēļ spēļu programmā nav iekļauts parabobslejs, kur Starptautiskā Bobsleja un skeletona federācija (IBSF) regulāri organizē gan pasaules čempionātus, gan Pasaules kausa izcīņas posmus. (Galvenais arguments esot tas, ka šo sporta veidu attīsta mazs skaits valstu, jo viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem tam ir savas ledus renes esamība.)
Atkarībā no invaliditātes īpatnībām paraolimpieši individuālajos sporta veidos sadalīti vairākās kategorijās, ar ko arī izskaidrojams tik liels gaidāmo medaļnieku skaits, norāda ESPN. Jāatgādina, ka XXV ziemas olimpiskajās spēlēs uz starta cīņā par 116 medaļu komplektiem izgāja 2871 sportists no 92 pasaules valstīm.
SVĀRSTĪGĀ KOMITEJA
Cilvēku ar īpašām vajadzībām integrēšanai pasaules sporta apritē nozīmīgs pagrieziena punkts bija 1989. gada 22. septembris, kad Rietumvācijas pilsētā Diseldorfā tika nodibināta Starptautiskā Paraolimpiskā komiteja (SPK jeb angļu valodas abreviatūrā IPC). Pašlaik šī organizācija, kuras galvenā mītne dīvainā kārtā neatrodas vis Šveicē, bet gan Vācijas Federatīvās Republikas bijušajā galvaspilsētā Bonnā, ir tā dēvētā jumta organizācija 185 nacionālajām paraolimpiskajām komitejām, un to kopš 2017. gada vada Endrū Pārsonss. Vārds un uzvārds vedina uz domām, ka tas ir kāds britu vai Britu sadraudzības valstu (varbūt arī ASV vai Kanādas) sporta funkcionārs, taču patiesībā Pārsonss pārstāv Brazīliju.
Viņa vecāki no Skotijas uz Dienvidameriku pārcēlās jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, un Pārsonss ir gan dzimis (1977. gadā), gan uzaudzis Brazīlijā. Viņš nav nedz bijušais sportists, nedz cilvēks ar īpašām vajadzībām un paraolimpiskā sporta atbalstīšanai pievērsies pēc tam, kad labu laiku bija nodarbojies ar žurnālistiku. 2009. gadā viņš kļuva par Brazīlijas Paraolimpiskās komitejas prezidentu, pēcāk veidojot karjeru arī starptautiskā mērogā.
Pirms četriem gadiem par Pārsonsa nostāju nekādu lielo šaubu nebija. Kad Krievija 2022. gada 24. februārī (pāris dienas pēc Pekinas ziemas olimpisko spēļu noslēguma) sāka pilna mēroga uzbrukumu Ukrainai, viņš aicināja nekavējoties pārtraukt karadarbību. "Kā tādas organizācijas vadītājs, kuras uzmanības centrā ir iekļaujoša politika, kur tiek uzsvērta daudzveidība un pieņemtas atšķirības, es esmu šausmās par to, kas pašlaik notiek pasaulē," viņš tolaik deklarēja. Vēl vairāk – dienu pirms Pekinas paraolimpisko spēļu atklāšanas, tātad 3. martā, SPK nolēma liegt Krievijas sportistiem piedalīties sacensībās, raksta BBC Sports. Jāatgādina, ka jau tolaik krievi bija neitrālo sportistu statusā, šīs valsts Nacionālā paraolimpiskā komiteja bija izslēgta no SPK rindām nebeidzamo dopinga skandālu dēļ. Taču jau 2024. gada vasaras paraolimpiskajās spēlēs atļauja piedalīties Parīzē notiekošajās sacensībās neitrālo atlētu statusā tika dota 96 Krievijas un Baltkrievijas sportistiem, kuri tika pie diezgan pamatīgas medaļu ražas (26 zelta, 22 sudraba un 23 bronzas godalgām), šajā ziņā kopvērtējumā atpaliekot vien no Ķīnas, Apvienotās Karalistes, ASV un Nīderlandes paraolimpiskajiem sportistiem.
NEIZPROTAMS LĒMUMS
Pagājušā gada septembrī pieņemtais SPK lēmums ļaut Krievijas un Baltkrievijas sportistiem pat ne neitrālo atlētu statusā, bet kā pilnvērtīgām komandām piedalīties spēlēs ar saviem karogiem un himnām nāca kā auksta duša, jo Krievija taču savu agresīvo iebrukumu Ukrainā nav apturējusi. Augstākā ranga amatpersonu taisnošanās sanākusi diezgan neveikla, atsaucoties uz Ģenerālās asamblejas balsojumu un paziņojumu, ka "vairākums nolēma tā". Taču nav skaidrs, kurš šādu ideju izvirzīja un kādēļ par to vispār būtu jābalso – šķiet pašsaprotami, ka agresorvalsti un tās satelītu no šīs kustības izslēdz līdz brīdim, kamēr Krievija nepārtrauc iebrukumu un neatgriežas pie 1991. gadā noteiktajām robežām.
