Circene: Nepieciešama sistēmiska pieeja

Situācija veselības aprūpē visu laiku ir bijusi, no vienas puses, uzmanības centrā, bet, no otras puses, ir sajūta, ka šī joma ilgstoši ir pabērna lomā. Vai ir iespējams risinājums?

Pirmais, ko es gribētu akcentēt, ir sistēmiska pieeja. Solis tajā virzienā bija arī pieņemtais veselības aprūpes finansēšanas likums. Ja runājam par nozari, lielākā problēma ir tā, ka finansējums vienmēr ir bijis par 30–50% mazāks nekā reālā pakalpojuma izmaksas. Jau pirms gadiem 5–6 tika aprēķināts, ka pēc attiecināmām izmaksām un pielīdzinot mediķu algu blakus esošajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, vislielākais iztrūkums formulā, pēc kā rēķina cenu vai tarifu, ir tieši darba atalgojuma sadaļa, jo elektrība – cik maksā, tik maksā, medikamenti – cik maksā, tik maksā utt. – šīs izmaksas nevar nekādā veidā mazināt, jo tad, piemēram, nebūs apkures vai elektrības, vai kāda cita pakalpojuma. 

Līdz ar to "taupība" sanāk tieši uz atalgojuma rēķina.

Jau 90. gados, kad sākās visu Latvijas kā valsts sistēmu sakārtošana, būtu bijis jāliek akcentu tieši uz to, lai veselības pakalpojumi būtu pietiekami novērtēti, lai mediķiem nebūtu intereses emigrēt uz citām valstīm vai pāriet strādāt maksas medicīnā. 

Veselības aprūpē strādājošajiem cerība uz taisnīgu apmaksas sistēmu radās laikā, kad sākās pirmās diskusijas par to, kā septiņu gadu laikā varētu finansējumu veselības aprūpei dubultot. 2012., 2013. gadā tika izstrādāta veselības aprūpes obligātās apdrošināšanas koncepcija, kur tika noteikts finansējuma pieaugums, to septiņu gadu laikā dubultojot. Šī koncepcija balstījās uz principu, ka darbaspējīgais veselais iedzīvotājs piedalās veselības aprūpes budžeta veidošanā. Ja valsts kādu atbrīvo no dalības budžeta veidošanā, tad par šo personu iemaksā kopējā fondā summu, kas vienāda ar vidējo nodokļa iemaksu. Līdzīga sistēma ir Lietuvā, kur arī bija paredzēts, par cik katru gadu finansējums par atbrīvoto kategoriju jāpalielina, kādā veidā kopējais finansējums ir jāpalielina. 

Un vēl būtiski – ņemot vērā, ka bija izpētīta apdrošināšanas sistēma daudzās Eiropas valstīs, bija secināts, ka šai naudai ir jānonāk atsevišķā fondā. Uz tāda pamata tad varētu runāt par to, ka veselības aprūpe var sistēmiski un stabili ilgtermiņā attīstīties ar saprotamiem finansēšanas avotiem. 

Tas arī tika iestrādāts pirmajā veselības aprūpes finansēšanas likumā. Diemžēl pārstrādātajā variantā, ko pieņēma pagājušogad, tas vairs nebija tik precīzi pateikts, pirmām kārtām nebija finansēšanas avotu. 

Un, ja nav skaidri finansēšanas avoti, tas rada nestabilitātes sajūtu, neizpratni mediķos. 

Pēdējo gadu laikā redzam, cik daudzi spēcīgi mediķi pāriet pēc darba valsts apmaksātajā medicīnā uz darbu privātajā sektorā.