Laika ziņas
Šodien
Migla
Pirmdiena, 3. jūnijs
Ineta, Inta, Intra

Uzdrīkstēties neslēpt neveiksmi

Cilvēki Latvijā nevēlas atzīt kļūdas, dominē bailes no sabiedrības vērtējuma - ko citi par mani domās.

VIsI vēlamies būt veiksmīgi – gan privātā dzīvē, gan karjerā, un labprāt ar saviem sasniegumiem dalāmies ar citiem. Tomēr aiz katras veiksmes slēpjas aisberga neredzamā daļa – grumbuļainais ceļš uz panākumiem. Šis ceļš ved caur nelielām kļūdām un arī caur totālām katastrofām, kuras bieži vien vēlamies noslēpt ne tikai no citiem, bet arī paši no sevis.

Mūžīgās veiksmes kults dara mums vairāk ļauna nekā laba, pie šāda secinājuma 2012. gadā nonāca draugu grupa Meksikā un aizsāka FuckUp Nights jeb Neveiksmju vakaru pasākumu sēriju, kuros atklāti runāja par savām biznesa kļūdām. Šī ideja kļuvusi par pasaules mēroga kustību un gūst arvien plašāku popularitāti – 23. novembrī K. K. fon Stricka villā, Rīgā notiks jau ceturtais šāds pasākums Latvijā. 

Veiksmes monētas otra puse

FuckUp Nights (FUN) Latvijā organizē divas meitenes – Dita Stalovska un Luīze Jansone. Doma par to, ka jāveido atklāta saruna par neveiksmēm, Luīzei radusies, studējot ārzemēs ļoti ambiciozā vidē, kurā panākumi bija augstākais mērķis, bet neviens nav runājis par neizdošanos. Luīzei bijis skaidrs, ka viņa nevar būt pasaulē pirmā, kurai tas nešķiet veselīgi. Atradusi internetā Meksikas FUN, uzsāka sadarbību ar pasākuma iniciatoriem, un kopš 2017. gada pavasara kopā ar Ditu organizējušas trīs šādus pasākumus Rīgā. Katrā pasākumā piedalās četri runātāji, kuri septiņu minūšu laikā un ar desmit attēlu prezentācijas palīdzību neoficiālā gaisotnē pastāsta par sevi un kādu savas karjeras vai arī vienkārši dzīves neražu un secinājumiem, kādus ir guvuši no šīs pieredzes. 

"Sākotnēji Meksikas pasākumā bija jārunā tikai par profesionālajām neveiksmēm, par biznesu – kas tavā projektā ir nogājis greizi. Tā kā Latvijā vispār neesam pieraduši pārāk daudz runāt par neveiksmēm, mēs mūsu drosmīgajiem runātājiem neuzspiežam šo formātu. Gribam maziem solīšiem iedrošināt, lai viņi vispār atnāk un pastāsta savu stāstu," saka Luīze. 

"Mūsdienās saistībā ar sociālajiem tīkliem, medijiem un arī grāmatām cilvēki ļoti uzsver, cik viņi ir veiksmīgi, kā viņi visu, ko vēlējušies, ir sasnieguši, kā viņiem viss izdodas. Redzam bildes, kur visi ir tikai priecīgi un skaisti, kaut gan katrs patiesībā zina, ka tā nav. Ja tev no visām malām uzspiež to, ka jābūt tikai veiksmīgam un visam jāsanāk uzreiz ideāli, tad rodas baigais stress. Ja kaut kur kādreiz nepaveicas, tad arī pašam uzreiz ir sajūta – tad jau labāk es nedarīšu, jo man vienreiz nesanāca. Noņemot šo stresu – tiklīdz par tādu lietu sāk runāt, to normalizē un padara par kaut ko tādu, kas vienkārši tā ir – kā daļiņa no visa procesa. Tas sāk likties normāli, tu to pieņem un nav bail, ka arī ar tevi kaut kas tāds – ak Dievs, ak Dievs! – var atgadīties. Mūsu lielais mērķis ir tāds: lai cilvēki nevis, saklausījušies šīs runas, domā – es zinu, kā nevajag darīt, tagad man tikai veiksies –, bet lai saprot, ka var neveikties un arī tas ir normāli. Man neveicas, bet es tāpēc nepametīšu novārtā kaut kādas lietas un varbūt tieši tādēļ sadūšošos kaut ko uzsākt, jo man vairs nav bail, ka var nepaveikties. Tu nesāc pāranalizēt un pārdomāt 150 reižu, kā izdarīt visu perfekti, bet pieņem to kā realitāti, tev nav bail un nav kauns pateikt, ka kaut kas nesanāk – kaut vai sev, ja ne citiem," pasākuma organizatore dalās ar savu vīziju.

