Situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ka valodu tēmu elektorāta ietekmēšanai un popularitātes stiprināšanai izmanto dažādu politisko spēku pārstāvji. Tā tas bija arī nesen, kad raisījās strīdi par valodām, kas skan sabiedriskajos medijos, un par svešvalodu apguvi skolās.
Lai viedokļu sadursmes turētos racionālas, cieņpilnas diskusijas robežās, ikvienam derētu atcerēties dažas pamatpatiesības.
Svarīgākā no pamatpatiesībām ir tā, ka Latvijas Republikā vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda. Līdz ar to Latvijas pilsoņiem ir tiesības prasīt, lai tie cittautieši, kuri mūsu valsti izvēlējušies par savu ilgtermiņa dzīvesvietu, vismaz ikdienas saziņas līmenī pārvaldītu latviešu valodu un to lietotu publiskajā vidē. Latviešiem Latvijā nav jārunā svešvalodā ar mediķi, bankas darbinieku, kurjeru vai pārdevēju tikai tāpēc, ka konkrētais indivīds, kurš mūsu valstī dzīvo un strādā, nav apguvis latviešu valodu. Vienlaikus nevajag ieslīdēt neloģiskās galējībās. Ir multinacionālas nozares, jo tāda ir šo nozaru specifika. Tāpat arī latviešu valodas zināšanas nevar prasīt no tūristiem, ārvalstu studentiem un viesstrādniekiem, kuri Latvijā ieradušies uz neilgu laiku.
Kontekstā ar politizētajiem emocionālajiem strīdiem par krievu valodu, visai traģikomiski ir tas, ka krievu valodas aizstāvji jau aptuveni 35 gadus nespēj paskaidrot, ko tieši zaudē tie Latvijas krievi, kuri apgūst latviešu valodu un to pielieto ikdienā? Mūsu valstī dzīvo ne mazums cittautiešu, kuri līdz ar savu dzimto valodu brīvi runā latviešu valodā un kuriem viss ir kārtībā gan ar identitātes apzināšanos, gan ar sasniegumiem.
Savukārt bezpalīdzīgo senioru, kuri nevarot apgūt valsts valodu, tēls jau sen ir kļuvis par politizētu simbolu tā dēvētajai interfrontes ideoloģijai. Tai paaudzei, kam patlaban ir ap 80–90 gadiem, brīdī, kad Latvija atguva neatkarību, bija vien ap 45–55 gadiem, un atbilstoši mūsdienu izpratnei tas ir intelektuāli jaudīgs vecums, kurā jaunas zināšanas ir iespējams apgūt – ja vien ir vēlēšanās.
Tomēr, lai Latvijā stiprinātu latviešu valodas pozīcijas un prestižu, ir vajadzīga tāda politika, kas ietver ne tikai padomus ikdienas situācijām, bet arī atbalstu latviešu literatūrai un kopumā kultūrai, zinātniskajiem pētījumiem un informācijai mūsu valsts valodā. Tas ir plašs darba lauks, kurā vēl ir daudz darāmā.