Igaunijas pensiju sistēmas reforma 2021. gadā ļāva strādājošajiem izņemt savus nākotnes pensijas uzkrājumus no pensiju 2. līmeņa. Šogad Lietuva ir gājusi mūsu ziemeļu kaimiņa pēdās un uzkāpusi uz tā paša grābekļa, kaut ar plašāku iespēju klāstu. Arī Latvijā platformā Manabalss.lv iespēju izņemt pensiju 2. līmenī uzkrātos līdzekļus ir atbalstījuši vairāk nekā 17 tūkstoši cilvēku, tomēr iniciatīva Saeimā tika noraidīta.
Igaunijas pensiju reformas kontekstā bez tā, ka šī reforma nostiprināja nevienlīdzību, mazāk tiek runāts par to, ka arī valsts budžets finansiāli ieguva no reformas. No izmaksām (2,26 miljardi eiro līdz 2025. gada vidum) tika iekasēti aptuveni 450 miljoni eiro iedzīvotāju ienākuma nodoklī. Turklāt, cilvēkiem izstājoties no 2. līmeņa, turpmāko obligāto iemaksu kopapjoms nesamazinājās – 4% sociālā nodokļa daļa, kas iepriekš tika novirzīta 2. līmenim, tagad nonāk 1. līmeņa sistēmā. Ņemot vērā no sistēmas aizgājušo skaitu un vidējo algu ap diviem tūkstošiem eiro mēnesī, tas nozīmē ap 200–250 miljonu eiro gadā pārdali no privātajiem uzkrājumiem uz valsts budžetu, savā Rīgas Biznesa skolas publicētajā pētījumā analizē Tartu Universitātes pētniece Heidija Reinsone.
Mānīgā brīvība
Politiski Igaunijā reformu galvenokārt pamatoja ar nepieciešamību atjaunot individuālo brīvību, taču tā deva labumu arī valsts budžetam, jo nodrošināja ievērojamu nodokļu ieņēmumu pieaugumu. Pensiju 2. līmeņa demontāža darbojās kā būtisks fiskālais stimuls un mehānisms valsts budžeta bilances uzlabošanai īstermiņā vai vidējā termiņā. Šī nodokļu nauda nodrošināja ērtu ieņēmumu avotu budžeta deficīta segšanai, neceļot citus nodokļus, kā arī faktiski samazināja valsts pensiju sistēmas deficītu un ļāva turpināt palielināt esošās pensijas (piemēram, 2023. gada ārkārtas pensiju palielinājums) uz nākotnes saistību rēķina. Turklāt patēriņa pieaugums vēl vairāk palielināja Igaunijas pievienotā vērtības nodokļa (PVN) ieņēmumus.
Kad 2021. gada septembrī tika atvērts pirmais izmaksu logs, 150 tūkstoši cilvēku jeb gandrīz 20% pensiju 2. līmeņa dalībnieku nekavējoties izņēma savus līdzekļus. Viena mēneša laikā mājsaimniecību bankas kontos ieplūda 1,3 miljardi eiro – aptuveni 4,5% no valsts iekšzemes kopprodukta. Līdz 2025. gada beigām no 2. līmeņa bija izstājušies 37% dalībnieku jeb vairāk nekā 250 tūkstoši cilvēku. Kopumā izņemti vairāk nekā 2,3 miljardi eiro.
Sekoja īstermiņa uzrāviens – strauji pieauga mazumtirdzniecība, mājokļu uzlabošanas izdevumi un banku noguldījumi. Saskaņā ar Igaunijas Centrālās bankas datiem aptuveni 15% no izņemtās summas tika novirzīti patēriņam. 2021. gada nogales patēriņa bums uz laiku palielināja PVN ieņēmumus un ekonomikas izaugsmes rādītājus, veicinot par 1–2% augstāku inflāciju. 30% tika izmantoti patēriņa kredītu atmaksai, samazinot mājsaimniecību parādu slogu. Apmēram puse līdzekļu pēc gada joprojām atradās banku noguldījumos.
Sadala sabiedrību
H. Reinsone pētījumā norāda, ka visvairāk savus uzkrājumus izņēma cilvēki ar zemāku izglītību, zemākiem ienākumiem un lielākām ģimenēm. Izstājās aptuveni puse no 2. līmeņa dalībniekiem ar pamatizglītību, salīdzinot ar apmēram ceturto daļu augstskolu absolventu. Gandrīz 60% vecāku ar trim vai vairāk bērniem izņēma uzkrājumus. 13% no tiem, kas izstājās pirmajā vilnī, iepriekšējā gadā nebija oficiālu ienākumu. Daudziem tas nebija pārdomāts investīciju lēmums, bet drīzāk negaidīta iespēja iegūt papildu naudu, uz ko mudināja nepieciešamība vai neuzticēšanās sistēmai un bankām.