Perfekcija – ilūzija

Kustības uzsācēju mājaslapā teikts, ka šie pasākumi veltīti trīs cilvēku grupām: tiem, kas piedzīvojuši neveiksmes, tiem, kas tās vēl piedzīvos nākotnē, un tiem, kuri melo. 

Viens no drosmīgajiem, kas uzstājies FUN Rīga pasākumos, Draugiem Group runasvīrs Jānis Palkavnieks kā negatīvu piemēru min politiķus, kuri, atbildot uz jautājumiem par to, kādas kļūdas savā darbībā pieļāvuši un kas nav līdz galam izdevies kādā iniciatīvā, parasti atbild ar veiklu frāzi – mana kļūda ir tā, ka es nestrādāju vēl cītīgāk. Tā vietā, lai atklāti atbildētu uz jautājumu, tiek teikts – es esmu perfekts un mana izgāšanās ir tā, ka neesmu bijis vēl perfektāks.

"Respektīvi, viņi samelo," saka Jānis un turpina: "Sapratu, ka es tā nedarīšu. Cilvēki atnākuši klausīties kaut ko, kas ir pa īstam. Es ņēmu vienu gadījumu no sava kā sabiedrisko attiecību speciālista darba, par kuru man pašam ir reāls kauns. Protams, tas bija vakars un izklaides vieta, līdz ar to pasākuma forma bija, teiksim, vieglāka, bet saturs jau no tā nemainījās. Izstāstīju, kā es ar to dzīvoju jau kādu laiku. Izstāstīju un atzinu, ka tā ir mana neveiksme, galu galā cilvēki kļūdās visi un visur. Ja kāds apgalvo, ka nekad nekļūdās, tad viņš vienkārši melo. Man kļuva labāk. Bija bažas, vai esmu izvēlējies pareizo tēmu, jo viena no kolēģēm stāstīja baigāko atgadījumu, kā viņa izglābusies no haizivīm. Gāju cilvēkiem klāt un prasīju, vai bija interesanti, bet viņi teica, ka bijis interesanti un ka bijis vērts klausīties, jo tas bija kaut kas reāls, no pieredzes, īsts stāsts bez citplanētiešiem un karadarbības. Cilvēki smējās, un man kļuva vieglāk."

J. Palkavnieks norāda uz to, kā izlikšanās par mūžīgajiem veiksminiekiem var kropļot priekšstatu par realitāti, it īpaši jauniešiem. Ja, skatoties uz autoritātēm, redzam tikai panākumus, nevis arī neiztrūkstošās kļūmes un cilvēkus tādos mirkļos, kad zūd ticība sev un jāpārvar šķēršļi, varam nepamatoti secināt, ka nekad nespēsim savam ideālam līdzināties, jo mums, redz, gan gadās kļūdas un neveiksmes, kuras var šķist kā kaut kas nepieļaujams. "Tiek dots nepareizs vēstījums. Iedomājies, sportists teiktu – nē, zini, man nekad nav bijis tā manā karjerā, ka es gribētu mest bumbu pie malas un vispār ielīst gultā un raudāt. Normāls cilvēks domā – pag’, tas nozīmē, ka es nekad nebūšu izcils sportists, jo man vairākas reizes ir bijušas šādas domas," tā savus secinājumus izklāsta J. Palkavnieks. Bieži vien tieši kāda cita neveiksmes stāsts ir tas, kas labāk iespiežas atmiņā un palīdz saņemties drosmi pamēģināt kaut ko jaunu. 

Paslaucīt zem tepiķa

Latvijā cilvēki vispār nevēlas atzīties savās kļūdās, dominē bailes no sabiedrības vērtējuma – ko citi par mani nodomās? Bieži vien neveiksmes un neglītās dzīves detaļas tiek "paslaucītas zem tepiķa", par mirušajiem arī runājam vai nu labu, vai neko. 

Luīze Jansone norāda, ka šādas bailes no kļūdīšanās varētu būt pat lielākā atšķirība starp Amerikas Savienotajām Valstīm un pārējo pasauli. Amerika tapusi kā laimes meklētāju, zeltraču un jaunu uzņēmumu uzsācēju valsts, kuras kultūrā populārs sižets ir doties kaut kur prom no ierastās vides, par kaut ko cīnīties, ciest sakāvi, bet tad atgūties un mēģināt vēl un vēl, kamēr iecerētais izdodas. Savukārt Eiropas kultūrā vairāk raksturīgs pēc pirmās neveiksmes atmest ar roku un vairs "neblamēties", jo, iespējams, tu vienkārši esi neveiksminieks. 

Meklējot dalībniekus FUN pasākumiem Rīgā, bieži vien uzrunātie cilvēki ļoti atbalsta šāda pasākuma norisi, atzīst, ka viņiem būtu, ko stāstīt, jo kļūdu ir pietiekami, tomēr nav gatavi par tām runāt publiski. Luīze piemin vienu no FUN runātājiem, eļļu un etiķu veikala VomFassRiga īpašnieku Kasparu Vendeli, kurš Latvijas sabiedrības spēju atklāti runāt par kļūdām raksturojis vārdiem: "Ko jūs gribat, mums Latvijā grūti uz ielas sasveicināties ar cilvēkiem, kur nu vēl runāt par savām neveiksmēm." "Tā vienkārši ir, un mēs ceram, ka kādreiz tā vairs nebūs," saka Luīze.