Neliela atkāpe – aktuālo notikumu kontekstā Krievijas atbalstītāji atkal un atkal klaigā, ka tad jau arī ASV un Izraēla pēc notikušajiem raķešu un aviācijas triecieniem pa Irānu būtu jāizslēdz no starptautiskās sporta sistēmas. Taču situācijas ir krasi atšķirīgas, jo nedz ASV, nedz Izraēla nevēlas iekarot kaut kvadrātmetru Irānas teritorijas – atšķirībā no Kremļa, kas jau četrus Ukrainas apgabalus (Krimas, Doneckas, Luhanskas, Hersonas) savos likumos deklarējis kā Krievijai piederošus.
Atgriežoties pie SPK Ģenerālās asamblejas balsojuma, tas pavisam neērtā situācijā nostādīja Starptautisko Slēpošanas un snovborda federāciju (FIS), kas kopš 2022. gada saskaņā ar vienošanos, kas parakstīta ar SPK, pārvalda paraslēpošanas (distanču slēpošanas, kalnu slēpošanas un snovborda) sacensību norisi. FIS vēlējās šo lēmumu sabotēt, taču Sporta arbitrāžas tiesa (CAS) lēma citādi, un federācijai nācās piešķirt īpašas kvotas agresorvalstu sportistiem, kuriem nebija iespēju piedalīties kvalifikācijas sacensībās. CAS, kuras galvenā mītne atrodas Šveices pilsētā Lozannā, kā jau ierasti, paziņojot par savu lēmumu, neiedziļinājās detaļās, uzsverot vien to, ka atsevišķu valstu sportistu diskriminācija nav pieļaujama.
Ja agresorvalstu pārstāvji būtu neitrālo sportistu statusā, kā nesenajās «lielajās» spēlēs, šo krupi varbūt arī varētu norīt, taču nelaime tāda, ka Milānā, Kortīnā d’Ampeco un citās spēļu norises vietās plīvos arī Krievijas un Baltkrievijas karogi. Ukrainas atbalstītājiem tas nav pieņemami, un līdz šīs nedēļas sākumam par savu delegāciju neierašanos uz atklāšanas ceremoniju senajā Veronas amfiteātrī (tajā pašā, kur tika noslēgtas XXV ziemas olimpiskās spēles) bija paziņojušas virkne valstu – Ukraina, visas trīs Baltijas valstis, Čehija, Polija, Somija un Nīderlande –, turklāt vairākas no tām pieprasījušas, lai to nacionālie karogi šajā ceremonijā nekādā veidā netiktu demonstrēti. Reuters norāda, ka spēļu atklāšanas ceremonijā nepiedalīsies arī Kanādas un Apvienotās Karalistes sportisti, taču tas tiek skaidrots nevis ar sava viedokļa paušanu, bet gan to, ka jau pēc dienas viņiem sākas sacensības 250 kilometrus attālajā Kortīnā.
Ļoti ticams, ka spēļu atklāšanas ceremonijā, lai nebūtu vienā ierindā ar sešiem Krievijas un četriem Baltkrievijas paraolimpiskajiem sportistiem, nepiedalīsies vēl vairāku valstu delegācijas – skatiens šajā ziņā lielākoties tiek vērsts uz Eiropas ziemeļu daļu. Taču pat Itālijā par šo SPK lēmumu ir zināma neizpratne – to, cenšoties ievērot visas pieklājības un politkorektuma normas, pakritizējis pat šīs valsts ārlietu ministrs un vicepremjers Antonio Tajāni. Spēļu saimniekiem, protams, nāksies deleģēt kādu no augstākajām amatpersonām uz dažādām ceremonijām, taču ar prominentu viesu klātbūtni, visticamāk, būs kā būs. Vairākas Eiropas valstis jau iepriekš paziņojušas, ka savas valdības delegācijas uz Milānu nesūtīs, līdzīga nostāja ir Eiropas Komisijai, turklāt tagad pie varas esošie var aizbildināties, ka tas nav politisks demaršs, bet gan nepieciešamība visus resursus veltīt, lai šķetinātu Tuvajos Austrumos sākušos karu (lai arī Eiropai uz tā norisi nekādas ietekmes nav).
