Šāgada 3. jūlijā Saeima ir pieņēmusi grozījumus Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likumā, savukārt 22. jūlijā Ministru kabinets ir apstiprinājis Patvertņu būvnormatīvu. Līdz ar to no 2027. gada visās jaunbūvēs, kas pārsniedz piecus virszemes stāvus, būs obligāti jāizbūvē otrās kategorijas patvertnes. Normatīvajā regulējumā ir arī precīzi definēti tehniskie parametri – sākot no sienu un pārsegumu biezuma, izturības un hermētiskuma līdz gaisa filtrācijas sistēmām, ūdens pieejamībai, evakuācijas ceļiem un platības normām uz vienu cilvēku. Šādas telpas ir paredzētas civiliedzīvotāju aizsardzībai militāra apdraudējuma vai citu ārkārtas apstākļu gadījumā.
Svarīgi ņemt vērā, ka regulējums neattiecas tikai uz dzīvojamām mājām – patvertnes būs obligātas arī sabiedriskajās ēkās un komercbūvēs, tādējādi veidojot plašu drošības telpu tīklu, kas ietvers dzīvojamās ēkas, skolas, biroju ēkas un ražotnes.
Par pamatu normatīvajam regulējumam Latvijā tika ņemti Somijas risinājumi, kas gadu desmitiem veiksmīgi darbojas un nodrošina tā saukto duālo pielietojumu, – patvertnes ikdienā tiek izmantotas kā autostāvvietas, noliktavas vai sporta zāles, bet krīzes brīdī dažu stundu laikā var tikt pārveidotas par drošiem patvēruma punktiem. Šo pieeju atbalstu, jo tā nodrošina telpu praktisku izmantošanu arī mierīgā laikā.
Latvijā ik gadu tiek uzbūvēti aptuveni 2000–2500 dzīvokļi, un tikai daļa no tiem būs ēkās ar vairāk nekā pieciem virszemes stāviem, kas atbildīs prasībai par obligātu patvertnes izbūvi. Ja ņemam vērā izņēmumus, piemēram, zemākas ēkas vai projektus, kas sākti pirms normatīvu spēkā stāšanās, desmit gadu laikā patvertnes varētu nodrošināt aizsardzību aptuveni 30 000 cilvēku. Tas neapšaubāmi ir būtisks uzlabojums, bet valsts mērogā – salīdzinoši neliela daļa no iedzīvotājiem. Tieši tāpēc paralēli jaunbūvēm ir nepieciešamas mērķtiecīgas programmas esošo ēku pielāgošanai, lai aizsardzības kapacitāti palielinātu daudz īsākā laikā, turklāt šajā procesā iesaistot pašvaldības ar konkrētu finansējuma segumu.
Izaicinājums, ko redzu, ir tāds, ka daļa attīstītāju varētu apzināti projektēt zemākas ēkas (līdz pieciem stāviem), lai izvairītos no obligātas patvertņu izbūves un papildu izmaksām. Lai mazinātu šo risku, būtu nepieciešami valsts atbalsta instrumenti, piemēram, līdzfinansējums vai nodokļu atvieglojumi, kas motivētu attīstītājus būvēt drošības prasībām atbilstošas patvertnes arī tajos gadījumos, kad normatīvie akti to tieši neparedz.
Drošība, ilgtspēja un komforts ir tie trīs elementi, kas arvien biežāk noteiks, kādus mājokļus cilvēki izvēlēsies nākotnē.