No EM izstrādātās koncepcijas gan nav skaidrs, vai šajos 2,2 miljardos eiro (jeb 6,6, ja rēķina trīs gadu periodā) būs arī daļiņa no finanšu ministra Jāņa Reira daudzinātajiem četriem miljardiem eiro, vai tomēr tie būs vēl citi miljardi. Te gan taisnības labad jāpiebilst, ka ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs vismaz definējis, ka šo kolekti 2,2 miljardu eiro apmērā sametīs gan valsts, gan privātie. Kas savā ziņā arī nav slikti, jo daudz skaidrāk iezīmē spēles noteikumus, nevis kā Reira pasludinātie, bet pagaidām visai īpatnējos ceļus ejošie četri miljardi.
Arī EM stratēģijas iezīmētie pieci rīcības virzieni – cilvēkkapitāls, inovācija, biznesa vide eksportspējai, finanšu pieejamība un infrastruktūra un attiecīgi jau to detalizētāks sadalījums un plānotā atbalsta virziena definējums – vismaz ļauj nojaust, kā ministrija iecerējusi virzīt tautsaimniecības atkopšanās procesu.
Protams, nedaudz bažas rada nianse, ka jau atkal valsts pārvalde strādā palēninātā režīmā, jo pašreizējā vīzijā nav ieskicēta lielāka konkrētība par iecerētajiem atbalsta pasākumiem, bet atbilstoši EM solītajam tas notikšot līdz 1. jūlijam. Un te arī ir bažu iemesls – skaidri zinām, ka daudzi uzņēmēji un darba ņēmēji grūtības izjūt jau pāris mēnešu, bet te izskatās, ka EM stratēģijas pirmās fāzes – stabilizēšanas – darbības plāns tā īsti kļūs skaidrs tikai jūlijā. Zinot valsts pārvaldes darbības ātrumu, pirmās kustības varētu notikt vēl pēc mēneša, kas līdz ar to dod lielu pārliecību, ka liela daļa palīdzības gaidītāju varētu to nesagaidīt un attiecīgi bankrotēt.
Lai arī EM stratēģija (kā vismaz nojaušams) paredz sekmēt nacionālo uzņēmumu attīstību un virzību pasaules tirgos, tomēr ne mazāk nozīmīgi ir šajā laikā nepieļaut, ka krīzes novājinātos, bet savlaicīgu valsts palīdzību nesaņēmušos, taču biznesa ziņā vērtīgos Latvijas uzņēmumus par smieklīgi zemu cenu sapērkas bagātās pasaules korporācijas. Patiešām ceru, ka ministrs Vitenbergs vēlas sekmēt tieši nacionālā biznesa attīstību, un viņa vadībā izstrādātā stratēģija to arī paredz. Jo pretējā gadījumā ir ļoti liela iespējamība, ka pēc dažiem gadiem Latvijā vietējais bizness vairs tikai kontrolēs mājražotāju līmeņa sektoru, bet vidējos un lielos uzņēmumus būs piemeklējis Laimas, Aldara un daudzu citu kādreizējo Latvijas lepnumu liktenis.
Var, protams, par šāda scenārija iezīmēšanu pasmīnēt, tomēr neaizmirsīsim, ka neatkarīgas valsts pamatā ir ne tikai tauta, bet arī nacionālais bizness. Un nav īsti pamata nemitīgi gavilēt par ārvalstu investīciju piesaistīšanas panākumiem, ja beigu beigās lielākā daļa tautsaimniecības tā rezultātā būtībā pieder ārvalstniekiem. Bet mēs paliekam par neko vairāk kā gudru, taču lētu darbaspēku.