Pārsonss un viņa komandas pārstāvji, SPK augstākā elite, tikmēr laipo un nodarbojas ar to, ko latviski beidzamajā laikā apzīmē ar tukšmuldēšanu. "Es ceru, ka [atklāšanas] ceremonija netiks politizēta, jo ir taču citi veidi un vietas, kur brīvi paust savus viedokļus un raidīt signālus," – tik daudz no SPK vadītāja žurnālistiem izdevās izspiest Milānā notikušajā preses konferencē. Protams, arī apgalvojumu, ka SPK esot "dziļi sarūgtināta", ka atsevišķas valstis grasās nepiedalīties paraolimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, un paziņojumu, ka SPK dara visu, kas ir tās spēkos, lai situāciju mainītu. Par lietas būtību vispār teju neviena vārda, lai gan, kā rakstījis krievu komunistu dzejnieks Vladimirs Majakovskis, "pat ezim ir skaidrs", ka pašiem nevajadzēja radīt problēmu un šobrīd ne tuvu nebija piemērotākais mirklis, lai ļautu Krievijai un Baltkrievijai atgriezties spēlēs ar saviem nacionālajiem simboliem.
PARAOLIMPISKO SPĒĻU TĒVS
Pat cilvēki, kuri īpaši neinteresējas par sportu, būs dzirdējuši tādu vārdu kā Pjērs de Kubertēns. Kā jau vairākkārt esam minējuši arī SestDienas lappusēs, šis franču aristokrāts lika pamatus mūsdienu olimpiskajām spēlēm, kas sākotnēji bija balstītas uz seno grieķu tradīcijām, bet pakāpeniski no tām attālinājušās aizvien vairāk un vairāk, pārvēršoties par biznesa projektu, kur daudziem nākas maksāt, lai kāds nelielāks pulciņš labi nopelnītu. Savukārt daudz klusāk izskanējis paraolimpisko spēļu tēva Ludviga Gutmana vārds, vēsta BBC.
Viņa biogrāfija ir dažādiem notikumiem un pavērsieniem pārbagāta. Gutmans (pēc izcelsmes ebrejs) piedzima 1899. gada 3. jūlijā nelielā Augšsilēzijas pilsētiņā, kas tolaik atradās Vācijas impērijas teritorijā. Pirmā pasaules kara šausmas viņam lielākoties gāja secen, jo bruņotajos spēkos Gutmanu iesauca vien tad, kad karš strauji tuvojās noslēgumam, un jau drīz vien demobilizēja. 1918. gada pavasarī viņš bija iestājies Breslavas (tagad Vroclavas) Universitātē, lai studētu medicīnu, bet pēc gada mācības turpināja Freiburgas Universitātē, kuru absolvēja 1924. gadā, kļūstot par medicīnas zinātņu doktoru.
Starpkaru periodā jeb Veimāras republikas laikā Gutmans veidoja veiksmīgu karjeru Breslavā, kļūstot gan par pilsētas slimnīcas galveno neiroķirurgu, gan par lektoru vietējā universitātē. Turklāt viņš atrada laiku, lai jaunas zināšanas apgūtu un izpētes darbus veiktu slavenā neiroķirurga Otfrīda Ferstera vadītajā institūtā. Viss mainījās 1935. gadā, kad Vācijā pie varas nākušie nacionālsociālisti pieņēma Nirnbergas likumus, būtiski ierobežojot ebreju tiesības. Tostarp ebreju izcelsmes ārstiem bija aizliegts sniegt medicīnisko palīdzību "tīrasiņu āriešiem", un Gutmanam vēl palaimējās, ka viņš atrada darbu Breslavas ebreju hospitālī.
Iespēja pamest Vāciju, kur represijas pret ebrejiem pieņēmās spēkā, viņam radās 1939. gada sākumā. Pat nacistu režīms novērtēja neiroķirurga prasmes un zināšanas, nosūtot viņu ārstēt kādu Portugāles diktatora Antoniu Salazara līdzgaitnieku, kurš bija cietis autoavārijā, raksta All About History. Gutmanam izdevās pārliecināt varasiestādes, ka ārstēšanās process būs ilgs un viņam nepieciešams, lai komandējumā uz Portugāli dotos arī sieva un abi bērni – lēmums par to, ka ģimene vairs neatgriezīsies Vācijā, jau bija pieņemts. Šo plānu izdevās īstenot. 1939. gada 14. martā Gutmanu ģimene no Lisabonas ar avioreisu ieradās Londonā, kur viņiem bija jāpārsēžas Londonas–Berlīnes reisa lidmašīnā, taču viņi tajā tā arī neiekāpa. Palīdzīgu roku sniedza britu organizācija CARA, kas rūpējās par tiem ebreju izcelsmes zinātniekiem, kuriem nākas pamest nacistu varā nonākušo zemi, Gutmanu ģimenei piešķīra 250 sterliņu mārciņu (mūsdienu izteiksmē vairāk nekā 21 tūkstotis sterliņu mārciņu) pabalstu, turklāt nodrošināja neiroķirurgam ne tikai mājvietu Oksfordā, bet arī parūpējās, lai viņš varētu strādāt savā specialitātē.
