Vācijas jaunā kanclera apstiprināšana, jāatgādina, tika uzskatīta par tehnisku balsojumu, jo abām jaunizveidotās koalīcijas partijām – Merca pārstāvētajiem kristīgajiem demokrātiem (kopā ar viņu Bavārijas māsas partiju) un sociāldemokrātiem – ir vairākums Bundestāgā (328 vietas no 630), tāpēc nevajadzēja rasties problēmām. Šā iemesla dēļ par sava veida politisko šoku kļuva fakts, ka pirmajā piegājienā par Mercu kā nākamo kancleru nobalsoja tikai 310 (bija nepieciešami vismaz 316) parlamentāriešu. Turklāt nebija šaubu, ka pret Mercu balso paša partijas biedri, daļa no kuriem ir sašutuši par vieglumu, ar kādu Mercs atsakās no priekšvēlēšanu solījumiem, bet vēl daļa nekad nav uzskatījusi Mercu par nopietnu un kanclera amatam piemērotu politiķi. (Mercs vienmēr ir bijis zināms ar savu pielāgošanos konjuktūrai un biežo uzskatu maiņu.) Situācijas glābšanai Merca atbalstītāji bija spiesti spert iepriekš nepieredzētu soli – vienoties par atbalstu labējam kancleram ar kreisajiem (Austrumvācijas komunistu idejiskajiem pēctečiem). Kas tika apsolīts šai partijai, paliek neskaidrs, taču atkārtotā balsojumā Mercs tika ievēlēts, pateicoties kreiso balsīm. Kristīgo demokrātu rindās tikmēr ir sākusies skandalēšana un "nodevēju" meklēšana.
Atsevišķi ir vērts piebilst, ka Mercs ir uzstādījis jaunu popularitātes antirekordu – pirmās pēc viņa stāšanās amatā publiskotās aptaujas liecina, ka Mercu kā kancleru pozitīvi vērtē tikai 23% vēlētāju, kas ir zemākais atbalsts jebkuram no kancleriem visā pēckara Vācijas vēsturē, uzreiz pēc viņa darba uzsākšanas. Arī kristīgie demokrāti daudzās aptaujās ir zaudējuši valsts populārākās partijas statusu, vai nu piekāpjoties Alternatīvai Vācijai (AfD), vai izlīdzinoties ar to.
Teorētiski Mercam, protams, ir iespējas visu mainīt, lai gan tam tic tikai retais. Daudz reālāk šķiet, ka Vāciju gaida atklāta aiziešana pa Francijas ceļu – kad valsts vadītājs vairākumam vēlētāju ir atklāti antipātisks un pie varas atrodas tikai tāpēc, ka spēj izmantot nesamierināmas pretrunas starp saviem galvenajiem politiskajiem oponentiem. Tas ļauj atrasties pie varas, taču nespēj nodrošināt nedz iekšpolitisko stabilitāti, nedz būtiskāko problēmu atrisināšanu, kā arī pavisam noteikti nevairo valsts starptautisko autoritāti.