LAIKMETĪGA MASKU KOMĒDIJA.
SAPŅOTĀJI
REŽISORS KĀRLIS KRŪMIŅŠ
LKA studentu diplomdarba izrāde Tabakas fabrikas Mazajā zālē
★★★★★
Diplomdarba izrādes katram topošajam aktierim ir nozīmīgs dzīves posms ne tikai tāpēc, ka par tām liek atzīmes, bet arī tāpēc, ka uz tām mēdz ierasties teātru vadītāji un, kā liecina pieredze, pēc veiksmīgi nospēlētas lomas diplomdarba izrādē var sekot piedāvājums pievienoties kāda teātra štatam. Latvijas Kultūras akadēmijas ceturtais kurss kritiķu un skatītāju redzeslokā nonāca jau pērn ar saviem spilgtajiem kursa darbiem, un šopavasar mūs gaida burtiski izrāžu virkne, iesildot arī akadēmijas rīcībā nonākušo Tabakas fabrikas Mazo zāli, kurā vēl samērā nesen spēlēja Jaunais Rīgas teātris.
Delartiskā komēdija (commedia dell’arte), kas atceļojusi pie mums no XVI–XVIII gadsimta Itālijas, nav bieža viešņa Latvijas teātros, tomēr ik pa brīdim kāds paraugs tiek sarūpēts, un, ja tas izdevies talantīgi, tad par to īpašs prieks. Pēdējos gados tieši jauno aktieru attīstībai nākusi par labu Latvijas Kultūras akadēmijas sadarbība ar itāļu režisoru un pedagogu Davidi Džovanzanu, taču jauniestudējuma režisors ir laikam taču šobrīd labākais delartiskās komēdijas speciālists Latvijā Kārlis Krūmiņš.
Delartiskā komēdija mūsdienu aktierim ir samērā komplicētu uzdevumu virkne – tā prasa gan zināšanas par konkrētu spēles veidu, spēju improvizēt, gan arī organiski darboties ar masku uz sejas, kas tēlu padara par raksturīgu tipāžu, bet atņem jebkādu iespēju darboties ar mīmiku. Delartiskajā komēdijā var atļauties gan zināmas vaļības, gan komentārus par aktualitātēm, tie ir pat vēlami. Tikpat pieļaujami un vēlami ir arī dažādi dialekti un akcenti.
Kārlis Krūmiņš nav izvēlējies pazīstamu sižetu, teiksim, no Karlo Goci, bet gan kopā ar aktieriem asprātīgi stilizējis latviešu tautas pasakas arhetipus par trim brāļiem, no kuriem, protams, divi gudri, trešais – bez maskas, māte ir pret vīriešu dzimumu skeptiski noskaņota beķerejas saimniece, bet tēvs atrodas sazin kur un nodarbojas ar garīgām praksēm.
Izrādi Laikmetīga masku komēdija. Sapņotāji var droši skatīties gan tie, kuri jaunos aktierus pazīst, gan tie, kuriem iepazīšana vēl priekšā. To, kurš slēpjas zem kuras maskas, var atšifrēt, jo brīžos, kad aktieri nav uz skatuves, viņi sēž turpat spēles laukuma malā un maskas noņem. Un tomēr ir pārsteidzoši un burvīgi, kā sejas aizsegšana transformē cilvēku, kurš pēkšņi var nospēlēt ko tādu, ko mēs no viņa negaidījām – piemēram, vai mēs pēc izrādes Māceklis, kur Krists Jēkabsons atveidoja visu apsmietu puisi ar invaliditāti, gaidījām aktieri Sapņotājos parādāmies kā brutālu, seksuāli norūpējušos mačo?
Vienlaikus gribas tomēr pabrīdināt, ka no šī nedaudz vairāk par stundu ilgstošā priekšnesuma nevajadzētu gaidīt vairāk, nekā tas iecerēts. Delartiskā komēdija ir mazliet dzēlīgu joku virtene, apsmejot dažādus stereotipus (ko vērts ir kaut vai Kristapa Kristera Ozola dzejiskais skatiens vai Elizabetes Miltas valdonīgā večiņa). Arī tas, kāpēc izrādi sauc Sapņotāji, ir diskusijas vērts jautājums, radot iespaidu, ka varbūt sākotnējā iecere bijusi atšķirīga. Tomēr rezultāts ir tik tehniski pārliecinošs un izpildījuma ziņā azartisks, ka par to nevar nepriecāties. Izrādē redzam arī ekoloģisku pieeju – tajā integrēts Reiņa Suhanova dekorācijas elements, kas savulaik izgatavots Nacionālā teātra izrādes Baltiešu armija vajadzībām.
TEĀTRIS
IESAKA ATIS ROZENTĀLS
1 000 000 LABU LIETU,
REŽISORS DMITRIJS PETRENKO,
LIEPĀJAS TEĀTRIS
★★★★
Ne tikai Lielajā dzintarā, bet arī viesizrādē Vangažos skatāma monoizrāde, kurā liela loma ir aktiera saspēlei ar skatītājiem – rēķinieties, ka vismaz vienu teikumu no lapiņas būs jānolasa arī jums, iespējams, pat vairākas reizes. Ļoti cilvēcisks, humāns un kaut kādā ziņā trausls stāsts par pieaugšanu. Tuvākajās izrādēs spēlēs Gatis Maliks, bet vislabāk ir redzēt divreiz – arī ar Edgaru Ozoliņu.
AMERIKĀŅU BIZONS,
REŽISORE INESE MIČULE,
VALMIERAS TEĀTRIS
★★★★
Turnejā pa Latviju dodas Valmieras teātra izrāde ar trim vīriem ne gluži laivā – tie ir sīki blēži ar lieliem plāniem. Režisores Ineses Mičules interese par amerikāņu dramaturģiju fokusējusies uz Deivida Mameta lugu, ļaujot izspēlēties raksturlomās lieliskiem aktieriem. Īpaši tos, kuri Akselu Aizkalnu redzējuši tikai Jāzepā un viņa brāļos, gaida pārsteigums (aktieris par Valtera Kola lomu nominēts Spēlmaņu nakts balvai 2021./22. gada sezonā).
TROLEJBUSS ĻUBOČKA,
REŽISORS DMITRIJS GAITJUKEVIČS,
MIHAILA ČEHOVA RĪGAS KRIEVU TEĀTRIS
★★★
No atsevišķiem stāstiņiem izveidota izrāde par mīlestību tās dažādajās izpausmēs. Te ir gan anekdotes, gan personiskās pieredzes stāsts par kāpšanu kalnos, gan labvēlīgs trolejbusa vadītāja skats no malas uz cilvēkiem, kas dzīvo mums līdzās. Nepretenciozs, bet kopumā simpātisks darbs teātra Arkādē Vaļņu ielā 19, kas ir nesen atvērts spēles laukums.