1943. gadā britu valdība piedāvāja Gutmanam, kurš jau bija izstrādājis jaunas metodes, lai dziedētu pacientus ar mugurkaula smadzeņu bojājumiem, vadīt jaunizveidoto hospitāli Stokā Mandevilā – Bakingemšīras grāfistē. Šajā iestādē ārstēšana un rehabilitācija tika nodrošināta lielākoties tiem britu Karalisko gaisa spēku pilotiem, kuri bija lauzuši mugurkaulu pēc neveiksmīgas lidmašīnas piezemēšanās.
SPĒĻU AIZSĀKUMS
Ar laiku Gutmans guva pārliecību, ka fiziskas aktivitātes palīdz cilvēkiem, kas cieš no paraplēģijas jeb muguras smadzeņu bojājumiem, kuru dēļ tiek paralizēta ķermeņa apakšdaļa. 1948. gada 29. jūlijā, tieši tajā pašā dienā, kad tika atklātas Londonas vasaras olimpiskās spēles, viņš sapulcināja 16 pacientus, kuri pārvietojās ratiņkrēslā, un piedāvāja viņiem piedalīties loka šaušanas sacensībās. Tā tika likti pamati tā sauktajām Stokas Mandevilas spēlēm, kas ilgāku laiku tika rīkotas katru vasaru.
1952. gadā šīs sacensības kļuva starptautiskas, jo uz tām ieradās arī Otrajā pasaules karā ievainojumus guvušie Nīderlandes karavīri. Bet Gutmans katru gadu izdomāja aizvien jaunas disciplīnas, kurās varētu piedalīties cilvēki, kam visu mūžu nāksies pavadīt ratiņkrēslā. Jāatzīst gan, ka viņa interese aprobežojās tieši ar šīs kategorijas invalīdiem, jo, kā jau ārsts, kurš ir eksperts savā nozarē, viņš uzskatīja sevi par nepietiekami kompetentu, lai pievērstos arī cilvēkiem ar redzes, dzirdes vai intelektuālās attīstības traucējumiem. Taču pēc tam, kad par Gutmana iniciatīvu sāka rakstīt britu avīzes, sarosījās arī citi entuziasti, un 1955. gadā oficiāli tika atzīta Starptautiskās Cilvēku ar dzirdes problēmām komitejas esamība.
1960. gada septembrī Romā, kas īsi pirms tam bija uzņēmusi vasaras olimpisko spēļu dalībniekus, izdevās sarīkot IX Starptautiskās Stokas Mandevilas spēles, kas pēcāk jau tika pasludinātas par pirmajām paraolimpiskajām spēlēm. Vēl vairākus gadu desmitus paraolimpiskā kustība bija sašķelta un neatrada kopēju valodu ar Starptautisko Olimpisko komiteju (SOK). Lai gan tā centās ievērot četru gadu ciklu, reizēm sanāca tā, ka lielās spēles tika organizētas vienā valstī, bet paraolimpiskās – pavisam citur. Piemēri – 1968. gada vasaras olimpiskās spēles notika Mehiko, bet paraolimpiskās tika sarīkotas Telavivā. Līdzīgi bija 1980. gadā, kad Padomju Savienībā nevēlējās organizēt šādas sacensības un vasaras paraolimpisko spēļu rīkošanu nācās uzņemties nelielajai Nīderlandes pilsētai Arnemai.
Arī 1976. gadā, kad pirmo reizi notika ziemas paraolimpiskās spēles, sacensības tika rīkotas nevis Insbrukā, bet Zviedrijas pilsētiņā Ērnšeldsvīkā. Insbruka gan pie šīm spēlēm tika 1984. gadā, kad to sarīkošanu nevarēja nodrošināt tolaik Dienvidslāvijas pakļautībā esošā Sarajeva. Tas pats notika pēc četriem gadiem, kad lielās spēles tika organizētas Kanādas pilsētā Kalgari un Insbrukai jau atkal nācās glābt situāciju. Taču kopš šī gadsimta sākuma spēkā ir SOK un SPK amatpersonu parakstītā vienošanās, kas skaidri nosaka: tā valsts, kas saņēmusi tiesības rīkot olimpiskās spēles, rūpējas arī par paraolimpisko spēļu organizēšanu.