Nav receptes, kā izdabāt visiem

Pretēji tipveida situācijai – dzīvo citur, bet strādāt brauc uz galvaspilsētu – Guntis Skrimblis ir rīdzinieks, kurš jau teju divdesmit gadu strādā Preiļos. Tā ir tieši puse no kultūrai atdotā mūža. Viņš ir Preiļu Kultūras centra vadītājs, kura pārziņā ir visa novada kultūras dzīve. Uzkrītoši bieži Guntis Skrimblis ir sastopams arī koncertos un citos galvaspilsētas kultūras notikumos, kuru izlasi viņš arvien pamanās aizvest un piedāvāt arī cilvēkiem Preiļos.

Kā izveidojies neparastais dzīves maršruts?

Mājas man ir Rīgā, bet Preiļos tikai mazs dzīvoklēns, kurā pārnakšņot. Esmu dzimis Sēlijā, taču zināmā mērā esmu Preiļu cilvēks, jo te pavadīju bērnību un mācījos skolā. Preiļos nonācu divu gadu vecumā, kad manai mammai tur piedāvāja darbu. Tur 1976. gadā pabeidzu vidusskolu, pēc tam 25 gadus biju prom Ķekavā un Rīgā, kur izstudēju konservatorijā par kultūras pasākumu organizatoru metodiķi ar specializāciju horeogrāfijā. 1995. gadā pabeidzu mācības Ķīles (Vācija) modernās vingrošanas un dejas akadēmijas neklātienes nodaļā.

Saistībā ar ģimenes situāciju atgriezos šajā pusē un divus gadus nodzīvoju Aglonā. Biju jau atceļā uz Rīgu, kad mani uzrunāja: vai nevēlies palikt Preiļos? 2002. gadā sāku strādāt Kultūras centrā par pasākumu projektu koordinatoru un 2003. gadā pārņēmu Kultūras centra vadību. Šobrīd šeit rit deviņpadsmitais darba gads, un šogad man ir 40. gads profesionālā darbā kultūras jomā.

Parasti reģionos atgriežas vai turp dodas, lai mierīgi pavadītu pensijas gadus. Galvaspilsētā tiešām nebija interesantāku vilinājumu?

Tobrīd biju divus gadus nostrādājis Aglonā un pat nezināju, ko es Rīgā darītu. Braucu no Aglonas uz Rīgu un apstājos Preiļos… Pirms tam 28 gadus biju strādājis ar savu deju grupu Akcents Ķekavā un Rīgā. Ilgstoši darbojāmies ārzemēs, un, atgriežoties mājās, dzīvoju tikai no ārzemēs nopelnītās naudas. Strādājām naktsklubos. Sākām ar Bulgāriju, pēc tam bija Grieķija, Vācija, Arābu Emirāti un citas zemes. Tolaik – padomju laiku beigās un deviņdesmitajos gados – tā bija ļoti populāra lieta. Bijām maza grupa – sešas dejotājas un es – un pārsvarā dejojām ārzemēs.

Esi gandarīts, ka apstājies Preiļos?

Jā, esmu gandarīts, ka toreiz neaizbraucu uz Rīgu. Viss, kas Preiļos notiek ar pašvaldības atbalstu gan finansiālajā, gan izpratnes ziņā, ir atmaksājies. Esmu gandarīts par to, ko mēs šeit darām. Ne mirkli neesmu domājis, ka man vajadzētu strādāt citur, jo darba devēji ir ļoti pretimnākoši, saprotoši, atbalstoši.

Jā, man ir bijuši piedāvājumi, tostarp atgriezties Rīgā. Bet es neesmu to darījis, jo esmu apmierināts ar savu kultūras centra komandu, ar kuru nemainīgā sastāvā darbojos jau 19 gadu. Mēs pārzinām kultūras dzīvi visā novadā. Preiļu novada Kultūras centra sastāvā ir Preiļu kultūras nams un vēl četri lauku kultūras nami: Aizkalnes Tautas nams, Pelēču kultūras nams, Saunas Saieta nams un Ārdavas Saieta nams. 2002. gadā tika nodibināts Preiļu novada Kultūras centrs, kuram pakļautas visas šīs iestādes.

Kas mainīsies tagad pēc novadu reformas?

Es nezinu. Pilnīga neziņa. Nezinu, kas būs, ja pievienos Riebiņu, Vārkavas un Aglonas novadu… Pirmsākumos Preiļu novada teritorijā bija Preiļi, Līvāni, Riebiņi, Aglona un Vārkava. Tos sadalīja piecos novados. Līvāni ir neatkarīgi, tie pie mums nenāks. Kas tad notiks, ja Preiļu novadā esošajām piecām kultūras iestādēm klāt pievienos visus Riebiņu, Vārkavas un Aglonas kultūras centrus, kultūras namus, tautas namus? Ko mēs darīsim, es nezinu.

Tad ir jautājums, ko darīsi tu?

Es aiziešu pensijā.