Pagājušās nedēļas nogalē startēji sacensībās Mūsas trilleris 2020, kurās piedalījās 210 dalībnieku. Kuplais braucēju skaits liecina, ka latvieši ir tendēti uz spēku samērošanu autosporta sacensībās?
Tā laikam ir, ka mūsu tautai autosports ir asinīs. Vēsture jau arī spēlē savu lomu. Piemēram, es startēju Bauskā, jo tur ir braucis mans tēvs, tur braukuši brāļi Traubergi un tur ir norisinājies Eiropas čempionāts. Man šķiet, ka latvieši ir arī tāda tauta, kurai patīk kaut ko skrūvēt. Īpaši populārs ir folkreiss, kurā startē 80 dalībnieku. Izmaksas šajā klasē ir samērā nelielas.
Kur slēpjas folkreisa pievilcība?
Folkreisā jebkurās sacensībās tavu mašīnu kāds var nopirkt. Precīzas summas nezinu, bet, piemēram, par 950 eiro mašīnu var nosolīt. Tas nozīmē, ka nav prātīgi mašīnā ieguldīt lielas naudas summas. Braucot visiem pa priekšu, pastāv risks, ka kāds mašīnu nopērk. Tāpēc arī šīs klases mašīnas izskatās saņurcītas, bet daudzi brauc un viņiem patīk.
Mūsas trasē startēji un uzvarēji rallijkrosā?
Jā, un par to man ir liels gandarījums. Sestdien biju tikai trešais, jo citi brauca ātrāk, savukārt svētdien uzvarēju gan kvalifikāciju, gan lielo finālu.
Sacensību aprakstā lasīju par bīstamām situācijām. Adrenalīna līmenis ir tik augsts un vēlme citam citu pārspēt tik liela, ka arī šajā līmenī sportisti gatavi nopietni riskēt?
Cilvēki, kas skatījās no malas, to, iespējams, neredzēja, bet man pašam arī bija ļoti bīstama apdzīšana. Es zināju, ka gadījumā, ja konkrēto braucēju neapdzīšu, nebūšu pirmais. Ja apdzenu, tad atkal varu cīnīties par uzvaru. Bet, ja sanāktu ziepes, tad lidotu tālu… Man viss izdevās, un vēlme cīnīties par uzvaru patiešām daudziem ir svarīgākais. Ne par ko citu brauciena laikā sportisti nedomā.
Ir novelkama robeža starp riskantu un bezkaunīgu braukšanu?
Grūti atbildēt. Ārpus trases mēs visi esam draugi. Cits pie cita ēd pusdienas vai iedzer kafiju. Kad nostājāmies uz starta, draugu vairs nav. No vienas puses, arī man ir bijušas reizes, kad it kā ir stulbi uzsist komandas biedram, lai viņu apdzītu. No otras puses, tu cīnies par sevi. Man šķiet, ka konkrētas robežas nav. Ir skaista apdzīšana, tad ir reizes, kad otru izsit ārā vai arī abi saskrienas un izstājas. Daudz nosaka konkrētā braucēja raksturs – ir vēlme būt pirmajam, vai arī viņš ir gatavs padoties.
Par sporta spēļu pārstāvjiem reizēm saka, ka kādam no viņiem pietrūkst sportiskās bezkaunības. To pašu var attiecināt arī uz autosportā startējošajiem?
Pavisam noteikti! Bezkaunīgam ir jābūt trasē, bet tāds tu nevari būt ārpus tās. Tad ir jābūt atvērtam, atklātam, pieejamam, saprotošam un jāspēj aiziet atvainoties, ja tas ir nepieciešams. Tā jau tikai liekas, ka dalībnieku daudz, bet patiesībā tā ir maza grupiņa. Ja būsi, tā teikt, kretīns, ātri vien tevi izēdīs no sportistu vides.
Televīzijā samontētos videoapskatos ir redzēts, kā autosporta braucēji ar ķiverēm galvā trases malā skaidro attiecības. Reizēm arī dūres tiek vicinātas. Tev arī bijis kāds līdzīgs gadījums?
Ir bijis, ka mani nāk sist. Mehāniķi gan acumirklī bija apkārt, un emocijas norima. Vienā rallijkrosa posmā notika sacīkšu incidents. Neko sliktu neizdarīju, bet kādam šķita, ka es esmu savu mašīnu aizgriezis priekšā. Viens no braucējiem bija apvēlis mašīnu uz jumta. Pēc tam pieskrēja klāt un sita pa manu mašīnu. Es sēdēju iekšā piesprādzējies. Pakustēties nevarēju un arī nesapratu, kas īsti notiek. Pēc tam videoierakstā visu notiekošo noskatījos. Parasti šādi incidenti notiek, kad saskrienas divu braucēju mašīnas un abi paliek trasē. Uz emocijām tad arī viens pie otra skrien, un abi vicinās ar rokām. Ja abi ir finišējuši un vēl aizripinājuši līdz slēgtajam parkam, parasti emocijas pa to laiku jau ir norimušas.
Vai nerodas vēlme nākamajā braucienā atmaksāt par pāridarījumu?
Galvā tāda doma un vēlme ir ļoti bieži, bet to izpildīt nav viegli. Ja esi priekšā, vari nelaist garām vai arī, ja brauc tieši aiz pāridarītāja, vari uzsist pa viņa mašīnu, bet trasē jau ir vēl septiņi citi braucēji.
Rallijkrosa posmā Rīgā pirms gada pusfinālā konkurēji ar Jāni Baumani, un pēc tam turpinājāt viedokļu apmaiņu medijos. Kāds bija atrisinājums?
Nebija atrisinājuma, jo neviens no mums netika finālā. Viens stāstīja vienu nedēļu, otrs – nākamo, bet sports ir sports, un nu jau viss ir norimis. Uz ielas sveicināmies.
Atgādini, kas īsti notika?
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 11. septembra - 17. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!