Vivita vispirms publiski uzmirdzēja kā mamma, kas raksta blogu. Tā kā bērnu gaitas saistījās ar pārcelšanos uz dzīvi laukos, tad rakstāmais pavērsās plašāk – Piebalgaspuse kļuva par krāšņu un aizraujošu dzīves dokumentāciju, kur lielie, skaļie notikumi mijas ar ikdienas priekiem, darbs ar sportiskām un muzikālām lustēm, pārdomas ar praktisko. Latvijas mērogā ģimenes vārds izskanēja, kad toreizējais premjers Valdis Dombrovskis bija spiests atbildēt uz desmitgadnieces Loretas vēstuli un taisnoties par katastrofālajiem ceļiem. Tolaik Ločmeļu ģimene iekustināja lavīnu, kā rezultātā Latvijas reģionālo ceļu sakārtošanai tika piešķirti vairāk nekā 250 miljoni Eiropas naudas.
Tam sekoja unikālā kultūras un sporta akcija Nesam gaismu, kas uzšķīla patriotisma dzirkstis ceļā no Skalbes Saulrietiem līdz Brīvības piemineklim, un citas aktivitātes, kas apvienojamas lozungā Latvieti, izkāp no bedres!. Tikmēr auga un zaļoja vīratēva Jura lolotā bērzu birzs, kas nu jau divus gadus kļuvusi par brīvdabas galeriju Miers un bērziņš – pārsteidzoši gaišu vietu ar svētsvinīgu noskaņu. Milzīgais darbs tagad šķiet padarīts viegli un bez bēdu, taču tieši šī amplitūda starp kolhoza vrakiem piedrazoto īpašumu viņu saimniekošanas sākumā un tagadējo latviskā miera oāzi uzrāda Ločmeļu ģimenes patieso spēku. Viņi Piebalgā ir nokrituši kā kluss meteorīts, kas izplata nerimstošus viļņus – mirgo, raida starus, īsteno idejas, kas nolaižas no augšas. Paši viņi nekad nav jutušies kā apzināti misionāri, un teju visam skaistajam pamatā ir kāds praktisks iemesls.
LAI REDZĒTU BĒRNU PRIEKU
Sākotnēji jaunā ģimene, jurists un pedagoģe, dzīvoja Rīgā, bet saknes abiem ir Vidzemē.
«Esam no Madonas, kur vienmēr bijušas bargas ziemas – mums abiem ļoti patīk slidot! Man bērnībā bija atdotas puiku slidas – tās, kas līdz potītēm. Kājas ļurkājās, bet slidot iemācījos pat uz aizsalušas peļķes. Stāvēju vārtos, pārsitu degunu, zvaigznītes gar acīm... Slidojām pa pagalmu un mazajiem dīķīšiem. To mēs gribējām dot bērniem – īstu, bezrūpīgu bērnību! Ar suņiem, kaķiem, vistām, trušiem, ar to, ka bērnu brīvais laiks nav jāorganizē pieaugušajiem. Pilsētā bērns pat uz parku ir jāpavada, jābūt blakus. Te viņš atver durvis, iziet pagalmā un dzīvo savā vaļā – slido, pikojas, veļ sniegavīru ziemā vai savāc olas, skraida ar suni, lasa ogas, kaut lēkā vai vārtās zālītē vasarā. Jēgpilni darbojas! Var teikt, ka darījām to savā labā – lai redzētu bērnu prieku! Esam pat paši taisījuši ledu pagalmā, kad bija kailsals bez sniega. Ar šļūteni lējām uz zemes ūdeni, kamēr tās kārtiņas viena pēc otras sasala. Kad pirmajā ziemā atvērām slidotavu, sanāca ļoti daudz bērnu. Uzlikām laternas un spēlējām hokeju. Bērni to tagad ļoti novērtē, atzīst, ka tas bija labākais, ko viņu labā izdarījām, – pārcēlāmies uz laukiem. Iedevām īstu bērnību!» tagad atskatoties saka Ločmeļi.
Gadu tūkstoša sākumā, meklējot lauku mājas, viņiem kopā ar Mārča māsas ģimeni nav bijuši īpaši nosacījumi par vietas izvēli. Galvenais, lai sasniedzamā attālumā no Rīgas un, vēlams, Vidzemē, jo abu pāru vecāki dzīvoja Cēsīs un Madonā.
«Meklējām mājas, kur nobāzēties. Darījām to sevis labā, nekādas misijas vai biznesa aprēķina.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 3. - 9. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!