No kļūdām mācīties arī ir jāmācās

Ir tāds populārs teiciens – kas mani nenogalina, padara mani stiprāku. Tomēr vajadzīga zināma piepūle, lai stiprināšanās tiešām notiktu. Piedzīvoto neizdošanos pārvērst vērtīgā pieredzē var tikai tad, ja to maksimāli objektīvi bezkaislīgi izanalizē, paskatoties uz notikušo it kā no malas. "Savā praksē redzu, ka mēs neesam īpaši mācīti analizēt savas neveiksmes un kļūdas. Nevis tā vienkārši pateikt, ka tas man neizdevās un nākamreiz darīšu savādāk vai vispār pie tā neķeršos, bet kārtīgi izanalizēt, lai tiešām saprastu, kur es centos, kas man nesanāca, kādas īpašības visā šajā "mācību procesā" sevī atklāju. Tas ir nopietns darbs ar sevi. Tad, kad cilvēks tiešām to izdara rūpīgi un kārtīgi, viņš pats ir milzīgs ieguvējs, un tikai tad var sākt to stāstīt citiem. Daļa panākumu atslēgas, lai to aiznestu līdz auditorijai, ir tā dziļā un vienlaikus vienkāršā refleksija, pārdomas par to, atklājot domu gaitu, jautājumus, bažas un veidus, kā tikt tam pāri," stāsta organizāciju psiholoģe Gitāna Dāvidsone. FUN pasākumu popularitāti psiholoģe saista ar to, ka cilvēkiem jau patīk uzzināt, kā citiem neiet, bet, lai tā nebūtu tikai izklaide, klausītājam jāpiemīt spējām attiecināt dzirdēto uz savu dzīvi. 

Svarīgi karjerā un biznesā

Psiholoģe atzīst – tas, ka šādi pasākumi pie mums notiek, ir pozitīva zīme sabiedrībā. Neveiksmju analīze jeb tā saucamā reflektīvā domāšanas metode jau pastāv biznesa praksē, tiek apgūta treniņos un mācīta arī labākajās skolās un pat bērnudārzos. "Ja šos procesus kultivētu gan skolā, gan darba vietās, gan sabiedrībā kopumā un ja vēl politikā tas būtu, tad mēs kā sabiedrība iegūtu ļoti daudz," stāsta G. Dāvidsone. 

Neveiksmju stāstīšanas pasākumi ir nopietna lieta. Meksikā šogad notika visas pasaules FUN organizatoru saiets, 2014. gadā turpat nodibināts Neveiksmju institūts (The Failure Institute), kas pēta visvairāk izplatītos iemeslus, kāpēc dažādās pasaules malās uzņēmumi bankrotē vai cieš sakāvi biznesā.

Mūsdienās pazīstams jēdziens ir "perfekcijas paralīze", kad, piemēram, jauns produkts tiek slīpēts un slīpēts un beigās nemaz netiek palaists tirgū vai arī tur nokļūst pārāk vēlu, jo tā radītājus stindzina bailes no neveiksmes. Daudz produktīvāk esot uzdrīkstēties pēc iespējas ātrāk laist produktu, tā sakot, tautās un, no patērētājiem saņemot atgriezenisko saiti, arī kritiku, to strauji uzlabot. Ja pēc kāda laika nav kauns par to, ko sākotnēji piedāvāji klientiem, tad esi savu produktu palaidis tirgū pārāk vēlu. Šīs attieksmes pamatā ir gatavība tam, ka plāns var neizdoties, bet tā ir daļa no plāna, nevis neizdošanās, tas ir solis uz priekšu.

Nav imunitātes

Viens no FUN pasākumu organizētāju sapņiem ir ielūgt un piedabūt runāt par kļūdām kādu cilvēku, kas strādā augstā amatā. Luīze un Dita, FUN idejas spārnotas, metušās organizēt pasākumus un atzīst, ka bez iepriekšējas pieredzes pasākumu rīkošanā pašas ir pieļāvušas daudz kļūdu, ar kurām nelepojas. Par tām viņas gatavojas stāstīt kādā no nākotnes FUN pasākumiem. "Mēs kā FuckUp Nights Riga organizatores neesam dabūjušas imunitāti pret neveiksmēm," pasmejas Luīze.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Intervijas

Vairāk Intervijas


Ražošana

Vairāk Ražošana


Karjera

Vairāk Karjera


Pasaulē

Vairāk Pasaulē


Īpašums

Vairāk Īpašums


Finanses

Vairāk Finanses