Vidējā izmaksātā summa bija ap astoņiem tūkstošiem eiro jeb aptuveni septiņu līdz astoņu mēnešu neto algas apmērā. Trūcīgākām ģimenēm tas sniedza īstermiņa atvieglojumu, taču ilgtermiņā aina ir satraucoša. Igaunijas valsts pensijas aizvietojuma līmenis šobrīd ir 38% no vidējās algas. Tas ir ievērojami zemāks par Latvijas (52%) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) vidējo rādītāju (63%), un paredzams, ka tas turpinās samazināties.
Igaunijas sabiedrība faktiski sadalījusies divās atšķirīgās pensionēšanās trajektorijās. Vienā pusē – augstāku ienākumu saņēmēji, kas palika sistēmā un kopš 2025. gada izmanto iespēju palielināt iemaksas līdz 4% vai 6% (to jau izdarījuši gandrīz 100 tūkstoši cilvēku), kā arī biežāk veido uzkrājumus 3. līmenī. Otrā – zemāku ienākumu saņēmēji, kas izstājās, zaudēja salikto procentu efektu un nākotnē būs vairāk atkarīgi no sarūkošās 1. līmeņa pensijas.
Piemēram, no 2021. gada janvāra līdz pagājušā gada izskaņai ienesīgākie aktīvie pensiju 2. līmeņa plāni (SEB indeksu plāns 15–54 un Indexo jauda 16–55) uzkrājumus spēja audzēt par attiecīgi 76% un 72%, liecina Manapensija.lv dati.
Nabadzības spēles
H. Reinsone teic, ka diskusijas par lielāku 2. līmeņa elastību ir neizbēgamas, taču tām jābūt daudz niansētākām, izvērtējot plašāku alternatīvu klāstu. Izvēle nav tikai starp status quo un pilnīgi atvērtām durvīm. Igaunijas pieredze rāda, ka princips «visu vai neko» veicina pilnīgu izmaksu, lai gan daļēja piekļuve būtu ļāvusi saglabāt vismaz daļu uzkrājumu. Savukārt atkārtotas pievienošanās aizliegums nevis novērš impulsīvus lēmumus, bet ilgstoši izslēdz cilvēkus no sistēmas.
Šobrīd Igaunijas valdība gatavo likumu, lai padarītu 2. līmeni pieejamāku un pasargātāku no turpmākas politiskās iejaukšanās. Vienlaikus partija Tēvzeme (Isamaa), kas iniciēja pensiju gada reformu, ierosina iet tālāk pretējā virzienā, pilnībā apturot iemaksas 2. līmenī.
Igaunijas Finanšu ministrija ir sagatavojusi likumprojektu, kas ieviestu trīs būtiskas izmaiņas. Pirmkārt, atkārtotas pievienošanās laiks tiktu saīsināts no 10 gadiem līdz 5 gadiem. 10 gadu aizliegums ir cietis neveiksmi kā pensiju uzkrājumu izņemšanas atturošs līdzeklis, bet tagad kalpo kā šķērslis tiem, kas nožēlo savu lēmumu. Otrkārt, likumprojekts ļautu daļēji izņemt uzkrājumus pirms pensionēšanās un, iespējams, izmantot pensiju aktīvus kā nodrošinājumu nekustamā īpašuma iegādei. Treškārt, un, iespējams, visbūtiskāk, likumprojektā ir iekļauta «stabilitātes klauzula»: jebkurām turpmākām likumdošanas izmaiņām, kas samazinātu valsts 4% ieguldījumu 2. līmenī, būtu nepieciešami vismaz pieci gadi no pieņemšanas līdz īstenošanai.
Kopumā pētniece atzīst, ka šādas reformas pārceļ atbildību no valsts uz indivīdu. Taču uzvedības pētījumi liecina, ka cilvēki bieži pieņem sliktus lēmumus attiecībā uz savu nākotni. Piešķirt neierobežotu brīvību bez efektīviem drošības mehānismiem ir riskants gājiens, kurā uz spēles ir nodrošinātas vecumdienas.