Jebkura krīze ir kā patiesības mirklis

Šobrīd gan lielākās problēmas tautsaimniecībai rada Covid-19 pandēmija, tomēr jau pirms tam piedzīvojām satricinājumus – sevišķi tranzītā, kas arī sāka radīt negatīvās sekas. Skatoties no profesionālā viedokļa – kā valsts līmenī mums šobrīd veicas ar krīzes menedžmentu un krīzes komunikāciju?

Kas attiecas uz vīrusa radītās krīzes vadīšanu, virusologu izveidotā krīzes komunikācija, manuprāt, ir pietiekami veiksmīga. Ir gan adekvāta komunikācija, gan arī īstenotie soļi krīzes pārvarēšanai uz kopējā fona izskatās diezgan labi. Arī salīdzinājumā ar citām valstīm, kurās šobrīd sekmējas krīzes menedžēšana, piemēram, Singapūru vai Dienvidkoreju, pielietotās stratēģijas izskatās diezgan līdzīgas un tās strādā. Un viens no svarīgākajiem stratēģiju faktoriem ir atklātība, caurspīdīgums un informēšana, nevis informācijas slēpšana. Latvijas gadījumā var droši teikt, ka valdība un krīzes vadības grupa strādā diezgan atklāti, informācija tiek sniegta maksimāli daudz. Ja, piemēram, pavērojam interaktīvās preses konferences, tās netiek pusvārdā apcirptas, tiek ļauts uzdot daudz jautājumu, kas tādējādi sabiedrībai rada sajūtu, ka rūpe par krīzes pārvarēšanu tiek turēta un nekas netiek slēpts.

Tomēr par atklātības svarīgumu –, ja pareizi esmu piefiksējis, tad kā konfidenciāla informācija tiek definēts gan svarīgo iekārtu skaits, gan viena otra cita ar medicīnas jomu saistīta specifiska informācija. Vai tas ir stratēģiski pareizi? Šādās situācijās rodas sajūta – ja jau slēpj, tad tur noteikti ir kādas problēmas...

Manuprāt, par stratēģiskajām rezervēm tomēr varbūt nemaz nevajadzētu atklāt pilnīgi visu informāciju, lai cilvēkiem neradītu lieku stresu, jo jau tāpat visi ir diezgan stresaini. Bet tas, kur varētu rasties problēmas – kad pirmajā krīzes mirklī ir izdevies iegūt sabiedrības uzticēšanos, svarīgi to neizmantot ļaunprātīgi tad, kad notiks naudas tērēšana, visu steidzamo iepirkumu veikšana. Un šeit ir lielais jautājums – kā tas tiks veikts, par kādām cenām, proti, lai kādā brīdī neparādītos informācija, ka tur kāds kādā brīdī ir iedzīvojies uz kopīgās nelaimes rēķina no šiem miljardiem, kuri pēc tam mums visiem būs jāatmaksā. Un šādā gadījumā tas var sagraut pilnīgi visu iepriekš īstenoto pareizo darbību reputāciju.

Runājot par krīzes ekonomiskajiem aspektiem – vai šo procesu īstenošana un to komunikācijas veids ir gana veiksmīgs un saprotams? Nepamet sajūta, ka tomēr līdz galam visi lēmumi un veiktie pasākumi netiek gana kvalitatīvi izskaidroti. Joprojām ir jūtama cilvēku neziņa par to, kā un kas notiks rīt.

Manuprāt, patiesībā neviens nezina, kas būs rīt, pēc mēneša, diviem – kā šis viss reāli ietekmēs ekonomiku, cik dziļa būs krīze un kurus tā skars visvairāk, bet kurus – vismazāk. Šķiet, šobrīd skaidrs, kurus krīze jau skārusi, bet daudz mazāk skaidrības ir par to, kuri cietīs vismazāk. Līdz ar to arī valdība zināmā mērā taustās, un jāsaprot, ka arī paši uzņēmēji nespēj prognozēt, kā tas viss ietekmēs viņus. Šī krīze savā ziņā ir interesanta ar to, ka tā skārusi visu pasauli, līdz ar to var mainīties gan tirgi, gan konkurences apstākļi – kādi kļūs stiprāki, citi nogrims. Otra lieta – ļoti daudzi mūsu uzņēmēji ir atkarīgi no globālajiem procesiem kā piegādātāji, tāpēc vēl jo sarežģītāk ir prognozēt, kā krīze ietekmēs tavu sadarbības partneri un kā viņš reaģēs. Mainoties situācijai, var tikt mainīti arī sadarbības partneri, kā rezultātā mūsu uzņēmēji no tā var palikt zaudētāju lomā konkurences cīņā. Piemēram, Ķīna jau sāk iziet no krīzes un atsāk ražošanu, kamēr visur citur vēl ir jūtama krīze – tā kā viņiem būs svarīgi saražoto realizēt, viņi var pazemināt cenas, kas attiecīgi negatīvi ietekmēs mūsu eksportētāju konkurētspēju. Un ir vēl viens būtisks faktors – kā tirgi atkal vērsies vaļā pēc krīzes pārvarēšanas. Piemēram, ASV šobrīd ir dziļa krīze, kamēr Vācija jau sāk signalizēt, ka tā vērsies vaļā, arī Dānija. Un tad ir jautājums, kā mēs kā valsts reaģēsim mirklī, kad viens no galvenajiem mūsu tirdzniecības partneriem atsāks darboties. Mana sajūta – tajā mirklī būtu jāveras vaļā arī Latvijai. Taču te atkal atgriežamies pie infektologiem – pie jautājuma par vīrusa apkarošanu.